Imants Liepiņš: Kāpēc Latvijā grāmatas ir tik dārgas — un kļūs vēl dārgākas
Foto: LETA

Kopš "Aizliegtā paņēmiena" pārraidītā sižeta par grāmatu izmaksām paspējuši izteikties gan izdevēji, gan grāmatu tirgotāji, gan iespiedēji, gan — protams! — lasītāji. Bet ko par šo visu var teikt rakstnieks?

Autori klusē tieši tāpēc, ka mūsu vietā par dizainu, koriģēšanu, drukāšanu, izplatīšanu, reklamēšanu un visu pārējo rūpējas izdevēji un tirgotāji. Jo grāmatām, ja tās aplūkojam nevis no mākslinieciskās puses, bet kā biznesa procesu, ir otrs lēnākais biznesa cikls pasaulē. Vēl lēnāks bizness ir tikai gaļas liellopu audzēšana.

Problēma nav labu grāmatu trūkums, bet gan to daudzums

Kas atceras literatūru padomju laikā, tie zinās — jaunas grāmatas iznāca ļoti reti, toties lielās tirāžās. (Tas pats bija ar mūzikas ierakstiem.) Kopš deviņdesmito gadu vidus mākslinieciski kaut cik vērtīgas grāmatas iznāca biežāk, bet jau mazākās tirāžās. Tagad ir sasniegta pretējā galējība — kvalitatīvas grāmatas, kuras objektīvi būtu vērts lasīt, iznāk teju katru dienu, taču to skaits ir sasniedzis tādu biežumu, ka vairs nav iespējams visu izlasīt!

Tieši kvalitatīvo — un vienlaikus lēto — drukāšanas tehnoloģiju pieejamība (ko uzsvēra "Aizliegtais Paņēmiens") ir pārsātinājusi grāmatu tirgu. Agrāko laiku ofseta druka prasīja krietnu tirāžu, lai tā atmaksātos. Tagad digitālā druka ir padarījusi pieejamu iespiešanu kaut dažos eksemplāros. Grāmatniecībā pēdējos trīs gados notiek tas pats, kas jau gadus 15 notiek mūzikā: ikviens no mums var kaut ko saķīmiķot uz ģitāras vai "GarageBand" programmā, iecept matricā, uzrakstīt virsū "DJ Crazy Vaņa Mixtape #43" un teikt, ka ieraksts gatavs. Literatūrā ir tieši tāpat: pagājušas tās dienas, kad rakstnieks četrus gadus katru vakaru pie kamīna, glaudot uzticamajam zelta retrīveram galvu, sistemātiski kaut ko klabināja, kamēr uzklabināja šedevru.

Tāpēc grāmatnīcas ir pilnas ar kvalitatīviem, interesantiem maztirāžas darbiem, par kuriem lasītājiem (gribot negribot) jāmaksā vairāk.

Pie kam latvieši, tieši tāpat kā krievu inteliģence, vienmēr augstu vērtējuši kvalitatīvos izdevumus, kurus var dāvināt vai glabāt grāmatplauktā pēc izlasīšanas. (Nevis atstāt lidostā uz beņķa, kā to dara Amerikā.) Šim faktoram savienojoties ar grāmatnīcu vēlmi tirgot vērtīgu literatūru, kur apgrozījums uz katru pārdoto eksemplāru iznāk lielāks, ir pilnīgi droši — grāmatas tuvākajos gados kļūs vēl dārgākas.

Tāpēc tie neesam mēs, autori, un arī ne izdevniecības, kas to vēlas: vērtīgākas grāmatas vēlaties jūs, lasītāji un pircēji! Savulaik esmu piekritis izdevniecību priekšlikumiem eksperimentēt gan ar lētiem izdevumiem (mīkstie vāki, melnbaltas ilustrācijas), gan ar dārgiem (krāsainie bilžu ielikumi), gan ar romānu izdošanu žurnāliem līdzīgā formātā — lasītāji ar saviem makiem ir pateikuši kategorisku atbildi: "Mēs esam gatavi maksāt vairāk, nevis mazāk!"

Lūk, kamēr es te jums šo visu rakstu, pienākusi īsziņa no lasītāja — Jūrmalas advokāta Igora Dreijas (kuru nekad neesmu personīgi saticis): "IMANT! Paldies par "Nāvējošajiem gaisa dārziem"! Sēžu, lasu."

Nekad nav bijis tik viegli būt rakstniekam

Zelta laiki būt autoram. Pirmkārt, novērtēsim faktu, ka Latvijas Republika ir vienīgā valsts iekārta mūsu vēsturiskajā teritorijā, kurā literatūra var tapt bez ideoloģijas žņaugiem un cenzūras! Tas ir (vēsturiski) visai nesens ieguvums, turklāt var būt ātri zaudējams: tepat netālu Krimas tatāru nācijai ar Krievijas rīkojumu ir aizliegts lietot savu nacionālo alfabētu pašiem savā etniskajā dzimtenē...

Otrkārt, Latvijā ir izcili efektīva autoru apmācības sistēma, kas ir paņēmusi labākos piemērus no visas pasaules, pievienojot mūsu pašu idejas. Jebkura vecuma iesācēji katru pavasari var nokļūt Jauno autoru seminārā. Skolniekiem vēl ir literārā nometne "Aicinājums" vasarā. Ikviens, kas grib strādāt ar saviem tekstiem, var pieteikties Literārajā Akadēmijā caur www.rakstu.lv — katru gadu darbojas žanru korifeju vadītas meistardarbnīcas dzejā, prozā, dramaturģijā. Praktiski visi autori, kas ienākuši literatūrā pēdējos desmit gados, darījuši to caur šīm meistardarbnīcām. Rakstniecībā nav nepieciešamas ilgas studijas, nav vajadzīga drosme un pat ne nauda — meistardarbnīcas finansē valsts!

Treškārt, autori palīdz cits citam. Bohēmas un dzertiņu laiks ir pazudis uz neatgriešanos: tagad mēs palīdzam cits citam rediģēt, koriģēt, reklamēt, organizēt, recenzēt utt. (Būdams grāmatu autors, esmu bijis arī: korektors, līdzredaktors, apskatnieks, fotogrāfs, maketētājs, modelis satīriska romāna ilustrācijām un, visbeidzot, epizodiskais tēls kulta romānā "Jelgava '94.")

Liels atspaids mierīgam darbam ir Rakstnieku māja Ventspilī. Tā ir tik populāra visā pasaulē, ka rinda uz iespēju tajā pastrādāt ir vismaz pusgadu uz priekšu. Neatsverama tā ir brīdī, kad ir pats piņķerīgākais darba mirklis — beidzamā detaļu slīpēšana pirms atdošanas izdevniecībai.

Rakstnieki sākuši uzņemties kuratoru lomu veselās nozarēs. Tā megapopulāro sēriju ar 13 romāniem, kas ataino Latviju XX gadsimta gaitā, izdomāja Gundega Repše, izsita naudu no VAS "Latvijas Valsts Meži" un sameklēja vēl duci autoru, kas to īsteno. Ieva Melgalve darbojas ar fantāzijas autoru pulciņu, Imants Belogrīvs kūrē zinātnisko fantastiku utt. Guna Roze vada Tukuma Literātu Apvienību, un tāda ir teju katrā rajonā. Es braukāju pa bibliotēkām, skolām un kultūras iestādēm, lasīdams lekcijas par savu lauciņu — dokumentālo, uz patiesiem faktiem balstīto (jeb t.s. "non–fiction") literatūru.

Un, visbeidzot, autoriem ir patīkami samazinājies materiāla meklēšanas darbs — agrāk vajadzēja braukāt pa visādiem arhīviem, bibliotēkām un iestādēm, lai kopētu, pārfotografētu un izrakstītu; vajadzēja meklēt notikumu aculieciniekus pa tāliem pagastiem vai Austrāliju utt.; tagad lielākā daļa materiālu pieejami tiešsaistē, bet cilvēki atrodami sociālajos tīklos. Ja būtu jāiegulda nauda materiāla vākšanas procesā, es nekad nebūtu varējis uzrakstīt tādu grāmatu kā "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts", jo darbs Ukrainā revolūcijas laikā, iefiltrēšanās pie Krimas okupantiem un Donbasa teroristiem utt. kopā izmaksāja kaut kur pie desmit tūkstošiem — bet to nosedza tie mediji, kam gatavoju reportāžas. Pat ar laiku sāku vest citus žurnālistus līdzi — saprotams, tādus, kas nav tiešie konkurenti.

Rakstnieks paliek barības ķēdes apakšgalā

Viegli un progresīvi darba apstākļi nozīmē tikai to, ka velns slēpjas kaut kur citur. Mūsu gadījumā tas izpaužas šādi: viegli strādāt, grūti nopelnīt.

Valsts atbalsts caur Kultūrkapitāla fondu un citām "piešpricēm" lielākoties paliek simbolisks: tas drīzāk ir kā sitiens uz pleca — "Tavs darbs ir vajadzīgs!" Bet ne vairāk. Rakstniekam tikai ar literāro darbību vien iztiku nenopelnīt, un arī nevajag. Lielākā daļa autoru jebkurā valstī strādā kādu maizes darbu. To darījuši pat Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji. Rakstnieka vieta ir tautas vidū, nevis ziloņkaula tornī. Kas nav kādā dzīves posmā regulāri cēlies pussešos, lai septiņos jau būtu darbā (kurš īstenībā nepatīk), par ražīgu rakstnieku diez vai kļūs.

Neraugoties uz grāmatniecības konservatīvo un stabilo iespaidu, ik pa brīdim uzrodas blēži. Piemēram, 2009. gadā izputēja lielākais grāmatnīcu tīkls Kurzemē — "I. Zeberiņa grāmatnīcas". Grāmatizdevējiem tur stāvēja prece kādu 80 tūkstošu latu apjomā (no izdevniecībām lielākā kreditore bija "Jumava") — līdz brīdim, kamēr grāmatas netiek pārdotas lasītājiem un kamēr izdevēji par to nesaņem naudu, grāmatas juridiski joprojām ir izdevēju īpašums.

Sākām dzīt rokā preci, atklājās sekojošais: grāmatas bija prettiesiski nodotas firmai "Ventas Grāmata", kas uz divdesmitgadīga jaunieša vārda bija tikko reģistrēta kādā Rīgas dzīvoklī Ziepniekkalnā. Tikmēr "Zeberiņa Grāmatnīcās" sāka saimniekot maksātnespējas administrators Kaspars Zeme. Iznākums — neizdevās atgūt ne preci, ne naudu.

Vislielākie cietēji šādos gadījumos ir autori un tulkotāji. Viņi ir "barības ķēdes" pašā apakšgalā, jo lielākoties vai nu visu, vai daļu no savas samaksas saņem kā procentus par pārdoto: ja tāds "Zeberiņa grāmatnīcu" tīkls izput (Tukuma centrā agrāk 50 gadus bija grāmatnīca — tagad tajās telpās ir dzertuve ar nosaukumu "Baboon Bar"), tad par grāmatām netiek samaksāts. Iznākumā autori nesaņem savus procentus no pārdotā apjoma, jo nauda ienākusi taču nav: blēži diez ko nemēdz maksāt procentus no sava nozagtā apjoma. Pagaidām autoru ienākumu kritums (kurš nav kompensējams no citiem avotiem) neatsaucas uz darbu māksliniecisko un saturisko līmeni. Bet cik ilgi tā paliks?

Jāpiebilst, ka Rietumos autoriem ir papildus ienākumi, kādi nav pie mums: ekonomikas grāmatu autori uzstājas ar runām korporatīvajās konferencēs un saņem pieklājīgus honorārus, romānu rakstnieki un dramaturgi pārdod savu darbu filmēšanas tiesības, vēl citi rakstnieki strādā pie seriālu scenārijiem. Pie mums kino producenti nav bagātāki kā rakstnieki, turklāt apjomīgas filmas top reti. Tagad dienaskārtībā — Viestura Kairiša "Melānijas Hronika", kas tapusi pēc Melānijas Vanagas darba "Veļupes krastā".

Steidzīgi vajag infrastruktūru

Šobrīd lielākā problēma nozares iekšienē ir: kritikas un profesionālas apskatniecības iespēja ir praktiski sagruvusi. Ja pirms krīzes iznāca "Karogs" reizi mēnesī, "Kultūras Forums" reizi nedēļā, "Latvju Teksti" četrreiz gadā, tagad ir viena vienīga "Domuzīme" un divi intelektuālie portāliņi. "Kultūras Diena" drīzāk nopublicēs slavinošu lielrakstu par Lēdiju Gagu, nevis kādu gabaliņu no latviešu oriģinālliteratūras. (Turklāt atbildīgie par kultūras izdevumiem var būt no rakstniekiem stipri atpalikuši profesionālās kvalifikācijas ziņā. Nesen viens tāds redaktors, pats it kā progresīvs dzejnieks, nespēja manā tekstā atpazīt ne sešpēdu jambu, ne atskaņas rindu galos. Nopietni.)

Valsts un pašvaldības uztur kultūras infrastruktūru: teātrus, Operu, kultūras namus, būvē jaunas koncertzāles, cenšas noturēt nacionālā kino profesionālo vidi u.c., tomēr literatūrā tādi sistemātiski centieni nenotiek. Tāpēc laiks piedomāt par rakstītā vārda likteni!

Tāpēc, savureiz ieraugot "Nāvējošos gaisa dārzus" pārdotāko grāmatu topā, jāatceras, ka tas nav autora — un arī ne izdevniecības nopelns. Grāmatu topā ieliekat jūs, lasītāji!

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form