Indra Štelmane: Glikozes līmeņa nepārtrauktas mērīšanas sensori – nepieciešamība, ne iegriba  (1)

Ja diabētu ārstē ar insulīna injekcijām, ievadot to, piemēram, četras līdz sešas reizes dienā, tad attiecīgi arī vismaz tik reižu dienā ir jāmēra glikozes līmenis asinīs. Daudzkārtēja insulīna ievadīšana ir vitāli nepieciešama tiem, kuriem ir 1. tipa diabēts. Savukārt 2. tips pēc statistikas skaitās insulīna neatkarīgs, taču arī to mēdz ārstēt ar insulīnu.

Glikozes līmenis asinīs ir jākontrolē visiem pacientiem ar diabētu neatkarīgi no tipa veida. Šī kontrole ir diabēta ārstēšanas sastāvdaļa. Diabēta ārstēšana bez glikozes kontroles ir tikai diabēta medikamentu lietošana bez rezultāta. Tāpat būtiski piebilst - ja personai ar diabētu ir kāda blakus slimība, piemēram, kāda infekcija ar paaugstinātu temperatūru, gremošanas traucējumi, strutains iekaisums vai plānota operācija, cukura kontrole ir nepieciešama daudz biežāk, vairākas reizes dienā.¹ Tie cilvēki, kuri ārstē diabētu ar insulīnu, mēra glikozes līmeni ļoti bieži. Sevišķi bērniem, jauniešiem, arī cilvēkiem, kuriem ir aktīvs dzīves veids, dienas gaitas un aktivitātes ietekmē glikozes līmeņa svārstības, līdz ar to viņiem ir visu laiku jāpārliecinās, vai glikozes līmenis asinīs nav par zemu un draud hipoglikēmija, vai arī – par augstu.

Glikozes kontroles iespējas, protams, laika gaitā ir attīstījušās. Vecākais veids ir asins noņemšana no pirksta un glikozes mērīšana ar glikometru, tajā ievietojot speciālu teststrēmelīti. Tā kā glikoze ir jāpārbauda bieži un katru dienu, tādi dūrieni pirkstā, sevišķi bērniem, ir sāpīgi un īpaši nepatīkami. Turklāt glikoze, kas atrodas konkrētajā asins pilienā, rāda datus, kas ir aktuāli tajā minūtē, un nav pieejama informācija par to, kāds šis līmenis ir bijis iepriekš, piemēram, pirms vairākām stundām, vai kāds tas būs.

Glikozes līmenis diennakts laikā mainās ļoti bieži, tāpēc ja ir nepieciešamība vai vēlme sasniegt normālu glikozes līmeni asinīs, tad mērījumi ir jāveic regulāri un līdz ar to arī pirkstā ir jādur ļoti bieži. Tas rada dažādas problēmas – tas ir sāpīgi un psiholoģiski nepatīkami, glikometri arī ir jānēsā līdzi, ir problēmas veikt mērījumus publiskās vietās, jo cilvēki baidās no apkārtējo attieksmes un kautrējas mērīt savu glikozes līmeni.

Nu jau pēdējos gados pasaulē ir attīstījušās alternatīvas, neinvazīvas (bez dūriena pirkstā) metodes glikozes līmeņa mērīšanai - nepārtrauktā glikozes monitorēšana. Pie ādas tiek piestiprināts glikozes sensors, kas nepārtraukti mēra glikozes līmeni. No sensora ar lasītāja palīdzību var uzzināt glikozes līmeni, kad vien vēlas, vai arī savienot to ar īpašu lietotni un skatīt visus datus telefonā. Turklāt glikozes sensori rāda arī glikozes tendenci – vai glikozes līmenis pazeminās vai arī tam ir tendence paaugstināties. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, ir iespējams apskatīties, kā glikozes līmenis ir mainījies iepriekšējās stundas vai dienas laikā. Tas ļauj, piemēram, no rītiem noskaidrot, kāds naktī ir bijis glikozes līmenis, vai nav bijusi slēpta hipoglikēmija, - tas ir ļoti svarīgi. Pirmkārt, šie mērījumi ir precīzi, otrkārt, tie rāda glikozes līmeņa tendences, kā arī sensori informē šīs ierīces nēsātāju, ja glikozes līmenis ir pārāk augsts vai pārāk zems. Vai nu tie vibrē, vai arī tiem ir skaņas signāls.

Šīs ir būtiskas glikozes līmeņa nepārtrauktas monitorēšanas priekšrocības - mēs ne tikai redzam kāds ir glikozes līmenis, bet, ja glikoze ir pārāk augsta vai pārāk zema, ir arī iespējams rīkoties jau savlaicīgi. Sensori ir ērti, mazi, tos var pievienot pie jebkuras ķermeņa daļas. Arī datus var nosūtīt ne tikai sev uz telefonu, bet arī, piemēram, vecākiem vai ārstam.

Līdz šim Latvijā nebija pieejami glikozes sensori. Neliela daļa pieaugušo cilvēku ar diabētu tos iegādājās ārzemēs, taču, ņemot vērā, ka viens sensors darbojas 10-14 dienas, mēnesī tie ir jāpasūta divas līdz trīs reizes, kas mēdz būt problemātiski, ja tiek veikts pasūtījums no citas valsts. Nupat Latvijas tirgū ir ienācis Dexcom ONE glikozes līmeņa nepārtrauktās kontroles sensors, par ko ir patiess prieks, padarot šo sensoru iegādi pieejamāku cilvēkiem, kas slimo ar diabētu.

Lai arī šādu sensoru pieejamība ir apsveicama un vērtējama pozitīvi, joprojām aktuāls jautājums ir par valsts atbalstu šādu ierīču kompensēšanā. Jā, valsts ir piešķīrusi līdzekļus sistēmu iegādei, kas paredzētas bērniem ar 1. tipa diabētu, taču pieaugušajiem netiek sniegts nekāds atbalsts. Līdz šim viens no argumentiem, kas ir izmantots, lai pamatotu atbalsta neesamību, ir tas, ka šādas ierīces nav pieejamas Latvijā. Tagad tas ir zudis.

Ir identificējamas problēmas arī speciālistu pakalpojumu pieejamībā un vizīšu izmaksās, kas savukārt attur daļu pacientu no regulāriem apmeklējumiem, it īpaši maznodrošinātos. Lai arī bērniem par endokrinologa pakalpojumiem nav jāmaksā, bērnu endokrinologu ir ļoti maz. Turklāt, lai tiktu uz vizīti, ir jāgaida garās rindās.

Es uzskatu, ka būtiskākais, kā pašlaik trūkst no valsts, ir atbalsts tieši glikozes līmeņa nepārtraukto monitorēšanas sistēmu iegādē. Tās beidzot ir pieejamas Latvijā, un tām ir jābūt valsts kompensētām gan bērniem, gan pieaugušajiem. Var, protams, runāt par pakāpi un apjomu, bet atbalsts kā tāds ir vajadzīgs. Ir valstis, kur šīs sistēmas ir pieejamas un kur tās lieto jau daudzus gadus, un arī mums Latvijā būtu jāstrādā pie šo sistēmu pieejamības veicināšanas, kā arī cilvēku izglītošanas par viņu iespējām un alternatīvām glikozes līmeņa noteikšanai, kas būtiski atvieglotu gan pašu mērīšanas un ārstēšanas procesu, gan arī dzīves kvalitāti kopumā.

1 Diabēta ārstēšanas vadlīnijas.