Drīz apritēs divi gadi, kopš 2019. gada 29. oktobrī valdība apstiprināja konceptuālo ziņojumu "Par māsas profesijas turpmāko attīstību", kurā tika uzsvērts, ka "tieši māsas darbs garantē ātrāku ārstniecības rezultātu sasniegšanu, to saglabāšanu un uzturēšanu… uzlabo sabiedrības veselības rādītājus kopumā un nodrošina racionālu līdzekļu izlietošanu veselības aprūpē". Tāpat ziņojumā tika piesaukts dažādās Pasaules Veselības organizācijas rezolūcijās uzsvērtais, ka "uzlabojumiem veselības aprūpes sistēmā un tās ilgtspējai ir nepieciešamas izglītotas, novērtētas un pienācīgi atalgotas māsas un vecmātes".
Tā paša gada 7. novembrī tūkstošiem veselības aprūpes darbinieku, un arī māsas, no visas Latvijas pulcējās pie Saeimas protesta akcijā "Viena diena bez ārstniecības personas", lai pieprasītu politiķus pildīt dotos solījumus un ievērot likumu. Tam sekoja nebeidzamas sarunas par veselības aprūpes finansējuma palielināšanu un darbs pie jauna mediķu atalgojuma modeļa izstrāde, bet pa vidu arī vēl Starptautiskais māsu un vecmāšu gads un Covid-19 pandēmija ar jauniem solījumiem...
Ir 2021. gada oktobris, un nekas, pilnīgi nekas nav mainījies. Patiesībā – palicis vēl tikai sliktāk! Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā darbu slimnīcās uzteikušas 5000 māsas un strauji sarucis pirmreizēji reģistrēto māsu skaits - no 250 absolventiem gadā tikai aptuveni 60 māsas uzsāk darbu valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs. Un jau tagad ar pilnu atbildību varu teikt, ka līdz ar robežu atvēršanos piedzīvosim nākamo māsu emigrācijas vilni.
Perspektīvas ir vairāk nekā bēdīgas - aptuveni 40% strādājošo māsu, kas pašlaik cīnās par Latvijas iedzīvotāju veselību, ir dāmas pirmspensijas vai pensijas vecumā. Māsu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem ir par 42% mazāks salīdzinājumā ar vidējiem Eiropas Savienības valstu rādītājiem.
Latvijā ir dramatiska medicīnas personāla un iedzīvotāju attiecība - uz 1000 iedzīvotājiem ir 4,6 māsas. Salīdzinājumam – Igaunijā ir 6,2 māsas, bet Lietuvā – 7,8 māsas. Savukārt atpalicība no Eiropas attīstītajām valstīm ir vēl dramatiskāka, piemēram, Norvēģijā – 17,2 māsas. Ar šo statistiku mēs Latvijas māsām esam parādījuši ļoti skaidru virzienu, kurā doties. Tās valstis, kurās novērtē un ciena māsu darbu sabiedrības veselības labā.
Lietuva un Igaunija, ar kurām pēc neatkarības atgūšanas mēs startējām no vienlīdzīgām pozīcijām, šajos gados ir spējušas gan reformēt veselības aprūpes sistēmu, gan atvēlēt tai būtiski lielākus valsts budžeta līdzekļus, tai skaitā, māsu profesijas attīstībai. Saskaņā ar jaunākajiem OECD datiem, kopējais veselības aprūpes finansējums uz vienu iedzīvotāju gadā Latvijā ir 1766 eiro, Lietuvā un Igaunijā attiecīgi – 2505 un 2512 eiro. Savukārt Norvēģijā – 5748 eiro.
Īpaši skumji ir tas, ka mēs Latvijā māsas joprojām uzlūkojam kā mazvērtīgu un viegli aizstājamu darbaspēku, lai gan māsas ir augsti izglītotas profesionāles - personalizētās veselības aprūpes mugurkauls. Tā turpinot, mēs māsas jau drīzumā varēsim ierakstīt Latvijas sarkanajā grāmatā, jo to skaits kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem ir sarucis teju uz pusi, un Latvijā pašlaik trūkst 3500 māsu!
Diemžēl arī pašreizējā politiķu retorika liecina, ka māsas profesijas attīstībai trūkst politiskā atbalsta un gribas šo jautājumu risināt pēc būtības, kas jau tuvākajos gados dramatiski ietekmēs Latvijas veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību kopumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
