Sazvērestības teoriju piekritēji var gavilēt – nekas vēl nav sācies, neviens lēmums vēl nav pieņemts, bet “Neatkarīgā Rīta avīze” katru dienu publicē kritiskus komentārus un rakstus par Latvijas Pirmo partiju, kamēr “Dienā” gluži neuzkrītoši jaunais ekonomikas ministrs Juris Lujāns parādās vismiermīlīgākajā rubrikā “Dienas cilvēks”.
Laikraksts “Diena” mums skaidro – Lujāns “atšķirībā no saviem priekšgājējiem nemaz tā neraujas kūrēt privatizāciju, par ko ministrija formāli ir atbildīga”. Interesanti beidzot pēc visiem šiem gadiem uzzināt, ka ministrija par privatizācijas procesu atbildīga formāli.

Visa līdzšinējā prakse ar “Latvijas kuģniecības” pirmajiem privatizācijas mēģinājumiem, ar “Latvijas gāzes” privatizācijas modeļa korekcijām, ar Jāņa Nagļa nomešanu pierāda pretējo. Vajag apskatīties kādreiz kādā Privatizācijas aģentūras padomes sēdē, ko var izdarīt ekonomikas ministrs kā šīs padomes priekšsēdētājs un aģentūras valsts pilnvarnieks! Protams, ja viņam ir attiecīga līmeņa juridisko padomdevēju atbalsts. Strujēvičs, Krasts, Sausnītis, Kalvītis – tikai daži no tiem, kas nebūt ne formāli veica savas privatizācijas pārrauga funkcijas.

Ja izrādās, Ekonomikas ministrija par privatizāciju ir atbildīga formāli, tad, jo noslēpumaināka kļūst visa līdzšinējā Pirmās partijas ideoloģiskā izpaušanās. Sākumā tā paziņo, ka ir pret “oligarhiem”. Pēc tam skaidri nodefinē, ka grib tos ministru portfeļus, kuru kompetencē būtu lēmumu loks, kas ļautu šos “oligarhus” nolikt pie vietas. (Cerams, nodokļu maksātāju un godīgo uzņēmēju interesēs)...

Taču beigu beigās partija atkāpjas no prasības par satiksmes sfēru, ekonomikas ministriju pārņem ar nosacījumu, ka tā nejauksies valsts investīciju sadalē un privatizācijā, un paliek pie bērnu ministra, integrācijas ministra un cita, kas varbūt ir būtiski kontekstā ar prioritāti “skumjas”, bet nekādi nevar ietekmēt cīņu pret zaglīgajiem oligarhiem.

Vai nesanāk, ka Jāņa Jurkāna teiciens par Pirmās partijas pārstāvjiem, kas ir tik kristīgi, ka pagriezuši zaļajiem zemniekiem visus četrus vaigus, ir makten trāpīgs?

Pieņemsim, ka ir daudzi vēlētāji, kas nobalsoja par Pirmo partiju, ne tikai tāpēc, ka patika Ērika Stendzenieka reklāmas, bet tāpēc, ka šī partija visatklātāk runāja par ekonomisku grupējumu ietekmi uz šīs valsts nozagšanu, atšķirībā no citiem, kas bļaustījās daudz abstraktāk. Šiem vēlētājiem nu ir pamats apšaubīt Pirmās partijas politisko mugurkaulu.

Pamats šaubām sākās jau tajā brīdī, kad “Jaunais laiks” un Pirmā partija, veidojot koalīciju, neuzdeva zaļajiem zemniekiem nevienu jautājumu par to, kāpēc šai partijai teju 100 tūkstošus latu saziedojuši cilvēki, kam saskaņā ar Latvijas uzņēmumu reģistru nav nedz sava biznesa, nedz pietiekami vadoša amata kādā uzņēmējsabiedrībā, pie tam lielākā daļa no tiem bija izdomājuši, ka zaļi zemniecisko ideju labā jāšķiras tieši no 9700 latiem.

Kamēr no šī pretdabiskā veidojuma nebija sagaidīta atbilde uz to, kas ir organizējis šos “deviņtūkstošseptiņsimtniekus” un kāda ir šo līdzekļu izcelsme, tikmēr viņiem koalīciju vajadzēja neredzēt kā savas ausis. Bet nē – gan Repšem, gan mācītājiem svarīgāk izrādījās atstāt aiz borta Šķēli, nevis neaptraipīties, nesasienoties ar partiju, kura ir spļāviens sejā godprātīgam un atklātam politiskajam procesam Latvijā.

Un, ja reiz Pirmajai partijai pēkšņi Ekonomikas ministrija šķiet tikai formāla privatizācijas procesa pārvaldītāja, tad, par spīti tam, ka šīs partijas priekšvēlēšanu finansējums nāk pamatā tikai no “Linstow Varner” uzņēmumu grupas bosiem, jāsāk domāt, ka “mācītājiem” tie nīstamie oligarhi vairs tik nīstami nav. Jāsāk atcerēties fakti.

Tas, ka kāds Ainārs Šlesers reiz vicināja Lemberga parakstītus dokumentus, kurus viņam, visticamāk, bija iedevis kāds Ainārs Gulbis. Tas, ka kāds Arnolds Laksa reiz vadīja Apvienoto Baltijas banku, kuru reiz veidoja kāds “Softwarehouse Rīga”, Galu galā tas, ka, neilgi pēc tam, kad divi vīri vienojās par “uzņēmējdarbības vides sakārtošanu” un nomainīja Privatizācijas aģentūras vadītāju, par sviestmaizi tika privatizēta “Latvijas kuģniecība”, kuru savā starpā sadalīja “Ventspils nafta” un kāda ārzonas firma, kuras pārstāvji atkal stāvēja aizdomīgi tuvu Skanstes ielas mājai.

Ņemot vērā, ka jaunais ekonomikas ministrs, spriežot pēc presē rakstītā, ir tāds ar sakrālu migliņu apvīts vīrs, varētu viņu nodēvēt par Gaismas bruņinieku, velkot paralēles ar pazīstamā rakstnieka Koelju grāmatu. Tie ceļavārdi šajā gadījumā būtu: Vienā pusē ir tāda “Latvijas Krājbanka”, ir tāds “Lattelekom”, ir tāda “Ventspils nafta”, kurai pieder tāda “Latvijas kuģniecība”, iespējams ar laiku arī tāds “Latvijas dzelzceļš”. Otrā pusē ir oligarhi, pret kuriem solīja cīnīties Latvijas Pirmā partija. Nevajag ļauties, ja kāds jums saka, ka ekonomikas ministrijai ir formāla teikšana pār privatizācijas procesu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!