Tas nenotika kādas sistemātiskas krīzes, nedz arī ekonomisko problēmu dēļ – par iemeslu kļuva banāla krāpšana. Tas ir cilvēciskais faktors – tīša vai netīša "kļūda" – no kuras nav pasargāts neviens, un finanšu kontroles pastiprināšana no atbildīgo iestāžu puses šādas situācijas neatrisinās. Totāls monitorings un uzraudzība – tas ir Baltkrievijas stils, kad katru darbinieku novēro speckontrolieris, kuru uzrauga specdienests. Monitoringu nevar pastiprināt līdz bezgalībai, un šādos gadījumos klāt nāk citi drošības mehānismi, Krajbankas gadījumā – garantiju fonds, kurš uzradās ne šodien un ne vakar, un pat ne brīdī, kad mēs pievienojāmies Eiropas Savienībai, bet vēl 1998. gadā. Tas tika veidots ar vienīgu mērķi – otrreiz nepieļaut situācijas, kad bankas maksātnespējas gadījumā uz noguldītājiem visi kopīgi nospļāvās. Kas, patiesībā, bija banāla zādzība, kurai neviens nepievērsa uzmanību. Fonda aktīvi tiek veidoti no banku ik ceturkšņa maksājumiem – pilnīgi dabisks apdrošināšanas process, visiem tik labi pazīstams, kad runa iet par automašīnu vai veselību. Un lūk, banku sistēmai pirmo reizi radās izdevība šo mehānismu pārbaudīt praksē – un ar kādiem rezultātiem?
Noguldītāji: pēc FKTK sniegtās informācijas, 99,8% Krājbankas klientiem līdzekļi tiks atgriezti pilnā apjomā. Tas ir ļoti iespaidīgs skaits. Atvainojos par cinismu, bet pat uz tik nelielas ekonomikas fona – 0.2% tā ir statistiskā kļūda. Vienīgais, ko parāda šis gadījums – jebkuras uzraudzības instances darbības principiem ir jābūt precīzi deklarētiem, saprotamiem sabiedrībai un vienlīdzīgiem visiem – lai nerastos iespaids, ka lēmumi tiek pieņemti slepenībā un kāda interesēs. Eiropā nav izdomāts labāks mehānisms godīgas konkurences nodrošināšanai, kā atklātība.
Valsts: garantijas fondam tika izsniegts 200 miljonu latu liels aizdevums no valsts kases. No tiem 100 miljonus jau tagad noteikti var atrast Krājbankas rēķinos, pārējo tiek plānots atgūt pēc bankas aktīvu realizēšanas. Grūti spriest, cik veiksmīgs būs šis pasākums, bet uz vairāk nekā miljarda latu, kas tika izšķiesti Pareks Bankas glābšanai – ļoti prātīgs solis.
Skatoties uz rezultātiem, acīmredzami, kā tā masveida histērija, kas šobrīd veidojas medijos un sabiedrībā ir vairāk, nekā pārspīlēta, un liela mērā politisku interešu provocēta.
Un ja žurnālistus vēl var saprast – lielisks iemesls ziņām, tad pārsteidz nopietnu cilvēku reakcija. Piemēram, Ivars Godmanis mums pareģo vēl 5-6 banku krahu. Kā ir jāsaprot šādi paziņojumi? Varbūt Godmaņa kungs zina kaut ko, ko nezinām mēs – tad lai padalās savās domās, kas ļauj viņam izdarīt šādus secinājumus. Viņam, kā Eiroparlamenta deputātam, ir jāaģitē par Latviju, kā vietā tiek publicēti šādi nepamatoti paziņojumi, ar ko tiek ieviesta nevienam nevajadzīga nervozitāte. Liekas, ka ar saviem vārdiem Godmaņa kungs mums mēģina pateikt, ka viņa realizētais 1.5 miljardu latu vērtās Pareks bankas glābšanas scenārijs – protams, ir labākais no risinājumiem.
Tiek runāts par zaudējumiem tautsaimniecībā 2-3% apmērā, cienījami un izglītoti ļaudis mudina cilvēkus glabāt naudu "zeķē". Viena no Latvijas universitātēm pat paspēja veikt pētījmu un nonākt pie rezultāta, ka vienas bankas krahs veicina uzticības mazināšanos sistēmai kopumā – secinājums, kuru var apskaust pat angļu zinātnieki.
Man liekas, ka visus izmisīgos kliedzienus pēc bankas glābšanas mēs dzirdam tikai no to pašu 0.2% puses. Un pilnīgi iespējams, ka pēc Pareto principa uz šiem procentiem pienākas lielākā Krājbankas aktīvu daļa, bet šie noguldītāji ir bizness un pašvaldības.
Uzņēmējiem, kā nevienam citam būtu jāsaprot, ka pareiza risku izvērtēšana ir panākumu pamats, tādiem vārdiem kā "diversifikācija" un "analīze" viņiem nevajadzētu būt svešiem. Šajā ziņā ir grūti nepiekrist Vilka kungam – savas bankas darbībai ir jāseko, turklāt uzmanīgi. Tas pats attiecas arī uz pašvaldībām, kas glabā bankās miljonus – tās noteikti var atļauties analītisko departamentu un finanšu konsultantus. Jo kādam tas tomēr izrādījās pa spēkam – Latvijas Universitāte 16. novembrī pārskaitīja 2.5 miljonus latu uz citas bankas rēķina, un FKTK atzina šo darījumu par likumīgu.
Manuprāt, Krājbankas gadījumam būtu jāveicina pilnīgi pretējs rezultāts. Pirmo reizi Latvijas banku sistēmas vēsturē slēgtās bankas klientiem gandrīz pilnībā tiks izmaksāti viņu līdzekļi. Protams, arī līdz šim visi dzirdēja par kādu pusmistisko fondu un ES prasībām par 100 tūkstošu eiro atlīdzību.
Rindas pie banku filiālēm 21. novembrī ir ļoti labi saprotamas – Olympia, Credo, LineBank, Zemes banka, banka Baltija; sīkāki afēristi – Pils, Pilars un citi "tovancevi" – cilvēkiem nebija neviena iemesla ticēt, ka nauda viņiem tik tiešām tiks atgriezta. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka tas notiks, vēl vairāk – tas jau tiek realizēts, turklāt visai veiksmīgi un operatīvi. Naudu tekošajiem izdevumiem varēja saņemt nākamajā dienā, pilnu summu jau pēc nedēļas (uz raksta rakstīšanas brīdi, Krājbankas klientiem tika izmaksāti vairāk kā 100 miljoni latu), līdzekļi tiks izmaksāti 60 gadus – atskatoties pagātne, diez vai kāds varēja tam noticēt.
Vai tad tas nav pozitīvs signāls par sistēmas drošību, vai tad tas neparāda mums, ka mūsu nauda tik tiešām ir mūsu un motivē glabāt to bankās – manuprāt, tas ir principiāli jauns pagrieziens Latvijas banku sektorā, kam vajadzētu mainīt cilvēku apziņu un palielināt uzticības līmeni bankām.
Tas ir reāls pierādījums ka, mums ir Eiropas banku sistēma ne tikai uz papīra, bet arī darbībā. Ja ieskatīties ciešāk, Krājbankas situācijā ir vairāk pozitīvā, nekā šķiet no pirma acu uzmetiena. Vienīgais moments – Paula kungu tik tiešām žēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
