Šīs pārdomas rosināja rakstīt divi samērā bieži novēroti politisko mērķu sasniegšanas paņēmieni, kuru gadījumā, piesaucot demokrātiju un katra nozares spēlētāja iesaisti lēmumu pieņemšanā, gadiem ilgi atliek risinājumus pat tādos jautājumos, kur risinājums ir rasts. Un nereti pieprasītais finansējums ir krietni mazāks, nekā tam atvēl kādā "ilgtermiņa risinājumā", ko panāk daļēji, vai "apsaimnieko naudu".
Problēma – pielāgotu rīku trūkums bērniem ar speciālajām vajadzībām, piemēram, lasītprasmes attīstībai. Eiropas Disleksijas asociācijas sniegtā informācija (https://eda-info.eu/what-is-dyslexia/) liecina, ka neatkarīgi no kultūras tradīcijām un lietotās valodas ar būtiskām disleksijas radītām problēmām saskaras 2–4% sabiedrības locekļu. Latvijas skolu kontekstā 2% no kopējā skolēnu skaita būtu vairāk nekā 4000 skolēnu.
2019. gada 19. novembrī spēkā stājušies MK noteikumi Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām". Jāpiebilst, ka jau uz 2020. gadu ir pārskatīti speciālo programmu koeficienti, novirzot lielāku finansējumu skolām, galvenokārt pedagogu darba atbalstam, ja skolā ir speciālās izglītības programmas. Tajā pašā laikā nav konceptuālu pamatrisinājumu tieši atbalstam izmantojamajās tehnoloģijās (rīkos, programmās). Tur joprojām daudz ko nosaka pašvaldības un skolas iniciatīva.
IZM nostāja, ko atklāj atbildes vēstule*, ir tipiska ierēdņu atbilde, un analoģijas tam var saskatīt vairākos procesos, kas ir saistīti ar kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu visā Latvijā. Viena no pamatprasībām ir nodrošināt līdzvērtīgas izglītības iespējas ikvienā Latvijas skolā, proti, kvalitatīvas izglītības pieejamība, mazinot plaisu starp skolēnu prasmēm un sniegumu. Tas nevar notikt, ja, līdzīgi kā "Skola 2030" konceptā, piedāvā tikai standartu un paraugprogrammas, bet neiedod pamata materiālus (grāmata, metode, tehnoloģija). Izvēlēties un variēt var tad, ja ir vienota izpratne par vispārīgu zināšanu, prasmju un iemaņu apguves līmeni.
Un, atgriežoties pie vienas vēstules "anatomijas" jeb atrakstīšanās demokrātijas mērcē...
Tātad, pirmkārt, IZM norāda, ka ieguvumi no SIA "Brunomaster" "piedāvājuma būtu lielāki, ja tiktu plānoti ilgtermiņa risinājumi sadarbībā ar pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, kā arī attiecīgajām valsts pārvaldes struktūrām". Jāakcentē: to arī mēģina darīt SIA "Brunomaster", piedāvājot konkrētu risinājumu, lai uzlabotu mācību vidi, organizēšanu, lasītprasmes apguvi vairākās speciālās izglītības programmās bērniem. Piedāvā risinājumu uzreiz, mēģinot saprast, kāds atbalsts tam ir nepieciešams ilgtermiņā.
Otrkārt, IZM uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā (tātad līdz 2027. gadam) tam būs paredzēts Eiropas finansējums. Un, lai viss notiktu demokrātiski: "Šāda atbalsta ieviešanai nepieciešams vismaz vidēja termiņa redzējums un atbalsta koordinācijas plāns. Izvērtējot iespēju plānot risinājuma iegādi vai abonēšanu no valsts budžeta vai Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem, būtu atbalstāma sarunu uzsākšana ar visiem tirgus dalībniekiem."
Tātad – būs plāni, koncepcijas, ilgtermiņš, projektu izstrāde, īsāk sakot – naudas apgūšana. Viss pārskatāmi, nesasteigti, izdiskutējot. Tas nekas, ka līdz šāda produkta nonākšanai skolās (nav jau teikts, ka arī šajā posmā centralizēti, ar valsts atbalstu visiem, kam nepieciešams...) paies vēl vismaz 3 gadi.
Bērni, kuriem šīs programmas un rīki ir nepieciešami "vakar" (30 gadu garumā...), jau būs citā izglītības posmā, nesaprotot, kādēļ – sakot, ka mūsu izglītības prioritāte ir bērns, viņa spēju un talantu attīstīšana, – joprojām iegulda "Eiropas naudas apgūšanas projektos".
Līdzīgi būtu noticis ar "Tava klase" ideju, proti, arī tur bija šķēršļi, kur atbildīgie ierēdņi mēģināja deklarēt, ka jāļauj piedalīties visiem, jāievēro visas procedūras, proti, iepirkums un izšķiršanās vismaz pusgada garumā. Covid-19 likuma izņēmums ļāva rīkoties ātrāk. Līdzīgi noticis ar nodibinājuma "Plecs" EMU rīka piedāvājumu: kura pašvaldība var atļauties, saprot nepieciešamību, lai strādā ar šo rīku. Valsts nepiedāvās centralizētu risinājumu, tas būs nedemokrātiski, lasi, ir daudzi nozares spēlētāji, kuriem jāpagaida, kad sāks ienākt Eiropas finansējums, kad varēs sākt "apgūt" naudu.
Un tā tiek rakstītas pamatnostādnes, nozaru attīstības stratēģijas, nodrošināta naudas aprite tiem uzņēmumiem (organizācijām), kas gadiem ilgi sadarbojas ar vienu vai otru ministriju. Bet netiek radīta vide, kurā uzņēmējs, kas jau ir ieguldījis savas zināšanas, laiku, materiālus, apsteidzot nozares pārējos spēlētājus, spēj šo izrāvienu piedāvāt arī produkta lietotājam. Spēj virzīties laikam līdzi un radīt arī veselīgu konkurenci. Tieši otrādi, pasteidzies, atklāji savu ideju, parādīji prototipu, tagad pierādi, ka varēsi to pašu, rakstot projektu un iegūstot lobiju attiecīgajā ministrijā, pašvaldībā utt.
P.S. Kāpēc es neko nemainīju? Īstenībā bija paredzēta sadarbība gan ar SIA "Brunomaster", gan ar nodibinājumu "Plecs". Abos gadījumos finansējums būtu iegūstams no IZM budžeta pārstrukturizācijas.
* Savu redzējumu problēmas risināšanai SIA "Brunomaster" sagatavoja š. g. 24. martā, taču atbildi no VISC, kas ir tiešais atbildīgais, panāca tikai tad, kad pēc mana ieteikuma adresēja vēstuli Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Valsts kancelejai, proti, 16. augustā tika sagatavota IZM atbilde.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
