Hipotēze par to, ka būtu iespējams iegūt cilvēka cilmes šūnas, ievadot pieauguša organisma specializētu audu (piemēram, cilvēka muskuļu) šūnas kodolu cita organisma (piemēram, govs) olšūnā, kuras kodols iepriekš iznīcināts, no bioloģijas viedokļa balstās uz vienkāršotu priekšstatu par to, ka iedzimtības informācija (DNS) darbojas kā ieraksts magnetofona lentē, kas atrodas kasetē (šūnas kodolā), un šo kaseti spēj nospēlēt jebkurš magnetofons (šūna), kas spēj pazīt ieraksta sistēmu. "Yesterday" skanēs gan mājas mūzikas centrā (cilvēka šūnā), gan autoradio (kazas šūnās), ja tikai atbilstošā mehānika būs piemērota – kompaktkaseti nevarēs nospēlēt uz studijas magnetofona (dižozolā).
Pārnest iedzimtības informāciju šūnu līmenī no vienas sugas organisma uz citu ir pietiekami pašsaprotama ideja, kas līdz ar embrioloģijas un šūnu bioloģijas attīstību tiek apspriesta jau vairākus desmitus gadu. Dabas daudzveidības saglabāšanas kontekstā, ir bijušas, šķiet, nopietni domātas idejas par sasaldēta mamuta šūnas kodola atdzīvināšanu ziloņa olšūnā, nemaz jau nerunājot par dinozauru populācijas atjaunošanu ar strausu vai krokodilu palīdzību (ne)zinātniskās fantastikas darbos.
Realitātē dzīvās sistēmas tomēr darbojas sarežģītāk – ne visa iedzimtības informācija ir noslēpta kodolā – neliela, bet būtiska informācijas daļa, kas atbildīga par dzīvībai nepieciešamās ķīmiskās enerģijas ražošanu, atrodas arī ārpus kodola – mitohondrijos. Bez tam, lai kodola informācija tiktu nospēlēta pareizi, līdzdarbojas arī daudzas molekulas, kas kodolā nokļūst no šūnas vides (piemēram, proteīni – transkripcijas faktori), arī pēc kodola programmas radītās taktis (specifiskie proteīni) tiek savdabīgi aranžētas konkrētajā atskaņošanas mehānismā (modificētas, piekarinot cukuru astes Goldži kompleksā). Ja šāda kodolu pārnese tiešām tik viegli veiktos, esmu pārliecināts, tā jau pirms gadiem piecpadsmit būtu realizēta – ja ne Eiropā vai Ziemeļamerikā, tad noteikti kādā no Āzijas valstīm, kur pasaules uzskata tradīcija, pretēji mums pierastajai, cilvēku no pārējās dabas strikti nenodala.
No zinātnes birokrātijas britu zinātnieku (šoreiz bez pēdiņām) pieprasījums atļaut cilvēka un dzīvnieku hibrīdu šūnu veidošanu ir mēģinājums apiet noteikumus, kas faktiski aizliedz cilvēka embrionālo cilmes šūnu izmantošanu jaunu ārstēšanas metožu izstrādāšanai. Šīs metodes, iespējams, būtu risinājums daudzu līdz šim neārstējamu vainu dziedināšanai. Piemēram, eksperimentos ar dzīvniekiem ir pierādīts, ka embrionālās cilmes šūnas var pārveidoties par nervu šūnām un atjaunot kustību muguras smadzeņu traumas paralizētos locekļos. Tomēr vairums Eiropas valstu un pamazām arī ASV likumdevēji ieņem, manuprāt, visai liekulīgu nostāju – aizliegt vai maksimāli ierobežot no cilvēka embrijiem iegūtu cilmes šūnu izmantošanu. Tas nekas, ka tūkstošiem in vitro apaugļoto, bet tālāk neizmantoto olšūnu nonāk autoklāvā (arī Latvijā šajā lauciņā strādā trīs klīnikas); tas nekas, ka mēs liberāli saprotoši atļaujam grūtniecības pārtraukšanu ar abortu.
Ideja par šāda citoplazmatisko hibrīdu apvedceļa radīšanu provokatīvi tika pasviesta britu valdībai jau apmēram pirms gada un sākumā saņēma nepārprotami negatīvu vērtējumu. Sekojošā analīze no likuma burtu un gara viedokļa tomēr parādīja, ka pieauguša cilvēka šūnas kodola pārnešana kazas olšūnā nerada nedz cilvēka embriju, nedz pārkāpj likumus, kas regulē darbu ar dzīvnieku šūnām – var teikt, likumu sistēmā atradās sprauga. Mūsu nodokļu un privatizācijas speciālistiem šāda situācija ir labi pazīstama un arī tiek labi izmantota. Izšķirošais arguments tomēr izrādījās sabiedrības viedokļa izzināšana – nezinu gan, cik liela un kāda cilvēku grupa tika intervēta, bet rezultātā HFEA paziņoja, ka 61 % britu ir par, kamēr tikai 25 % – pret jauno ideju par dažādu sugu organismu šūnu hibridizāciju, kas varētu dot smagu slimību ārstēšanai nozīmīgus rezultātus.
Vai nu šie rezultāti tiešām būs, vai ne – grūti pateikt. Esmu visai skeptiski noskaņots un būšu ļoti pārsteigts, ja tiešām izrādīsies, ka govs olšūnas ar cilvēka kodolu tiešām uzsāk dalīties un sasniedz to stadiju, kurā tās var sākt pāraudzināt par, piemēram, cilvēka sirds šūnām. Protams, HFEA atļauja arī nosaka, ka hibrīdās šūnas, ja netiek uzsākta to pārveidošana terapijai nepieciešamajā formā, pēc 14. dalīšanās reizes (nu, neticu, ka tās tik tālu aizvilks) jāiznīcina. Var teikt, ka šī britu aktivitāte labi parāda to, kā zinātni regulēt griboša sabiedrība, bēgot no vilka (cilvēka embrionālo cilmes šūnu izmantošanas), var krist uz lāci (citoplazmatisko hibrīdu Minotauriņiem, kas paglābušies no nomērdēšanas laboratorijas autoklāvā).2
1 Lielbritānijas Cilvēka apaugļošanas un embrioloģijas regulators (Human Fertilisation and Embriology Authority, HFEA) ir institūcija, kuras uzdevums ir uzraudzīt cilvēka ārpusorganisma (in vitro) apaugļošanas tehnoloģiju attīstību un klīnikas, kurās piedāvā "mēģenes bērniņu" radīšanas pakalpojumus. Tā nu ir gadījies, ka dažādu iemeslu dēļ, arī pateicoties piesārņojumam un medicīnas sasniegumiem, pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem aug visā postindustriālajā pasaulē. Latvijā HFEA līdzīgus uzdevumus pilda Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra.
2 Sīkāku informāciju no pirmajām rokām par jaunāko šajā jomā mēs varēsim iegūt pavisam drīz – 2. novembrī Latvijas Universitātē notiks konference "Cilmes šūnas un šūnu terapija" (skat. www.lu.lv/stemcells), kurā piedalīsies arī Dr. Štefans Mingers (Stephen Minger), Londonas Karaliskās koledžas Cilmes šūnu laboratorijas vadītājs un viens no autoriem pieprasījumam atļaut cilvēka šūnu kodolu pārnesi dzīvnieku olšūnās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
