Jo vispirms jau mēs esam raduši iznīcināt, apcūkot, nolīdzināt līdz ar zemi, pār mēru nokritizēt un tikai tad sākt domāt – pag, varbūt tomēr vajadzēja nedaudz iedziļināties un pašam paskatīties, nevis tikai akli paļauties uz žurnālistu sarūpētajām sensācijām? Tāds nu diemžēl kļuvis mediju darbs – nevis celt, bet norakt. Tomēr ticu, ka gan jau arī preses pārstāvju vidū ir vēl palicis pa sirdsapziņas cilvēkam, kurš atceras vārdu "patiesība" un "cieņa" nozīmi.
Tā kā Bruknas kopiena un priestera Mediņa veiktais man nav svešs, tad sekoju notiekošajam līdzi, atrodoties šim brīdim nepareizajā okeāna pusē.
Vispirms gribētu mirkli pakavēties pie kādas pavisam reālas ikdienas ainas. Pludmales smiltīs akmeņainas jūras līcī sēž un spēlējas mazulis. Viņa vecāki ir turpat netālu un vēro bērna darbošanos un rosīšanos. Te pēkšņi smiltīs, pavisam tuvu mazulim, iezīmējas kāda dīvaina kustība. No blakus esošā akmens izslīd zigzagota, garena ēna un ātri lokās bērna virzienā. Vecāki saprot, ka tā ir odze un ka tā ir pietuvojusies viņu mazulim pārāk tuvu, lai varētu pieskriet un paķert bērnu klēpī. Tēvs izmisumā satver pirmo akmeni, kas ir pa rokai, bet viņa roka gaisā sastingst. Viņš grib mest un nosist indīgo čūsku, bet, to darot, pastāv risks nopietni ievainot bērnu.
Taču, ja viņš akmeni nemetīs, čūska mazuli sakodīs. Tēvs tomēr izšķiras par metienu, akmens trāpa čūskai, bet, ak vai, ceļā uz rāpuli tas nopietni savaino bērna plecu, kas nu ir vienās asinīs, un mazais brēc pilnā kaklā. Tad pēkšņi kā no zemes izaug bērnu tiesību aizstāvji, viņi izsauc policiju, kura arestē vecākus par vardarbību pret bērnu un izņem mazuli no ģimenes. Viss. Kāda odze? Kāds te vispār sakars ar čūsku? Bērnam asiņo plecs, tēvs meta akmeni. Vairāk nekādi pierādījumi nav vajadzīgi. Bērns varēja nomirt no čūskas kodiena? Muļķības! Vai tiešām ar čūsku nevarēja sarunāt? Izrādīt viņai cieņu, mīļi aprunāties? Tā, lai odzes jūtas netiktu aizskartas, sēsties pie sarunu galda, jo akmeni mest, redziet, nedrīkst, pat ja tas ir vienīgais veids, kā glābt cilvēka dzīvību. Pārāk radikāli, vecmodīgi, kaitējoši, nedemokrātiski!
Tieši šādā situācijā tagad ir nonākusi Brukna! Daudziem cilvēkiem tā ir bijusi un joprojām ir vieta, kur darba un disciplīnas smaguma akmens varbūt ir savainojis patmīlu, egoismu un citas savtīgas izpausmes, bet toties ir nositis bezcerības, depresijas un atkarības odzi. Jo citādi šie cilvēki būtu sakosti līdz nāvei.
Varam brēkt par mīlestību. Jārunā taču skaisti, nevienu nedrīkst aizvainot, viss tikai pa labam, bet, kā mans mīļais brālis parasti saka: vai tad, ja bērns mums prasīs 5 kg konfekšu vienā reizē, tās tūdaļ viņam pirksim? Teiksim "nē", jo piepildīt šādu vēlmi nu gan nebūtu mīlestības darbs. Kādam mans piemērs ar odzi var šķist samākslots, tādēļ gribu paskaidrot, ka, desmit gadus strādājot ar ieslodzītajiem un pēdējos sešus ASV – uz mūžu notiesātajiem, tieši caur šo piemēru mācījāmies saprast, ka mīlestība nav visatļautība, izdabāšana un pieglaimošanās. Mīlestība var sāpēt acumirklī, bet tā nenodara pāri ilgtermiņā. Caur odzes piemēru cietuma puiši šķetināja savas salauztās dzīves, atpazīstot, kur stingrība un disciplīna patiesībā bija mīlestības apliecinājums. Atmiņas atklāja lietas, kas pirms tam bija šķitušas mīlestības trūkums un agresija. Deivids atcerējās, kā tēvs ar varu viņu izrāva no automašīnas, kurā viņš bija iekāpis kopā ar draugiem, un ieslēdza pagrabā. Pāris stundu vēlāk viņa draugi aizgāja bojā autoavārijā. Šādu piemēru ir daudz. Un tie māca vienu – mīlestības roka var būt arī smaga, bet tas nemazina tās dziļumu un pieskāriena svētību. Un ar šādu mīlestību tēvs Mediņš dziedina tos, kuri nonāk pie viņa. Tad, ja odze jau ir pielīdusi tik tuvu, ka citādi nevar.
Kritiķi un paļātāji naski apspriež visas tās "šausmas", ko "nabaga" bērni Bruknā it kā ir pārdzīvojuši. Bet varbūt tās īstās šausmas bērniem nākas piedzīvot, uzaugot ģimenē, kur viņus audzina ekrāns, nevis sarunas ar vecākiem? Vai kāds var pateikt, ko tēvs Mediņš kādam bērnam ir atņēmis? Viņš ir tikai devis – tiem, kas ir gribējuši ņemt. Devis un nav nevienu spiedis ņemt. Kad bērns paaugsies, viņš jau pats to odzi redzēs un, kad nebūs spēka, lūgs kādam citam to akmeni mest. Jo tā būs viņa pēdējā cerība.
Ir labi, ja lietas var sarunāt draudzīgi, atrast kompromisu, vidusceļu un abpusēju saprašanos. To saucam par demokrātiju. Tomēr jāatceras, ka demokrātija nav truls mehānisms, kas vienmēr precīzi darbojas pēc viena un tā paša parauga. Ja tomēr tā domājam, tad esam ar šādu demokrātijas definīciju pamatīgi aizrijušies. Demokrātija ir dzīva tad, ja tajā nepazaudējam cilvēku, ja cilvēks un cilvēcība paliek galvenie avoti, kuros demokrātija smeļas spēku. Mēs būsim demokrātiska valsts, ja cilvēka dzīvība būs svarīgāka par odzes dzīvību. Patlaban šķiet, ka tēvs Mediņš to saprot, bet liela daļa sabiedrības ne.
Kas man dod tiesības izdarīt šādu secinājumu? Tie ir augļi. Es ļoti priecātos redzēt augļus, kurus ir nesuši Mediņa nomelnotāji, lamātāji, apsūdzētāji un kritizētāji! Cik skolu viņi ir atvēruši? Cik sagruvušu muižu atjaunojuši? Cik cilvēku no atkarībām atgriezuši? Cik ielaiduši savās mājās, kad citur viņiem nav bijis, kur iet? Vai šiem pēlējiem ir, ko atbildēt? Bet tēvam Mediņam ir! Ja katrs kliedzējs un kritiķis būtu Latvijas celšanas labā paveicis vienu simto daļu no tā, ko izdarījis Mediņš, mēs šobrīd dzīvotu pavisam citādā valstī!
Sliktā ziņa pēlējiem ir tāda, ka Mediņam viņu nemotivētie uzbrukumi neko nespēj nodarīt. Viņa mīlestības darbi ir pārāk lieli, lai viņam pasaule varētu likt bažīties. Kritiķi, kāds ir jūsu pēdējais mīlestības darbs? Bērnu tiesību aizstāvji, kad jūs paņēmāt savā ģimenē bāreni un grūti audzināmu pusaudzi? Kad jūs bijāt durvis kādam dzīves pabērnam? Ko jūs varat likt vietā Mediņa izveidotajam? Darbavietā piešķirt papildu ekrāna laiku? Disciplīnas vietā visatļautību?
Šo valsti uzcēla 14 stundas pie arkla un citos lauku darbos pavadījuši jauni puikas. Zēni, kas tika audzināti mīlēt savu zemi, kas smagi strādāja, bet kuru sirds pazina mīlestības darbus. Pēc šīs dienas rakstāmgaldos dzimušajām koncepcijām vismaz pusei šo Latvijas brīvības cīnītāju tēvu vajadzēja atņemt vecāku tiesības, jo viņi tika audzināti skarbi. Bet – arī dimants ir ar rupju smilšpapīru spodrināms, līdz atmirdz tā šķautnes. Tā nu, lūk, stingrībā audzinātie uzcēla šo valsti, bet mūsdienu demokrātija to nosargāt nespēj! Tā nespēj pat noturēt savu tautu, lai tā nedodas meklēt laimi svešās zemēs. Kā tad ir ar tiem augļiem?
Visvairāk man žēl tā nabaga puikas vai tēva, kas to zina, kura īsti, kurš šo sūdzību uzrakstīja. Ļoti, ļoti žēl. Vispirms jau par to, ka bumerangs vienmēr trāpa pašam metējam, un atsitiens ir ļoti sāpīgs. Par to, ka, par cilvēcību domājot, viņš cilvēcību ir pazaudējis. Par to, ka viņam pašam tik ļoti pietrūkst mīlestības, ka savas sāpes viņš izkliedz tik briesmīgā veidā.
Bet galvenais jau ir – kad mēs kā tauta beigsim cits citu apriet un izdarīt spriedumus, paļaujoties uz nekompetentu preses darboņu un kabinetu papīru rakstītāju "atklājumiem", un, pirms ko teikt, pārliecināsimies paši ar savām acīm un ieklausīsimies to cilvēku liecībās, kuriem tēvs Mediņš ir kļuvis par vienīgo šajā pasaulē, kurš viņiem ir mācījis mīlestības valodu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
