Grāmata ir par konkrētu, ļoti interesantu lietu daudzos aspektos. Es gribēju latviešu sabiedrību iepazīstināt ar to. Tas ir galvenais. Par to rakstīja visā Krievijas impērijā, arī - Latvijā. Diskutēja. Virmoja politiskās, sadzīviskās, nacionālās kaislības. Tas ir tas fons, kas mani interesēja visvairāk. Tur ir provokatori un pērkami policisti. Nodevība un cēla rīcība. Pilns komplekts. Cilvēki ar savām vājībām un kaislībām paliek nemainīgi. Tas, kas bija pirms simts gadiem var atkārtoties vēl pēc simts gadiem. Tā ir tāda mūžīga tēma, kas nāk no Bībeles. Protams, mani interesē arī ebreji. Esmu augstās domās par viņiem. Es vienmēr šo tautu esmu salīdzinājis ar mums, latviešiem.
Ebreji un latvieši - kāds ir šis salīdzinājums?
Mums ir rakstisko avotu kultūras nesamērojamība. Viņiem ir daudz dziļāki un plašāki avoti. Tas atsaucas arī uz bērnu audzināšanu. Līdz ar to tiek izaudzināts tautas pārstāvis, kas ir ārkārtīgi pašaizliedzīgs, uzticams savai tautai. Ideāls savā ziņā.
Jūs uzsvērāt – uzticams savai tautai.
Jā, bet dzīve pirmām kārtām ir jāsāk ar savu tautu. Es lasu intervijas, kur cilvēki saka, ka viņi nešķiro tautībās utt. Tā ir liekulība. Ja viņš nešķiro, kas viņš tāds īsti ir? Kad bruka PSRS, tad visi teica: mums nevajag to homo soveticus, bet vajag nacionālu savas tautas pārstāvi. Tagad, kad esam Eiropas Savienībā, atkal sākas diskusijas. Nu jau vienam otram kauns, ka viņš ir latvietis. Viņš labāk būtu eiropietis. Muļķības. Neviens nekad nav atcēlis un neatcels tavu nacionālo piederību. Tas ir pats vērtīgākais dzīvē, kas var būt. Ja tu esi uzticams savai tautai, tad varbūt tu būsi uzticams arī citiem. Ja tu nebūsi uzticams savai tautai, tad tevi par nodevēju uzskatīs arī citi.
Bet vai tur nav arī gradācija: kas ir pieļaujams pret citiem, tas nav pieļaujams pret savējiem? Un otrādi.
Pārskatāmā cilvēces nākotnē tautas un nācijas nekur nepazudīs. Nav ko kautrēties, un jāpasaka, ka man pirmajā vietā jābūt latviešiem. Tas ir atskaites punkts, pamatpostulāts, kuram jāpakārto visas citas lietas. Šajā atzinumā nevajag saskatīt kaut ko sliktu.
Neskatoties uz pēcvārdu, kur skaidri norādīts, ka aizdomas par ebreju veiktu rituālslepkavību balstās uz aizspriedumiem, tomēr naivi būtu domāt, ka pēc grāmatas iznākšanas nebūs asas reakcijas no ebreju puses.
Es domāju, ka ebreju sabiedrība ir ļoti dažāda, un es rēķinos ar viedokļu dažādību. Būs tādi, kas teiks, ka autors kaut ko ne tā parādījis. Bet katrai manai tēzei ir arhīva materiāls, arhīva dokuments. Es neesmu skatījies ne caur ebreju, ne caur krievu prizmu, jo tiesas strīds risinās krievu un ebreju dialoga formā. Es esmu skatījies uz šo lietu it kā no malas, kā advokāts, pēc simts gadiem. Kas tad tur īsti bija? Par ko strīdējās? Ko pierādīja, ko nepierādīja, kā to darīja. Tur piedalījās izcili cilvēki – advokāti un prokurors, ar izcilām runas dāvanām un talantiem. Tas vien ir bauda – palasīt šī procesa stenogrammas, palasīt, kā tas viss izskatījās, kā kurš uzvedās. Tas ir juridiski ļoti interesanti.
Es saprotu – profesionāļiem. Vienkāršajam lasītājam visai lietai iet cauri rituālslepkavība. Un cilvēkiem, kuriem ir kaut nelieli aizspriedumi vai tikai piesardzība pret ebrejiem, un tas ir daudziem, viņiem šķiet - jā, jā, nav dūmu bez uguns...
Es, protams, saprotu, ko jūs man prasāt, un apzinos, ka būs arī tādi viedokļi. Bet man ir pārliecība, ka tieši no šīs lietas, kas daudziem pazīstama caur tādu greizu prizmu, no primitīviem avīžu atreferējumiem, veidojas ļoti daudz tās māņticības, un iedomas, par pašu lietu neko nezinot. Un tā tās fantastiskās baumas dzīvo no paaudzes paaudzē. Labāk vienreiz paskatīties un palasīt, nevis visu mūžu dzīvot ar aizspriedumiem. Un es esmu arī godīgi uzrakstījis.
Tā lieta gan nebeidzas ar skaidru atbildi. Tur ir puse, uz pusi...
Tas nav zinātnisks darbs vai teoloģijas disputs, disertācija vai konkursa projekta pieteikums. Es varu savā darbā pacelt daudzus jautājumus, bet nekur nav teikts, ka man uz visiem tiem jādod skaidras atbildes. Bet, ja rūpīgi lasīs, tad arī daudzas atbildes atradīs.
Vai, jūsuprāt, ebreju rituālslepkavības ir vēsturiska patiesība?
Visi, kas pārzina Veco Derību, zina, ka senatnē šī upurēšana notika. Tas grāmatā arī ir ieskicēts. Ja jūs jautājat par manu personisko viedokli attiecībā uz 20. gadsimta sākumu, tad, protams, es saku, ka neticu tam. Pie tam es savu ticību vai neticību balstu uz to samērā plašo materiālu, ko es izstudēju. Un savā pēcvārdā esmu tā precīzi salicis punktus uz “i”.
Plašāku interviju ar Andri Grūtupu skatieties”HansaMedia” raidījumā “Viss notiek” LTV 1 pirmdien plkst. 21.55 vai www.tv.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
