Šodien, vienā kopīgā dienā visā Eiropā, pieminēsim staļinisma un nacisma upurus. Pirms 84 gadiem, noziedzīgi vienojoties nacistiskajai Vācijai un komunistiskajai PSRS, tika lauzti miljoniem likteņu. Arvien pārāk klātesoša ir tā nežēlastība, ko visai Eiropai nodarīja šie režīmi.
Pirms 15 gadiem kopā ar domubiedriem, Eiropas Parlamenta deputātiem – Kristoferu Bīzliju (Christopher Beazley) no Anglijas, Aleksandru Nuno Alvaro (Alexander Nuno Alvaro) no Vācijas, Mairannu Miko (Marianne Mikko) no Igaunijas un Zitu Gurmai (Zita Gurmai) no Ungārijas – ieguldījām milzīgu darbu trīs mēnešu garumā– skaidrojot, pārliecinot, atkal un atkal klauvējot pie to deputātu durvīm, pie kurām iepriekš nebijām pienācīgi uzklausīti, līdz beidzot mūs sadzirdēja, noticēja un galu galā šo ieceri ar saviem parakstiem atbalstīja vairāk nekā 400 EP deputāti.
Atceros to saviļņojumu, kad septembrī EP prezidents Hanss Gerts Poterings (Hans-Gert Pöttering) no tribīnes, nosaucot mūsu visu piecu deputātu vārdus, paziņoja, ka esam panākuši, ka turpmāk 23. augusts, Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas gadadiena, tiks atzīmēts kā abu – nacistiskā un komunistiskā – režīmu upuru kopīga piemiņas diena.
Tie ir īpaši lepnuma brīži Eiropas Parlamentā, kad izdodas panākt ko tādu, kas atbalsojas ne tikai Eiropā, bet pat visā pasaulē, jo, rau, pat Amerikā šī diena tagad ik gadu tiek atzīmēta kā "Melnās lentes diena" ("Black Ribbon Day"), arī tur pieminot visus totalitāro un autoritāro režīmu upurus. Tas ir ļoti svarīgi – atcerēties, neaizmirst šādus noziegumus, tādēļ 23. augusta kontekstā jūtos kā ordeni saņēmusi, atzīstot, ka ieguldītais darbs ir bijis iznākuma vērts. Lai tas neatkārtotos nākotnē.
Diemžēl, arvien jūtam viena totalitārā režīma skarbo elpu pakausī. Lūk, ko nozīmē – neizvērtēt tā zvērīgos noziegumus. Hitlera noziegumi ir izvērtēti, vācieši tos ir atzinuši un par tiem jau miljoniem reižu atvainojušies, un, kas nav mazāk svarīgi – arī lauzuši savu skatu uz pasaulē notiekošo, kļūstot par demokrātisku valsti, kas atbalsta demokrātiskās vērtības, brīvību, cilvēktiesības.
PSRS un tās mantinieces Krievijas loma, turpretim, nav pienācīgi izvērtēta. Turklāt, šo noziegumu veicēja pati tos neatzīst un par tiem nav atvainojusies.
Tā vietā, lai atzītu savas kļūdas un necilvēcīgos pāridarījumus kaimiņu tautām, Krievija turpina izvērst brutālus noziegumus pret cilvēci noziedzīgajā karā pret Ukrainu. Viņi arvien skandina savu vienīgo sasniegumu, ar ko lepojas jau vairāk nekā 80 gadu garumā – uzvaru pār nacismu. Pie tam ar cinisko saukli "мы можем повторить!" (mēs varam to atkārtot!) krievi tiecas apgalvot, ka atkal var "aiziet līdz Berlīnei".
Šajos laikos tas tulkojams - sakaut Eiropas demokrātiskās valstis. Pirmo soli šajā plānā viņi jau ir spēruši Ukrainā, taču viss liecina, ka sīkstā ukraiņu tauta, ar nerimstošu Rietumu atbalstu, viņu plānu neļaus realizēt un beidzot remdēs mākslīgās iedomas par visvarenību pār demokrātisko pasauli. Šis karš ir brutāls, necilvēcīgs. Mēs nedrīkstam pieļaut atkārtošanos – nekur Eiropā. Jau tā ir pārāk daudz upuru, kurus rīt, 23. augustā, pieminēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
