close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Klusā daba ar melno balzamu

Oktobra sākumā Visarions, kura vārdā krieviski ir divi burti “ss”, ieradās Rīgā, lai piedalītos gleznu izstādes atklāšanā. Bez viņa tur bija aplūkojamas arī divu Visariona draugu gleznas. Piedalījās lērums žurnālistu un fotogrāfu, daži adepti un rosīgākā daļa no Rīgas prezentāciju apmeklētājiem, kas aizelsušies bija atskrējuši uz Zinātņu Akadēmijas namu no žurnāla “Dadzis” reinkarnācijas svētkiem Kongresu namā.

Mielastā galdā tika celts vīns un putukrējuma kūkas, un tieši ar to viss sākās. Kaut gan iepriekš biju pārlasījis žūksni lappušu par to, kas ir un kas nav Visarions, un pat izurbies cauri kādam bakalaura darbam, kur Visariona mācība bija kritizēta, salīdzinot ar antīkās pasaules idejām – dāsni klātais galds un īpatnā publika rosināja pilnīgu aizmiršanos; mielodamies ar kādu piekto putukrējuma groziņu, naivi iejautājos sarunas biedram: “Vai nav zīmīgi, ka te ir tikai vīns un maize, bet nav gaļas?” Pilnīgi stulbs gājiens. Lielākā daļa Visariona piekritēju ir veģetārieši. Kālab taujāt pēc gaļas, ja pats to lietoju reti? Un vispār, kurš gan prezentācijās ceļ galdā gaļu?

Taču stulbumam un aizmāršībai ir lieliskas priekšrocības. Apbruņošanās ar šiem diviem gara ieročiem lieliski palīdz cīņā ar visu veidu simbolistiem, mistiķiem, kristiem un antikristiem. Un tādu tur netrūka; viņi vazājās apkārt tik nospiedošā slānī, ka mans draugs Berelmans, kuru nākamajā dienā uzaicināju līdzi uz jautājumu un atbilžu vakaru ar Visarionu galvenajā lomā, pat lūdza viņu vardarbīgi atturēt, ja piepeši viņam sagriboties doties taisnā ceļā uz Sibīriju. Visariona gleznas bija ieturētas fotoreālisma stilā, kaut arī tovakar dzirdēju jau piemirsto jēdzienu “hiperreālisms”. Izstādes organizētāji savās runās lietoja arī tādus atslēgas vārdus kā “simbolisms”, “metafora”, “ārējais attēls”, “ikona”, “noslēpums” utt. Piemēram, sievietes aktu ar lidojošiem tauriņiem (tauriņi ir lielākajā daļā gleznu) kāda eksaltēta apmeklētāja komentēja šādi: “Šajā gleznā ir ietverta visas Zemes sievišķības un augšāmcelšanās brīnums, kas nāks pie cilvēkiem nākamajā laikmetā, kā tauriņš izšķilsies jauna dzīvība, un tas būs jaunais cilvēks.”

Par kluso dabu ar dārzeņiem un milzīgu krūku Rīgas melnā balzama viņai nebija, ko teikt. Toties man ir: “Visi dārzeņi reiz sapūs un pārvērtīsies melnā šķidrumā, taču māla krūkā tos iespējams glabāt tūkstoš gadu, lai nākamās paaudzes zinātu, ka mēs reiz esam iznīcinājuši augus, lietojot tos pārtikā.” Sarunas biedre bija sajūsmā, kaut arī rezervētie Visariona kustības vadītāji noraidīja viņas mēģinājumus atkārtoti tuvoties pašam māksliniekam pēc tam, kad viņa sekmīgi bija iesaukusies: “Skolotāj!” un dziļā pazemībā piespiedusi vaigu pie Visariona baltajām drānām.

Baltas drānas, gari mati, klusa viņa valodiņa

Ja nebūtu iepriekš paskatījies Visariona kustības mājaslapā un nezinātu, kāds viņš īsti izskatās, viegli būtu varējis apjukt, jo aptuveni trīsdesmit četrdesmit gadus vecu vīriešu ar gariem izlaistiem matiem un īsām bārdiņām ap zodu izstādes atklāšanā bija pārpārēm, liels skaits bija arī tādu, kam pagari mati, bet vēl nav noauguši pāri lāpstiņām. Tuvumā grozījās tikai daži aizdomīgi plikpauri. Tā kā pats pēc ārējām pazīmēm drīzāk atbilstu pirmās grupas aprakstam, saņēmu laipnus skatus un smaidus. Pasākuma formālā daļa sākās ar kāda krievu uzņēmēja runu, ka tumšie spēki neļauj īstenot visas gaišās ieceres. Tumšie spēki gan netika saukti vārdā, taču visi saprotoši pamāja, un man palika neērti, ka esmu pārāk sekulārs, lai sajēgtu, kas tie tumšie spēki tādi ir, kaut gan agrāk noteikti būtu mājienu sapratis. Uzprasīju vienai dāmai gados, un viņa paskaidroja, ka tie esot pareizticīgo popi. Sprauž sprunguļus spieķos, maitas.

Kaut arī tīri subjektīvi man grūti atrast pat septiņas atšķirības starp tā sauktajām tradicionālajām kristīgajām konfesijām un “jaunajām pseidokristīgajām destruktīvajām sektām”, jāatzīst, ka kristiešu apoloģēti jau kopš senatnes ir apdāvināti ar labām novērošanas spējām. Netradicionālo reliģiju upuru rehabilitācijas centra vadītājs pareizticīgo garīdznieks Oļegs Steņajevs raksta, ka Visarions esot itāļu režisora Dzefirelli filmā “Jēzus no Nācaretes” galvenā tēla iemiesojums Krievijas nomales interpretācijā, un esot ne tikai ārēji līdzīgs aktierim, kas filmā tēlo galveno lomu, bet pat centīgi piestrādājot, lai šo līdzību uzsvērtu. Tā patiešām ir. Visarions pat ieliek ikonogrāfiskajam Kristum, nemaz nerunājot par īsto jūdu Jēzu, kurš nekad mūžā nebūtu varējis iegādāties baltas kokvilnas zeķes un “Ecco” sandales, kur nu vēl krāšņu plecu apmetni.

Kad jautājumu un atbilžu vakarā kāda sieviete pajautāja, kādēļ Visarions tērpjas baltās drānās, viņš atbildēja, ka pagaidām to nevarot teikt, bet gan jau viņa visā drīzumā to nopratīšot. Paskaidroju mājienu: pasaules gals vairs nav aiz kalniem, un tad Visarions baltās drēbēs un plīvojošiem matiem nāks pār kalnu virsotnēm pie saviem sekotājiem. Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas.

Filmā par Jēzu un laikam taču arī evaņģēlijos svarīga loma ir atvēlēta Marijai Magdalēnai. Savulaik tāda bija arī Visarionam: žurnāliste un politiķe Marija Karpinska kļuva par Visariona sekotāju viena no pirmajām, savulaik finansēja viņa pirmo braucienu ārpus Krievijas robežām, un viņas aiziešanai no kustības bija graujošs raksturs – kopā ar viņu projām devās daudzi no agrīnajiem sekotājiem, taču visarioniešu skaits tik un tā turpināja augt uz jaunpienācēju rēķina. Sievietes tik un tā meta valšķīgus skatienus uz Visariona pusi un viņu lūpas bija saldākas par medu – runās, protams. Arī daži puiši raudzījās uz Visariona pusi ar acīmredzamu iekāri.

Taču nevajag iedomāties, ka atmosfēra bija tik nokaitēta, ka jebkuru brīdi varētu sagaidīt no stūra izskrienam mīļoto mācekli Jāni ar kailu zobenu rokās. Nepavisam nē – izstādes atklāšanā Visarions neteica neko, tikai klusi smaidīja. Šad tad pārmija kādu vārdu ar sekotājiem. Pa reizei deva svētību, uzlikdams rokas.

Nākamajā dienā, atbildot uz interesentu jautājumiem, runāja klusā balsī un tik garlaicīgi, ka miegs teju gāza no kājām. “Ko viņš tur šļupst?” iesaucās kāds krievs – acīmredzot, no citas jaunās reliģiskās kustības –, kas bija ieradies pasākumā, lai uzdotu āķīgus jautājumus, tādējādi atmaskojot Visarionu. Te gan viņš aplauzās, jo uz lapiņām rakstīto jautājumu atlasi veica Visariona palīgs, un censonis neko nepanāca. Taču Visarions neaplauzās: dieva dēls runāja klusā balsī, bet parastie mirstīgie nesacīja neko. Pat citādi impulsīvo krievu (pārsvarā) publiku bija pārņēmis tāds kautrības vilnis, ka neviens neņēmās uzdot jautājumus skaļi. Izņemot vienu iereibušu vīru vidējos gados, kas iebrēcās: “Kas ir dzīve?!” To viņam neviens nepaskaidroja, un nabags sapīcis turpināja kaut ko murmulēt par netaisnību.

Nekas labs nav gaidāms

Aģentūras “Reuters” žurnālists Iļja Naimušins, kas pirms diviem gadiem apmeklējis Visariona Sibīrijas mītni, dēvē šādus pasākumus par Visariona šovu un sūrojas par nepatikšanām ar brutāliem apsargiem, kuri nebija ļāvuši fotografēt no izdevīga skatpunkta. Cita starpā viņš piezīmē: “Preses konferencē Visarions atzinās, ka ir noguris. Precīzāk sakot, viņš sākot nogurt. Šis publiskais paziņojums bija tik negaidīts, ka viens no Visariona galvenajiem tēla veidotājiem Vadims Redkins, kas pieraksta ikvienu Visariona izteicienu, satrūkās un vērīgi palūkojās uz skolotāju.” Vai sapratāt alegoriju? Krievu žurnālisti labprāt piemin kustības “destruktivitāti”, ar to domājot ne tikai adeptu tendenci saraut ģimenes saites, pamest darbu, pārdot dzīvokli un visu mantu ziedot Visariona vadītajai kustībai, bet arī iespējamo kolektīvo pašnāvību.

Liekas, ka mediji trakoti ilgojas pēc tās pašnāvības, jo garlaicīgu tikšanos dēvēt par šovu var tikai ļoti sakairinātas fantāzijas īpašnieks. Taču precedenti pasaulē jau ir bijuši, turklāt savu artavu šādā virzībā piemetis Visariona sludinātais eshatoloģiskais negatīvisms: nekas labs pasaulē nākotnē neesot gaidāms, visu zemi klāšot smiltis, tuvākā apkaime nogrimšot zem ūdens, bet Maskava vispār iegāzīšoties kaut kādā peklē. Vienīgā cerība esot Visarions, kam jāapvieno dažādās ticības straumes vienotā garīgo centienu upē, veidojot jauno garīgo cilvēku, kas spētu saglabāt nākamībā garīgākās garīguma vērtības.

Vienīgā nelaime ir nevis tas, ka cilvēcei trūkst rožainas nākotnes, bet gan tas, ka gaidītais pasaules gals nenāk un nenāk. Savulaik kristieši, nesagaidījuši otro Kristus atnākšanu, bija spiesti izmānīties, izdomājot mācību par Kristus klātesamību pie saviem sekotājiem, bet jaunajām reliģiskajām kustībām var arī pietrūkt pacietības smalkiem formulējumiem, un tās var pasaules galu pasteidzināt, piemēram, izsmidzinot zarīna gāzi metro, pievienojot ūdensapgādes sistēmai indi utt. Visariona pagurums varētu nozīmēt vēlmi paātrināt pasaules gala tuvošanos vismaz attiecībā uz saviem tuvākajiem sekotājiem vai paša nodibināto ekociematu. Kaut arī dzīvojam labu gabalu nostāk, varbūt tomēr būtu labi, ja kāds pasekotu Visariona garastāvokļa niansēm?

Kosmosa balss

2001. gada augustā žurnālistei Ievai Puķei pavērās iespēja uzdot Visarionam vairākus jautājumus. “Vai jums negribas ietekmēt arī citas civilizācijas?” viņa jautāja. “Man pietiek ar šo,” Visarions nebija alkatīgs. Esmu sajūsmā par jautājumu, taču apbēdināts par Visariona pieticību. Zinātņu Akadēmijas jautājumu un atbilžu vakarā neskaitāmi ļaudis taujāja Visarionam par starpplanētu saprātu, Visuma enerģētisko plūsmu, gamma starojumu un citām, ne mazāk interesantām un satraucošām lietām, taču atbildes bija tikai divas: Visariona palīgs vai nu šāda satura zīmītes nenolasīja, vai arī Visarions to rakstītājiem sacīja apmēram sekojošo: “Ziniet, tagad ir izdots tik daudz grāmatu, ļaudīm pieejams tik daudz informācijas, un tādēļ jums galvā ir viena vienīga putra. Viss taču ir pavisam savādāk.” Kas ir viss un kādēļ savādāk, Visarions nepaskaidroja. Uz vienu mirkli – kad zālē ar koka milnu kaklā iesoļoja Pasaules Valdnieks – pavīdēja cerība, jo Visarions atņēma sirmā vīra sveicienu, taču turpmāk sacītais bija tik šaušalīgi garlaicīgs, ka pat Pasaules Valdnieka spars noplaka, un viņš sāka snauduļot pirmajā rindā, zemu jo zemu klanīdams sirmo galvu.

Savulaik Visarions nebija tik pieticīgs. Deviņdesmito gadu sākumā viņš iepazinās ar savu novadnieku Vladimiru Plesinu, pēc profesijas elektriķi, kurš apgalvoja, ka nodibinājis tiešu kontaktu ar visuma saprātu un saņēmis pavēli pasludināt sevi par dieva dēlu. Taču pēc Vladimira sastapšanās ar Visarionu kosmiskais saprāts laikam pārdomāja, un par dieva dēlu kļuva Visarions.

Vispār agrāk zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Interesantāks bija arī Visarions. Uzsvērdams tuvo pasaules galu, viņš sludināja ekstrēmu veģetārismu, lai tādējādi paātrinātu cilvēka organisma pārveidošanos nākotnei. Ļaudis pašaizliedzīgi atteicās ne tikai no gaļas, bet arī no sāls, cukura, tējas, kafijas un baltmaizes. Dedzīgākie sekotāji nelietoja uzturā arī ūdeni un kviešu maizi. Pateicoties šādai rīcībai, kas izraisīja augstu grūtnieču un zīdaiņu mirstību, Visarions izpelnījās destruktīvas sektas līdera slavu, sākās sūdzību straume varas iestādēm, un bieži vien tā bija arī pamatota. Visarions bija paguvis izveidot sazarotu nodaļu tīklu visās bijušās Padomju Savienības pilsētās, viņa kustībai sāka pieslieties ļaudis arī no citām kustībām, tostarp Baltās brālības, rērihiešiem, dažādām jogas apvienībām un citām organizācijām. Sekotāji drīkstēja lasīt tikai iekšējo literatūru un skatīties vai klausīties video vai skaņas formātā ierakstītās runas.

Saules pilsēta

Taču zem kājām sāka svilt zeme, tālab Visarions kopā ar aktīvāko sekotāju grupu atgriezās Sibīrijā un netālu no Tiberkula ezera Sausajā kalnā (Suhaja gora) nodibināja ekociematu. Kuraginas apgabala administrācija projektu atbalstīja, piešķirot 250 hektārus zemes, kas Sibīrijas apstākļos nav pārāk daudz. Tomēr tādējādi kustība tika legalizēta, kaut arī vēlāk Krievijas varasiestādes pieņēma virkni normatīvo aktu, liedzot visarioniešiem atbalstu. Ekociemata projektu izstrādāja un apsaimniekošanu uzņēmās slēgta akciju sabiedrība “Tabrat”, kas tika dibināta, lai varētu veikt saimniecisko darbību. Ciemats ir paredzēts apmēram 120 ģimenēm un tā kopējā platība aizņem ne vairāk kā 21 hektāru zemes, ieskaitot dārzus un ganības. Saskaņā ar Visariona kustības jeb Pēdējās derības kopienas oficiālo informāciju, tuvākajā apkaimē un ekociematā “Tiberkul” – tā arī ir Saules jeb, precīzāk, Saullēkta pilsēta – dzīvo nepilns tūkstotis cilvēku. Vai nav pārāk daudz uzmanības tūkstotim ļaužu, kuri nolēmuši pamest pilsētas un sākt dzīvot saskaņā ar saviem priekšstatiem?

Žurnālisti un interesenti savos stāstos parasti pauž izbrīnu par Sibīrijas ikdienas grūtībām, neizbraucamajiem ceļiem, kopienas locekļu atteikšanos no zālēm un krāšņi apraksta citas Saules pilsētas sadzīves grūtības. Dzirdēti tuvinieku šausmu stāsti par brāļiem, māsām, vecākiem un bērniem, kas devušies uz Sibīriju, iepriekš pārdodot kopīgo īpašumu un saraujot ģimenes saites. Viņiem visiem gan var iebilst, apgalvojot, ka katram pieaugušam cilvēkam ir tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, braukt vai nebraukt, skatīties piesmakušā dzīvoklī kasetes ar skolotāja runām vai arī neskatīties, bet daudz šaušalīgāki ir stāsti par cilvēkiem, kas nokļuvuši tur, piedzīvo vilšanos, bet atpakaļceļa vairs nav. Ne tikai spītības dēļ, bet vienkārši tālab, ka vairs nav kur un pie kā atgriezties.

Visariona kritiķi kā lielāko trumpi izspēlē viņa biogrāfiju – sak’, kurš muļķis tad uzticēsies kaut kādam bijušajam milicim Sergejam Toropam (asprāši spēlējas ar uzvārda burtiem, pārlikdami vietām “p” un “r”, lai iznāk “Topor”, krievu valodā “cirvis”), kas, iespējams, savulaik sirdzis ar alkoholismu, bet tagad no Blavatskas grāmatām, Ciolkovska sacerējumiem, Rēriha filozofijas, jogas askētisma, hinduisma elementiem un Daniila Andrejeva domu graudiem savārstījis savu reliģiju. Taču sekotājiem daudz pievilcīgāka šķitīs Visariona atbilde: “Ieklausieties savā sirdsbalsī, esiet kā bērni – dzīvojiet pēc tā, ko saka jūsu sirds, nevis prāts.” Nav svarīgi, vai dievs radītājs ir materiāls (kā domā Visarions) vai nemateriāls un vai debesu tēvs radījis dieva dēlu, saplūstot ar mātes zemes enerģiju.

Varbūt ka tā, bet, iespējams, arī savādāk. “Visas slimības rodas galvā,” Visarions paziņoja Zinātņu Akadēmijas zālē, un pūlis saviļņojās. Dvēseles pārmiesosies, bet ne tā, kā apgalvo pūšļotāji un lēti ekstrasensi – kurš tad to nezina? Uz Saules pilsētu iespējams aizbēgt no konkrētības un uzbāzības, no pareizas un sistematizētas reliģijas, no apnikuma un ikdienas, kas piegriezusies līdz riebumam. Šādas izjūtas Rietumu cilvēku vajā jau kopš agrīnās kristietības klosteru un vientuļnieku kustības, no nesaprotamā, bet tik vilinošā impulsa pamest civilizāciju, lai dotos dzīvot tuksnesī, staba galā, alā, klints galā, un kālab tad ne Sibīrijā, turklāt kopā ar domubiedriem?

Utopists Visarions kopā ar savu garmataino draugu sēdēja uz skatuves un vienā mierā raustīja smadzeņu skalošanas striķīšus. Viss kaut kad un kaut kur būšot pavisam citādi. Noteikti.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form