Daļa DELFI lasītāju pie ziņas par "Delnas" padarīto uzsāka diskusiju, kuras laikā vairākkārt izskanēja skeptisks viedoklis par pētījuma veikšanas metodēm, attaisnojot valsts un pašvaldību darbiniekus, kuri esot tiesīgi sūtīt ratā "studentiņu, kas bombardē ar bezsakarīgiem jautājumiem, cik printera tintes iztērēts no septembra līdz decembrim", un tamlīdzīgi.
Kā žurnālists, kā nodokļu maksātājs un kā cilvēks, kam rūp šīs sabiedrības izpratne par demokrātijas pamatvērtībām, es nevaru piekrist tam, ka, runājot par šiem "Delnas" eksperimentiem, priekšplānā izvirza dalījumu "sakarīgos" un "bezsakarīgos" informācijas pieprasījumos, bet netiek runāts par jautājuma būtību – proti, to, kā veidot civilizētu saskarsmi starp sabiedrību un tai kalpojošo valsts pārvaldes aparātu.
Sevišķi bēdīgi ir tas, ka kritizētāju pusē nostājas ne tikai valsts iestāžu darbinieki, bet arī privātā sektora pārstāvji, kuriem būtu jābūt vistiešākajai interesei, lai valsts pārvaldes mašinērija ievērotu atklātības un godīguma principus. Ja kāds uzņēmējs aizstāv ierēdni, kurš slēpj informāciju, vai strupi izturas pret apmeklētāju, tad ir jautājums – kas ir šāda uzņēmēja interesēs: godīgi spēles noteikumi un atklāta konkurence, vai pēc iespējas duļķaināks ūdens, kurā ar draugiem var pa klusam nokārtot rebes?
Uzsvēršu: "Delnas" pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā valstī darbojas Informācijas atklātības likums – akts, kas nosaka, ka jebkuram iedzīvotājam (ne tikai žurnālistam!) ir tiesības iegūt no valsts un pašvaldību institūcijām jebkuru informāciju, ja vien tai nav ierobežotas pieejamības vai valsts noslēpuma statuss.
No tikko minētā izriet, ka "Delnas" pētnieku rīcība gadījumā ar "printera tinti" no likuma viedokļa nekādi nevar tikt atzīta par "bezsakarīgu". Pirmkārt, pētnieks prasīja jautājumu par valstij piederošo resursu tērēšanu, bet nodokļu maksātāju naudas tēriņi jebkurā demokrātiskā valstī ir bezierunu publiska informācija. Otrkārt, pētnieks modelēja likumā paredzēto jebkura vienkāršā iedzīvotāja vēršanos pie valsts iestādes. Tantukam, kas, piemēram, grib zināt, cik kāda iestāde notērē printera tintei un salīdzināt šo ciparu ar savu pensiju, nav jāzina, kā pareizi noformulēt prasību, un kurā budžeta iedaļā ir ierakstīta printera tinte! Tantukam ir tiesības pajautāt pavisam vienkāršu jautājumu un saņemt saprotamu atbildi!
Tikai tādā gadījumā, ja tantuks (students, lauksaimnieks, žurnālists, naftas magnāts, jebkurš...) saņems šādu atbildi, mēs varēsim teikt, ka nedzīvojam vairs padomju laikos, bet demokrātiskā valstī un lepoties ar šīs valsts pārvaldes institūciju darbu.
Informācijas atklātības likums nešķiro "sakarīgus" vai "nesakarīgus" interesentus un jautājumus. Likuma patvaļīga nepildīšana ir noziedzīga. Ja mēs gribam dzīvot tiesiskā valstī, tad ir jāpieņem, ka likums ir jāpilda pat tad, ja atnāk Jānis Štoknis-Kalns no psihiatriskās dziednīcas vai blonda studentīte no "Delnas" un jautā, cik hobiti un cik orki pēdējā gada laikā viesojušies jūsu iestādē!
Ja šāds jautājums apgrūtina ierēdni, kuram – pilnīgi likumsakarīgi - ir jānodarbojas ar saviem pamatpienākumiem, nevis caurām dienām jāsniedz kādam informācija (ja mēs prezumējam, ka viņa pamatpienākumi nav klačošanās un kafijas dzeršana), tad ierēdnim ir laipni jānorāda, ka "jūsu lūgumu pēc informācijas apstrādās mūsu iestādes preses sekretārs". Preses sekretāram gan informācijas sniegšana ir pamatpienākums, par kuru viņš saņem algu no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Līdz ar to jautājums nav par to, ka informācijas pieprasītāji traucē ierēdnim strādāt – jautājums ir par to, kāda ir ierēdņa attieksme pret sabiedrību, kuras labā viņš strādā (tostarp, izpratne par elementāru laipnību), un kā attiecīgās institūcijas darbinieki izprot pienākumu sadali savā organizācijā.
Pieļauju, ka tomēr šie precedenti ar blondām studentēm no visādām "plaukstām", "ķetnām" un "delnām" un visiem citiem iespējamajiem eksperimentētājiem un psihopātiem attiecīgajam ierēdnim rada pārliecību, ka Informācijas atklātības likuma normas patiesībā nodara lielu kaitējumu valsts pārvaldes efektīvam darbam, nevis darbojas sabiedrības demokrātijas vārdā, kā bija sākotnēji iecerēts.
Šādā gadījumā es varu pačukstēt priekšā, kas ierēdnim būtu jādara demokrātiskā valstī. Kā jebkuram demokrātiskas valsts pilsonim, ierēdnim ir tiesības atrast domubiedrus un virzīt izmaiņas likumdošanā, kas sakārtotu informācijas atklātības jautājumus tā, lai gan iedzīvotāji tiktu pie informācijas, gan ierēdņi tiktu vaļā no bezsakarīgu psihopātu uzmācības. Ja likumdevējs neklausīs un neko nedarīs, tad galu galā var arī apstrīdēt šo traucējošo likumu Satversmes tiesā.
Kā redzat, tiesiskā valstī ir daudz veidu, kā aizstāvēt savas tiesības. Bet, kamēr ierēdnis nav realizējis nevienu no šiem leģitīmajiem likumdošanas iespaidošanas mehānismiem, bet atļaujas voluntāri uzspļaut Informācijas atklātības likumam, izlamājot cilvēkus, kas lūdz viņam informāciju, tikmēr manās acīs viņš būs cūka, kas nedrīkst strādāt vietā, kur saņem manu nodokļos nomaksāto naudu. Jo viņa nihilismam pret tiesisku valsti ir tālejošākas sekas – totāla neticība un nevarība kā diagnoze sabiedrībai vispār.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
