Inese Aizstrauta: Vai referendums par Pēterbaznīcu?
Foto: Mango

Jaunās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātiem, apspriežot likumprojektu, kurš noteiks Rīgas Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni, vajadzētu būt prātīgiem un apdomīgiem. Oktobra beigās, komisijā izskatot šo jautājumu, es paudu skepsi un neizpratni par to nenormālo steigu, kādā šis gadiem muļļātais, bet vēl joprojām tik slikti sagatavotais jautājums tiek virzīts pirms 12. Saeimas pilnvaru beigām, pieņemot lēmumu, kurš skar ļoti nozīmīgas kultūrvēsturiskas vērtības likteni, arhitektūras pieminekļa, dievnama, kultūras norišu vietas, nozīmīga Rīgas panorāmas elementa, Rīgas simbola un svarīga tūrisma apskates objekta likteni.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Svētā Pētera baznīcu 13. gadsimta sākumā uzbūvēja par Rīgas tirgotāju naudu, un tā bija pilsētas baznīca. Līdz 16. gadsimta divdesmitajiem gadiem tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet pēc tam to nodeva luterāņiem, un vēlāk, līdz 1939. gadam, tas kalpoja vācu luterāņu draudzei. Pēc vācu tautības Latvijas pilsoņu aizbraukšanas baznīca pārgāja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašumā. Pēterbaznīca savas pastāvēšanas laikā vairākkārt piedzīvojusi ugunsgrēkus un pārbūves. Otrā pasaules kara laikā baznīca atkal tika nopostīta, bet 1954. gadā sākās tās atjaunošanas darbi, kas turpinājās līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.

Pēc neatkarības atjaunošanas LELB saskaņā ar likumu "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" atguva padomju okupācijas laikā nelikumīgi tai atsavinātos īpašumus, tomēr Pēterbaznīcas un Doma baznīcas statusu tika nolemts noteikt ar īpašiem likumiem. Pēterbaznīcas atjaunošanā ieguldīti lieli līdzekļi, kas ļāva atgūt Rīgas simbolu, bet baznīcas īpašumtiesību jautājums joprojām nav atrisināts. Pieņemot lēmumus, mums ir jāatceras arī par vēsturiskā taisnīguma principu.

Man pašai Pēterbaznīcas īpašumtiesību jautājumā šobrīd nav nostājas ne "par", ne "pret", jo šajā stadijā ir ļoti daudz atvērtu jautājumu, par kuriem jādiskutē, lai redzētu, kāda ir sabiedrības un iesaistīto pušu nostāja un viedokļi. Tikai pēc to izvērtēšanas var pieņemt nopietnus lēmumus.

Ļoti svarīgs ir jautājums par finanšu ilgtspēju. Vācu draudze ir ārkārtīgi maza – tajā ir ap 20 draudzes locekļu, līdz ar to ir ļoti lielas šaubas par to, vai tā spēs saviem spēkiem uzturēt tik lielu ēku kā Pēterbaznīca. Arī LELB vienai pašai to var būt sarežģīti nodrošināt. Par to liecina Doma baznīcas piemērs. Doma baznīcas īpašumtiesības ir nodotas LELB, tomēr uzturēšanas izdevumus sedz gan pati baznīca, gan valsts, gan arī var piedalīties pašvaldība. Doma baznīcas modelis ir izturējis laika pārbaudi un funkcionē, tomēr tikai tādēļ, ka valsts turpina ieguldīt līdzekļus. Protams, ir jautājums, vai Saeima un valdība ir gatavas iekļaut budžetā attiecīgus izdevumus, ja tiktu pieņemts lēmums par līdzīgu modeli Pēterbaznīcas gadījumā.

Pēterbaznīcas juridiskā statusa konstrukcija ir ļoti sarežģīta – no dokumentiem izriet, ka 1998. gadā Pēterbaznīcas ēka un zeme zem tās ir pārņemta Rīgas pašvaldības valdījumā, bet zeme ap baznīcas ēku ir pašvaldības īpašumā. Pašvaldība šo gadu laikā baznīcas uzturēšanā ir ieguldījusi aptuveni 12,5 miljonus eiro. Ja ir ieguldītas ļoti lielas summas no nodokļu maksātāju naudas, tad būtu jādzird arī Rīgas domes viedoklis, kā šīs summas atspoguļojas pašvaldības budžetā. Tāpat jāvērtē, kāds ir regulējums gadījumos, kad īpašums, kurā investēti ievērojami pašvaldības līdzekļi, pēkšņi vairs nepieder pašvaldībai. Kas notiek ar šiem ieguldījumiem? Kas notiks ar atjaunotajiem un iegādātajiem mākslas priekšmetiem – altāri, gleznām? Zinot par šiem prāvajiem ieguldītajiem līdzekļiem, nedrīkstētu ignorēt arī viedokli par iespējamu baznīcas īpašumtiesību nodošanu Rīgas pilsētai.

Tāpat sabiedrībai būtu jātiek skaidrībā, kas notiks ar Pēterbaznīcu kā kultūras telpu. Vai tās loma mainīsies? Vai nevar notikt tā, ka kultūras un mākslas pasākumiem kļūtu arvien sarežģītāk norisināties baznīcas telpās? Tas noteikti nebūtu pareizi. Eiropā daudzas baznīcas ir kļuvušas par kultūras centriem, jo draudzes saviem spēkiem nespēj šos īpašumus uzturēt.

Jāatceras, ka Pēterbaznīca ir arī nozīmīgs tūrisma objekts. Baznīcas skatu torni cenšas apmeklēt ikviens Rīgas viesis. Torņa apmeklētāju pienesums šogad ir gandrīz miljons eiro. Vai to drīkstētu zaudēt?

Piekrītu Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina paustajam viedoklim, ka Pēterbaznīca ir ekumēniska, jo tajā dievkalpojumus notur gan vācu, gan LELB, gan katoļu draudze. Nenostājoties nevienā pusē, domāju, ka arī turpmāk ir jāsaglabā šī ekumēniskā pieeja un jādod iespēja dievnamu izmantot dažādām konfesijām un reliģiskajām organizācijām, turklāt daudz plašākā spektrā nekā līdz šim, piemēram, arī tām, kurās par mācītājām ordinētas sievietes.

Pēdējo divu gadu laikā vairākkārt ir dzirdēts apgalvojums, ka LELB piekritusi Rīgas domei nodot Lielos kapus Skanstes tramvaja līnijas attīstībai, pretī saņemot Pēterbaznīcu. Iespējams, tās ir tikai baumas, taču, pirms Saeima pieņem lēmumu, jāsaņem skaidras atbildes arī uz šādu apgalvojumu. Nereti īpašumu maiņas darījumi rada aizdomu ēnu, un šajā gadījumā, kad ir runa par kultūrvēsturisku pieminekli, mēs nedrīkstētu pieļaut ne mazāko aizdomu ēnu.

Pēterbaznīcas tālākā likteņa lemšanā ir jāiesaista plaša sabiedrība. To varētu pat salīdzināt ar referendumu. Starp citu, ieskatoties Latvijā notikušo referendumu sarakstā, redzams, ka referendums saistībā ar baznīcu īpašumu nav izņēmuma gadījums. 1923. gadā tautas nobalsošanas iemesls bija Saeimas lēmums nodot katoļiem Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāli pēc Latvijas un Vatikāna vienošanās. Savukārt vēlētāji ierosināja likumprojektu, kas paredzēja, ka baznīcas un lūgšanu namus, kurus lieto kādas konfesijas dievkalpojumos, nedrīkst atsavināt vai nodot kādas citas konfesijas vajadzībām. Vairākums balsotāju nostājās pret baznīcu atsavināšanu vai nodošanu citas konfesijas vajadzībām.

1931. gadā tautas nobalsošanas iemesls bija valdības vēlēšanās pārņemt savā īpašumā Māras (Doma) baznīcu, bet tam pretojās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde, uzskatot to par iejaukšanos baznīcas autonomijas lietās. Nobalsošanā piedalījās 390 883 balsstiesīgie, no tiem "par" balsoja 97,4%. Referendumam pietrūka kvoruma, tomēr Saeima attiecīgu likumu vēlāk pieņēma.

Pirms lēmumu pieņemšanas par Pēterbaznīcas statusu es aicinātu jautājuma apspriešanā iesaistīt plašāku sabiedrību, uzklausīt dažādu sabiedrības grupu un ekspertu viedokli, lai šis jautājums būtu plaši izdiskutēts un pārdomāts. Jāatceras, ka Pēterbaznīca ir nozīmīgs Rīgas un Latvijas simbols, kura atjaunošanā ir ieguldīti milzīgi sabiedrības līdzekļi. Varbūt baznīcas likteņa lemšanai arī šoreiz ir nepieciešams referendums?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form