Klāt ir viens no lielākajiem notikumiem Eiropas enerģētikas tirgus vēsturē: dabasgāze no Ziemeļjūras atradnēm plašā apjomā sāks plūst uz Austrumeiropu! To paredz Polijas gāzes kompānijas PGNiG un Dānijas uzņēmuma DONG līgums. Vairāk nekā piecus gadus jau dažādos līmeņos Latvijas sabiedrībai (lasi, gāzes patērētājiem) tiek skaidrots, cik būtiski ir iegūt alternatīvu gāzes piegādātāju, kas nebūtu no austrumiem – nu iespējas radušās, bet no “Latvijas gāzes” teiktā izriet, ka mums to nemaz nevajag. Kā tad tā?
Sākumā skaidrībai īss ievads par to, kas tad īsti ir noticis: PGNiG un DONG parakstījušas līgumu par 16 miljardu kubikmetru gāzes transportēšanu no Dānijas uz Poliju no 2003.-2004. gada līdz 2011.gadam. Gāzi eksportēs pa cauruļvadu "BalticPipe", kura celtniecības izmaksas tiek lēstas 300-350 miljoni eiro. Minēto projektu DONG vadība prezentēja pērn Rīgā ERAB sanāksmes ietvaros notikušajā gāzes rūpnieku seminārā, izraisot plašas semināra dalībnieku diskusijas. Šis neapšaubāmi ir viens no liktenīgākajiem projektiem Eiropas gāzes apgādē, jo rietumu gāzenieki arvien nopietnāk mēģina konkurēt ar “Gazprom” arī Austrumeiropā. (Pionieri šai ziņā bija čehi, kas norvēģu gāzi sāka saņemt kopš 1997.gada, noslēdzot līgumu par 3 miljardu kubikmetru piegādēm gadā.) Tēlaini izsakoties, ja līdz šim gāzes plūsma Eiropas vidienē pa visiem cauruļvadiem pamatā bija virzienā “austrumi – rietumi”, tad tagad būs arī otrādi.

Mums pats būtiskākais vēstījums vakardienas ziņās skanēja šādi: Pēc laikraksta "Vedemostji" vēstītā, Polijas vadītāji cer, ka sadarbība ar ziemeļu kaimiņvalsti ļaus Polijai piegādāt importēto gāzi uz citām Centrāleiropas un Baltijas valstīm, bijušajām sociālisma valstīm un kādreizējām PSRS republikām. “Latvijas gāze” (LG), komentējot šo līgumu, paziņojusi, ka “atzinīgi novērtē iespēju iegūt alternatīvu gāzes piegādātāju, izveidojot gāzes vadu no Dānijas uz Poliju, taču pieļauj, ka ziemeļvalstu gāzes pārdošanas cenas būs pārāk augstas” (BNS, 4.07.2001.).

Faktiski no šāda LG paziņojuma izriet divas versijas:

Pirmā: LG akcionāru struktūra (krievi un vācieši) diktē zināmu kompānijas vadības lojalitāti, kas izpaužas Latvijas gāzes patērētāju maldināšanā par to, cik patiesībā izdevīgi ir pirkt dāņu-poļu gāzi. Šāda versija ir pavisam ticama, jo, kāpēc, lai “Gazprom” un “Itera” labprātīgi atdotu kādu (kaut vai niecīgu) tirgus daļu, rūpējoties par tik mazsvarīgu faktoru kā Latvijas gāzes patērētāju maki. Bez tam, jācer taču, ka “Vedemostjos” minētie “Polijas vadītāji” neizsaka ekonomiski nepamatotus apgalvojumus, un, ja reiz tie piemin importu uz Baltiju, tad veikti vismaz kaut kādi aprēķini par konkurētspēju ar krievu gāzi.

Otrā: Rietumu gāze patiešām ir dārgāka par Krievijas gāzi. Šā versija arī ir pietiekami ticama, tāpēc jāatskatās nesenā pagātnē. Līdz šim par rietumu gāzes piegādēm Baltijai visnopietnāk tika runāts premjera Guntara Krasta laikā 1998.gada sākumā, taču projekta “Ziemeļu gāzes aplis” kontekstā. Šis projekts paredzēja jaunu gāzesvadu celtniecību cauri Skandināvijai. Tādi kapitālieguldījumi, protams, būtu atsaukušies uz gāzes cenu, tāpēc gāzes tirgus speciālisti nevērtēja šo ideju nopietni (skat. Inese Gaiks, “Diena”, 23.02.1998.).

Turpretī tagad runa ir par gāzes saņemšanu cauri Polijai, kas samazinās ieguldījumus jaunu cauruļvadu celtniecībā. Savukārt tāds faktors kā transportēšanas attālums komentārus neprasa: paskatieties kartē, cik tālu no mums ir Sibīrija, bet cik – Ziemeļjūra.

Visbeidzot, eksistenciālais jautājums: Kas mums – gāzes patērētājiem Latvijā – no tā? Pirmkārt jau vakardienas gadījums māca arvien skeptiskāk skatīties uz deviņdesmito gadu vidū sabiedrībai klāstīto LG privatizācijas un attīstības stratēģiju. Ja atceramies, tad tā, vulgarizējot skanēja sekojoši: “vajag kā austrumu, tā rietumu investoru, jo tas ir priekšnosacījums alternatīviem gāzes piegādātājiem, kas savukārt ir priekšnosacījums ekonomiskajai suverenitātei”.

Ja jau no sākta gala bija zināms, ka rietumu gāzi importēt ir neizdevīgi, tad kāpēc vispār bija sabiedrībai jāstāsta par kaut kādiem “alternatīvajiem piegādātājiem”. Savukārt, ja tomēr Ziemeļjūras gāzes cena izrādītos pietiekami saprātīga, lai ar to mazinātu atkarību no Krievijas monopolstāvokļa, tad nav grūti modelēt situāciju, kurā “Itera”, “Gazprom” un “Ruhrgas” draudzīgā korī Latvijas sabiedrībai ieskaidros pretējo. Nu un kur tad būs jūsu ekonomiskā suverenitāte?

Jāatgādina, ka pašlaik ar “Gazprom” un “Itera” ir noslēgti ilgtermiņa līgumi par gāzes piegādēm vairāku gadu garumā. Taču šie līgumi nenodrošina, ka LG gāzi pirks par nemainīgām cenām. Gāzes cena ir piesaistīta mazuta cenai pasaules tirgū, tāpēc, piemēram, pērnā gada naftas produktu cenu lēciens izrādījās pietiekams arguments, lai LG šopavasar pavisam nopietni sāktu runāt par cenu brīvlaišanu. Gāzes iepirkuma cena šogad palielinājās par 16,4%, patēriņa tarifiem pagaidām paliekot nemainīgiem (skat. Māris Zanders, DELFI “Versijas” 15.05.2001.).

Ironiski, ka šajā polemikā, kā tiek regulētas gāzes cenas tiek iedragāta ticība arī otrajai no deviņdesmito gadu vidus skanošajai aksiomai par lielo infrastruktūras uzņēmumu privatizāciju, kas vulgarizējot skanēja sekojoši: “nav jābaidās no jauno īpašnieku cenu politikas, jo tarifus jau noteiks regulators”. Izrādās, ka tikpat labi var draudēt gāzes cenu “brīvlaišana” (skat. Tālis Linkaits, DELFI “Versijas”, 11.05.2001.).

Nu un nobeigumā retorisks jautājums diskutēt kārajiem DELFI apmeklētājiem: Tad mēs “iegrābāmies” ar šādiem LG akcionāriem, vai nē?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!