Grūtups ir gana gudrs formālās loģikas un juridiskajās finesēs, lai pārmetumus varētu atspēkot. Viņš teic, ka tikai visu parāda, kā tas ir bijis. Intervijā "Viss notiek" par Otrā pasaules kara rezultātiem Grūtups saka: "Krieviem tas ir triumfs. Vāciešiem tā ir katastrofa. Absolūta. Gan psiholoģiska, gan fiziska, gan morāla. Ebrejiem tā ir atpestīšana. Tikuši beidzot vaļā no saviem ļaunākajiem ienaidniekiem. Un latviešiem tā ir pilnīga bezcerība. Pilnīga bezcerība! Faktiski divas varenas tautas latviešus ir izmantojušas kā nu vien varējušas."
Šķiet, ka nacionālajā zemapziņā latviešiem sava dubultā sakāve kremt līdz pat šai dienai. Pilnīgo bezcerības stāvokli stipri vien uzjundīja Atmodas laiku iespēja pateikt, ka slikti bija ne tikai vācieši, bet krievi arī nebija nekādi labie. Bet politkorektums un prātīgums prasa piebildi, ka vācieši bija daudz sliktāki. Un zemapziņa spītīgi negrib samierināties ar to, kas prātīgam latvietim būtu jāsaka. Zemapaziņa ir atvērta, lai uzjundītu kaislības pret līdz šim pieņemtajām pareizajām vēstures interpretācijām.
Kāpēc latvieši tik spītīgi nepiekrīt, ka vācieši bija lielāks ļaunums nekā krievi?
Pirmkārt, tā ir vēsturiskā atmiņa. Daudzos gadījumos tā ir dzīvu cilvēku atmiņa. No vācu okupācijas latvieši ir cietuši mazāk nekā no krievu. Vācieši atnāca ar atbrīvotāju oreolu, un savās represijās pret latviešiem tiem nebija vaļas un laika izvērsties tik daudz, cik tas bija iespējams padomju okupantiem. Šajā ziņā latviešus tik vienkārši nesapratīs un pat nicinās krievi un ebreji, kuriem ir pavisam cita vēsturiskā pieredze. Krievi un ebreji ar uzvarētāju tiesībām norāda, kas ir melns, kas ir balts. Rietumu demokrātijas šos standartus pieņem. Latviešiem nav pretargumentu, kuros lielajiem un varenajiem būtu vērts ieklausīties. Latviešu īpaša situācija lielajiem neinteresē. Izvēle ir tikai starp melno un balto. Naivi būtu cerēt arī uz solidaritāti ar vāciešiem, kuri dabūjuši tik pamatīgu vēsturisko mācību, ka par gudrāku uzskatīs norādīt uz latviešiem: "lūk, lūk, kur īstie fašisti!"
Otrkārt, pie vainas ir padomju laiku skola un propaganda. Pretstatā dzīvajai vēsturiskajai izpratnei tā bija tendenciozi banāla un izraisīja pretējo efektu. Un vēl viens faktors, kas sākumā šķiet nenozīmīgs sīkums, bet būtībā ir spēcīgs zemapziņas ietekmes līdzeklis, ir krievu filmas par karu. Kas tajās atveidoja vācu virsniekus? Latviešu un citi baltiešu aktieri. Kur filmēja Berlīnes, Vācijas skatus? Rīgā un Latvijā. Mūsējie ir vācieši, vācieši ir mūsējie. Un, savukārt, krieviem tika nostiprināta latviešu identifikācija ar fašistiem, ar gansiem, kuri jāsit.
Šajās rudenīgajās dienās 1944. gadā Otrā pasaules kara gaitas Latvijā vācu okupāciju nomainīja pret krievu okupāciju. Grūtups intervijā teic, ka ir pienācis laiks rakstīt savu vēsturi, nevis nemitīgi klanīties uzvarētāju rakstītās vēstures patiesību priekšā. Ar to viņš trāpa desmitniekā. Tie, kam Grūtups nepatīk, jautā par šīs grāmatas saistību ar citiem Grūtupa skandalozās popularitātes aspektiem. Nezinu, kā tur īsti ir. Ne vienmēr ar cilvēkiem notiekošais ir viennozīmīgi izskaidrojams. Tā ir ar maziem cilvēkiem, tā ir ar lieliem vēsturiskiem notikumiem.
Interviju ar Andri Grūtupu lasiet www.vissnotiek.lv un skatieties pirmdien 21:55 raidījumā "Viss notiek" LTV 1.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
