Šodien aprit 100 gadi, kopš uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce - pirmā vēlētā tautas pārstāvniecība jaunajā Latvijas valstī.
Latvijas valsts tika izcīnīta militāri, politiski un konceptuāli. Savukārt Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas bija pirmais visaptverošais demokrātiski tiesiskais Latvijas valsts izveidošanas solis, jo kā Satversmes tiesa to skaidro: "Latvijas iedzīvotāji šajās vēlēšanās tiesiski pašnoteicās, iezīmējot gan Latvijas valsts teritoriju, gan arī pilnvarojot Satversmes sapulci noteikt valsts satversmi. Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji Satversmes sapulcē pašnoteicās vienotā Latvijas tautā."1
Ir svarīgi notvert šo epizodi Latvijas vēsturē un novērtēt, ka mūsu valsts pamatlikums ir tapis demokrātiski leģitimētā procesā un valsts pamatos ir demokrātiskas tiesiskas izvēles.
Turklāt šāda izvēle tika veikta un īstenota kara apstākļos. Ir būtiski mums kā šodienas paaudzēm un šīs vēstures mantiniekiem uzdot sev jautājumu, vai turpinām pēc labākās gribas īstenot ikdienā un lēmumos valsts pamatos liktās vērtības.
No vienas puses ir labi, ka Latvijas tauta savas valsts neatkarīgu esību šodien uztver kā pašsaprotamu. No otras puses, un pasaules vēsture to apliecina, lai savas valsts esība būtu pašsaprotamība uz mūžīgiem laikiem, tautai ir nepārtraukti sava valsts jālolo, tā ir jāsargā un jāstiprina. Valsts sargāšana sākās visupirms ar sevi, ar katra iedzīvotāja sevis pilnveidošanas vēlmi, katra pilsoniskās un tiesiskās kultūras nepārtrauktu veidošanu mainīgajā pasaulē. Lai katrs Latvijas iedzīvotājs varētu sevi pilnveidot, ir nepieciešams patiesi īstenot demokrātiskas tiesiskas Latvijas valsts modeli, jo tikai šādas valsts iekārtā dzīvo brīvi cilvēki, valsts varas patvaļa netiek pieļauta un cilvēka tiesības tiek ievērotas.
Valsts veidošana nebeidzas nekad. Šobrīd, lai arī pilnīgi citā kontekstā, jautājums ir tas pats, vai mūsu valstsgriba ir tik stipra, lai veidotu valsti, kurā katrs cilvēks var sevi realizēt, kur veidojam tādu savstarpējo attiecību modeli, kas balstās cieņā, solidaritātē un tiesiskumā.
Ja mūsu valstsgriba ir tāda, tad nākotnē Latvijai būtu jātiecas kļūt par arvien atpazīstamāku valstī pasaulē, kuru ciena, jo tajā tiek cienīts cilvēks.
Valsts esam mēs katrs un visi kopā. Tādēļ Satversmes sapulces mantojums 21.gadsimta Latvijā ir izprotams tādējādi, ka katrs Latvijas iedzīvotājs jūtas atbildīgs un sniedz savu ieguldījumu spēcīgas sabiedrības attīstības procesā, kā arī veido tās ārējo atpazīstamību. Mūsu valsts ir tāda, kādu mēs to veidojam.
Viss ir atkarīgs no tā, kādi esam paši un kā īstenojam savu iekšējo un ārējo brīvību.
1 Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 51. punkts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
