Indiāņu matriarhāts

Irokēzu konfederācija, ar Diženo pasaules likumu apvienojot sešas irokēzu ciltis-nācijas, jeb “pirmtautas”, kā viņi paši sevi dēvēja (vispirms esot bijušas piecas, vēlāk uzradusies arī sestā), faktiski uzskatāma par mūsu planētas vissenāko demokrātisko republiku. Jāatzīmē, ka šī konfederācija darbojas arī šodien, tiesa, jūtami iegrožotā izpausmē. Irokēzu spēks bija ne tikai mākslā veiksmīgi karot, bet arī miera uzturēšanas prasmē. Irokēzu ciltis, kuras allaž plosīja kari, visbeidzot apvienojās vienotā politiskā savienībā, kuras pamatā bija patiesa vienlīdzība, brālība un savstarpēja cieņa.

Patiesībā jau sen un ļoti daudzi pētījuši un arī izmantojuši Irokēzu konfederācijas politisko struktūru, vērtību sistēmu un viņu dziļo miera un brīvības principu izpratni. Un tieši šie faktori kļuva par galveno idejisko avotu amerikāņu demokrātijai, ko ieviesa Džefersons un Franklins. Šo sistēmu savulaik ārkārtīgi nopietni studējis arī komunisma ideoloģijas izveidotājs Kārlis Markss…

Šīs savdabīgi unikālās republikas pārvalde bija līdzīga agrīnās republikas perioda Romas Senātam. Irokēzi dievināja dažādas sanāksmes un tikšanās. Katru gadu ap Miera koku, kas simbolizēja Diženo pasaules likumu, sapulcējās Lielā padome - galvenā Irokēzu konfederācijas sapulce. Savus padomus savāca un iesniedza faktiski ikviens irokēzu sabiedrības slānis vai atsevišķs ciematiņš. “Senāta” sēdēs pieņēma visus likumus un izšķīra visus jautājumus - gan sociālos, politiskos un militāros, gan arī reliģiskos. Faktiski nav iespējams skaidri nodalīt, kas irokēziem bija svarīgākais - kara taka vai sabiedrības sociālā dzīve, vai arī tikai pati piedalīšanās padomes sēdēs. Irokēziem nebija rakstības, un viņi paši sevi vadīja, balstoties tikai uz fenomenālo atmiņu. Reizēm izmantoja arī kādu palīglīdzekli, no kuriem visslavenākais bija par vampumjostu dēvētais princips. Vampum - daudzkrāsaini gliemežnīcu veidojumi, kas savīti jostas formā aizvietoja dokumentu krājumus. Ikviens svarīgs notikums irokēzu vēsturē, ikviena vienošanās iemiesojās konkrētā vampumjostā, bez tās ikviens līgums skaitījās nederīgs. Veicot pārrunas ar irokēziem, eiropieši esot brīnījušies, cik tie esot veikli “lasījuši” vampumjostas, ārkārtīgi viegli vārds vārdā atkārtojot savus apjomā visnotaļ palielos dokumentus.

1876. gadā pieņēma Indiāņu aktu, kas leģitimizēja indiāņu diskrimināciju un faktiski arī noteica un regulēja pilnībā visu dzīvi indiāņu rezervātos, kurus bez īpašas atļaujas nedrīkstēja pamest. Tikai 1985. gadā ieviesa labojumus, kas atcēla diskrimināciju un atjaunoja pilnībā visas indiāņu kā pamatiedzīvotāju tiesības. Taču pat pēc tā, piemēram, Kanādas Indiāņu lietu ministrijai ir tiesības kontrolēt indiāņu apmetņu dzīvi. Irokēzu aktīvisti cīnās, lai divu rasu attiecības atjaunotu pirmatnējā vienlīdzīgā līguma stadijā, un par tāda līguma eksistenci atgādinot virkne vampumjostu, kas saglabājušās līdz mūsu dienām…

Irokēzi sevi dēvēja par Garo Māju Cilvēkiem, un tā ir Irokēzu konfederācijas veidošanās laikmeta metafora, kas sevī ietver jēgu, ka cilvēkiem jādzīvo ģimenēs vienā mājā. Vai tikai tas nebūs padomju ēru piedzīvojušajiem cilvēkiem tik ļoti labi pazīstamā komunālā dzīvokļa prototips? Varētu likties, ka irokēzu pieredze tomēr bijusi veiksmīgāka, un šeit izvirzās galvenais jautājums - vai tikai tas nav tāpēc, ka kareivīgo irokēzu sabiedrībā patiesībā valdīja… matriarhāts?

II. Tā dēvētā “sieviešu līnija”

Gan ēdamgalds, gan visa saimniecība irokēziem bija kopēja, ar barības sadali un izsniegšanu nodarbojās sievietes - un neviens nekad nepalika nepaēdis. Arī zemes īpašumus valdīja sievietes, īpašuma tiesības un vārda tradīcijas turpinājās pa sievietes līniju. Katrā ziņā tik kareivīgai tautai, kādi bija irokēzi, psiholoģiski tas ir vairāk nekā neparasti, lai gan indiāņu cilšu ticībās sieviete allaž uzskatīta par radošo pirmsākumu, kas pasaulē ienes dzīvību, un tieši no šiem ticējumiem nāk indiāņiem raksturīgā cieņa pret sievieti. Arī Amerikas feministes gana daudz ierosmju smēlušās tieši no irokēzu koncepcijas par dzimumu attiecībām, kas balstītas uz vienlīdzību un īpašo cieņu pret sievieti, lai gan gadu gaitā šī cēlā ideja pamatīgi sabojāta un vulgarizēta.

Taču vīrieši tomēr nebija tikai otrās šķiras cilvēki. Irokēzu sabiedrībā valdīja lomu sadale, kur sievietes dominēja ciematā, atbildot gan par cilts garīgo, gan arī vispārējo vadību, savukārt, vīrieši bija izpildvara, vadīja kaut ko līdzīgu “ārlietu ministrijai” - pārrunas, kaujas, kari, tamlīdzīgi. Cilšu virsaiši bija vīrieši, taču viņus šajos posteņos iecēla sievietes - tautas izvēlētas cilšu klanu mātes. Nepieciešamības gadījumā viņas varēja arī gāzt jebkuru virsaiti. Var droši apgalvot, ka Irokēzu republikas reālā vara bija tās sievietes - īstenie Konfederācijas pelēkie kardināli...

III. Sarunas ar Nebeidzamo Debesi

Kanādā, netālu no Monreālas, ir irokēzu apmetne, par kuru maz informācijas. Ja vienkārši brauktu pa ceļu un nezinātu, ka tāda tur ir - varētu mierīgi pabraukt garām, jo nav ne ceļu rādītāju, ne citu pazīmju, kas apliecinātu, ka tieši šeit sākas no jebkādiem ārējiem kontaktiem izvairīgu cilvēku - irokēzu pēcteču - pārvaldīta teritorija. Kopumā tur mīt aptuveni 8 tūkstoši cilvēku, ciematiņi ir glīti un sakopti, pirmajā acumirklī nešķiet, ka tie īpaši atšķirtos no provinciālās vienstāvu apbūves Kanādas. Mājiņas viena no otras atdalītas, pie katras moderna automašīna. Senilā dzīves kārtība, proti, komunistiskā Garo namu ēra jau pagājusi, vairums iedzīvotāju arī savā starpā sarunājas angļu valodā, un tikai 15% saglabājuši tradīciju sazināties indiāņu valodā, un visi brauc darbā uz kanādiešu uzņēmumiem.

Vienā ciematiņā dzīvo kāda irokēzu klana māte Zelma Dēlisla, kuras indiāņu vārds ir šāds - Karonhiakatse (burtiski no irokēzu valodas - Nebeidzamā Debess). Guļbaļķu ēka ar lodziņiem, kas raugās uz visām debess pusēm, tostarp allaž pa rokai arī bez mitas šķindošs telefona aparāts - jau vairāk kā 30 gadus Zelma ir apmēram pusotra tūkstoša cilvēku draudzes garīgais gans. Uz galda viņas priekšā amerikāņu dolārs, un viņa žurnālistiem stāsta, ka amerikāņu dolāra lepnā ērgļa saknes meklējamas irokēzu valstībā. Ērglis - tas ir svētais simbols irokēzu simbolu sistēmā, miera aizgādnis, kurš sēž uz Miera koka un brīdina: ja Konfederācijai draudēs patiešām nopietnas briesmas...

Zinātnieki turpina diskutēt - vai irokēzu matriarhātu var uzskatīt par vispārējās patriarhāta likumības izņēmumu, jo šai gadījumā taču sievietes neieņēma augstākos vēlētos amatus? Zelma uz to atbild gana vienkārši: “Mums tas nav vajadzīgs. Aizvien vēl klans izvirza klana mātes, bet viņas cilšu virsaišus... Mēs izvirzām virsaišus un raugāmies, kā viņi strādā. Ja līderis nespēj pilnvērtīgi veikt savus pienākumus, viņam var izteikt divus brīdinājumus. Ja pienāk arī trešā reize - viņu nomainām”. Tiesa, gluži nesen pirmo reizi virsaiša lomai bija izvirzīta sieviete - acīmredzot rietumu izpratnes emancipācijas bēdīgākās izpausmes formas pamazām iekarojušas arī šo sabiedrību...

Vēl Zelma labprāt rāda teritorijā vienīgo palikušo Garo namu. Tas ir tukšs, neapdzīvots. Blakus uzcelts jauns, ko izmanto kultūras un dažādiem ceremoniāliem pasākumiem. Irokēzu sabiedriskās tradīcijas saglabājušās līdz pat mūsu dienām: ceremonijās vīrieši ienāk telpā pa austrumu durvīm (saullēkts), sievietēm pieder rietumu durvis (Mēness sagaidīšana). Kopā ar rietumu kultūru irokēzu sadzīvē ienākusi arī uzvārdu piešķiršanas tradīcija, kas mantojama jau pa tēva līniju. Taču šie uzvārdi ir visnotaļ formāla padarīšana, jo vienmēr piešķirams arī īstais indiāņu vārds, un to aizvien manto tikai pa mātes līniju.

Klana māte veic arī pāru atlasi precībām, un svinīgajā laulību ceremonijā blakus jaunlaulātajiem sēž viņu mātes un klana māte. Pirms īstajām laulībām vēl eksistē tā saucamās “izmēģinājuma laulības” - gada garumā jāpārliecinās, vai pāris spēj būt savstarpēji laimīgs. Ja izrādās, ka jaunie to nespēj, tad ar to arī viss beidzies - kāzas nenotiek. Savukārt, ja īstās laulības tomēr notiek, tad jau viss ir ļoti nopietni, jo irokēziem nav tāda jēdziena, kā šķiršanās.

Mūsu dienās irokēzu jaunieši gan jūtas salīdzinoši brīvāki savu partneru izvēlē, tomēr klana mātes stingrais vārds un gudrais padoms aizvien ir noteicošie. Tāpat saglabāta tradicionālā cieņa pret sievieti ikvienā indiāņu mājā. Ja saimnieci apmeklējuši viesi, tad dēls klusiņām, burtiski uz pirkstu galiņiem, pienes tēju - lai lieki netraucētu saimnieces sarunai...