Bet Rubeni nesadzirdēja. Veiksminieki turpinās nicināt neveiksminiekus, bet neveiksminieki – ļauni apskaust veiksmīgos. Tāpēc, ka daudz šokējošākas, līdz ar to sabiedrības atmiņā paliekošākas no šīs diskusijas būs lokālās mediju magnātes Santas Dansbergas-Ančas frāzes, ka Latvijas neatkarība viņai devusi iespēju iekļūt miljonāru sarakstā un ka neviens politiķis viņai personīgi neko ļaunu nav nodarījis. Tas nu, kā reizi, ir teiciens, kas dziļi ironiski simbolizē sociālā diskursa līmeni, kurā Latvijas sabiedrība pašlaik atrodas.
Atgādināšu, ka pārējie divi uzņēmēji, kas atradās studijā, Ančai, paldies Dievam, nepiebalsoja. Jo Egons Mednis no "Elko" nevarētu gan teikt, ka esošais mafiozais establišments viņam neko ļaunu nedara – viņš pārāk labi zina, kā, par piemēru, tiek organizēti valsts iepirkuma konkursi lauku bibliotēku datorizācijai. Jo arī Baiba Rubesa no "Statoil" pārāk labi zina, kā pēc vietējo oligarhiņu pasūtījuma ostas ķeizariņš ar galmu visādos veidos čakarē investoru intereses.
Tāpēc jau arī mums ir tās "divas Latvijas", ka Ančai "neviens politiķis nav neko sliktu nodarījis". Pieeja, ko piedāvā Anča un līdzīgi domājošie nozīmē liberālisma jēdziena vienādošanu ar negodīguma un pašlabuma ideoloģiju. "Kas māk, tam nāk!" Savādi, vai ne? Vairāk gan atgādina bidstrupiskus priekšstatus par to, kas notiek tirgus ekonomikā, nevis to, kā to iztēlojās Džons Stjuarts Mills un citi liberālisma sentēvi – pēc iespējas lielāks labums pēc iespējas vairāk cilvēkiem.
Vai esat ievērojuši, ka tirgus ekonomikas identificēšana ar "kas māk, tam nāk" pasaules uzskatu ir novedusi pie totāli sagrozītas sociālo vērtību skalas? Piemēram, cilvēku, kas "Delfi" lasītāju atsauksmēs norādīs uz tiešu savstarpēju saistību brīvas konkurences un godīguma jēdzieniem, oponenti nodēvēs, labākajā gadījumā par "marsiešu līdzskrējēju", sliktākajā – par komunistu. Padomājiet – tīra liberālisma aizstāvjus šajā zemē dēvē par komunistiem! Kur tālāk?
Mills, atšķirībā no laikabiedra Kārļa Marksa, nebija utopisks īpatnis, kura teorijas izgāzušās ar lielu blīkšķi. Pirmās republikas laikos Latvijā bija tirgus ekonomika un tie palikuši atmiņā kā ekonomiskās uzplauksmes gadi. Visās valstīs, kas pēc Otrā pasaules kara palika rietumpus Dzelzs priekškaram, bija tirgus ekonomika, un statistika liecina, ka cilvēki tur visur, ieskaitot pat Portugāli un Grieķiju, dzīvo būtiski labāk nekā mēs te. Uzdrošinos domāt, ka vairums to Vecrīgas ielās aplaudējošo un prieka asaras lejošo cilvēku, kurus mēs pēdējās dienās bieži redzējām 1990.gada 4.maija kinohronikās, tobrīd gara acīm skatīja tieši šīs divas bildes – paēdušo pirmskara Latviju un paēdošos rietumus.
Vēstījumu, kuru Ančai varbūt pietrūkst drosmes pateikt, jau pirms apmēram desmit gadiem ir definējis viņas kolēģis meksikāņu "Televisa" īpašnieks miljardieris Emilio Acaraga: "Meksika ir valsts, ko apdzīvo pieticīga, ļoti izpuļķēta šķira (modest, very fucked class), kuru nekad nebeigs puļķēt. Televīzijai ir pienākums izklaidēt šo tautu, lai tā aizmirstu savu skumjo realitāti un bezcerīgo nākotni."
Kamēr visām Latvijas ančām un acaragiem šķitīs, ka viņiem politiķi neko ļaunu nav nodarījuši, ka brīvais tirgus nozīmē rūpes tikai pašam par sevi, un to, ka izpuļķēto šķiru jāturpina izklaidēt ar klātbūtnes ilūzijām TV šovu zvaigznīšu un citu ekshibicionistisku tukšprātiņu garderobēs un vannas istabās, tikmēr mācītāja Rubeņa vārdi par to, kā mazināt plaisu starp paēdušo un nepaēdušo Latviju, turpinās skanēt pa tukšo.
Un te vietā atgādināt nākamo dziļi simbolisko epizodi 4.maija TV diskusijā – Egona Medņa stāstu par to, ka Dikļu muižas apsaimniekošanai nav iespējams atrast darbiniekus, lai gan vietējā pagastā bezdarbnieku netrūkst. Varbūt, ka tieši tāpēc, ka ančas visus šos gadus jutušās tik komfortabli, ir izveidojusies tik plaša tā "Latvija", kas labāk nodzer par sadzemedētajiem debiliķiem saņemtos pabalstus, nevis godīgi pelna naudu, grābjot Dikļu muižas parkā lapas...
Nobeigumā kāds citāts:
Arvien vairāk ļaudis Latvijā tagadnes nelaimes piedēvē "sapuvušo Rietumu" jaunajiem iespaidiem, ne sapuvušās vecās iekārtas paliekām. Viņi te saredz dzīvu pierādījumu tam, ko komunistu propaganda visu mūžu jau skaidrojusi. Kur agrāk valsts iedzīvotājiem garantēja vismaz zināmu minimālo drošību, nu sarauti visi ierastie drošības tīkli, un no valdības jādzird tikai atrunāšanās, ka tagad katrs esot brīvs gādāt par sevi un tikt galā, kā nu māk! Ja agrāk partijas funkcionāri un augstākā nomenklatūra baudīja dažādas privilēģijas puslīdz diskrēti, aiz augstiem mūriem un slēgtām durvīm, tad tagad jaunbagātnieki, afēristi, iznireļi un viņu nopirktie atbildīgie funkcionāri skaļi, vulgāri un uzbāzīgi plātās ar savu aizdomīgi ātri iegūto bagātību, kamēr godīgi pensionāri, kas visu mūžu sūri, grūti strādājuši, badojas savos nesildītajos kambaros, vai pat iet ubagot uz ielas! Kā tādos apstākļos vairs ticēt brīvībai, kā ticēt demokrātijai, kā ticēt privātīpašumam, kā ticēt brīvā tirgus priekšrocībām?"
To jau pirms 11 gadiem Spīdolas balvas pasniegšanā teica latviešu trimdas intelektuāle Vaira Vīķe-Freiberga. Pagājušajā nedēļā raidījumā "Kas notiek Latvijā?" dzirnaviņas mala to pašu. Nekur tālāk neesam tikuši. Vienīgi IKP diezgan pamatīgi paaudzies. Tas mierina. Tikai augstāk minēto iemeslu dēļ, varēja tas notikt ātrāk.
Pirmā republika pastāvēja 22 gadus. Ja to, kas notiek pašlaik, pārceltu uz tiem laikiem, iedotu vēl septiņus gadus un tad atkal visu nocirstu... Vai pēc tam 50 gadus vairākas paaudzes atcerētos pašlaik notiekošo kā Leiputriju?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
