Pašlaik nerunāsim, ko tieši neizdevīgu Zīles juristi ir atklājuši līgumā. Mūs šā raksta kontekstā vairāk interesē, vai Zīles rīcībā ir arī fakti, kā šāds neizdevīgs līgums varēja tapt. Acīmredzot, valdībai jāspēj pierādīt, ka līgumā neizdevīgie punkti iestrādāti ļaunprātīgi.
Par to, ka tāds ir valdības mērķis, var spriest arī no ziņām par krimināllietām “pret personām”, kuras teju tikšot ierosinātas, kā to sola presē jau nedēļu. Taču krimināllietas var arī izčākstēt, ja pierādījumi neizrādīsies pietiekami. Savukārt, tāds pavērsiens būs izdevīgs projekta virzītājiem, kas varēs publiski deklarēt – “redziet, kā politiskās spēlītes pret mums beidzās ar juridisku čiku!”
Lai spriestu, vai atklātie valstij neizdevīgie punkti līgumā parādījušies, piemēram, vientiesības pēc, vai tie iestrādāti ļaunprātīgi, jāpakavējas dažās niansēs par to, kā līgums tapa, kuras presē vēl nav tikušas pietiekami aplūkotas.
Kā zināms, darījuma slēdzēji un uzraudzītāji uzskatīja, ka, viņuprāt, a/s “Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs” (DLRTC) bija tiesīgs bez konkursa izvēlēties “Kempmayer” par savu partneri. Kaut gan līgums slēgts ar firmu bez konkursa, neviennozīmīgi ir vērtējams arī ceļš, kā līdz līguma gala tekstam tika nonākts.
No publiski pieejamiem avotiem jau kļuvis zināms, ka no “Kempmayer” puses ar līguma tekstu strādāja advokāts Jānis Loze. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka, slēdzot komerciālu darījumu, abas puses mēģina aizstāvēt savas intereses, tās ierakstot līgumā. Tātad no DLRTC puses (kurš, starp citu, neaizmirsīsim, taisās izdot desmitiem miljonus latu) būtu bijis jābūt savam juristam, kurš caurlūko līgumu šīs slēdzējpuses interesēs.
Starp dokumentiem, kas bijuši pieejami publiski, ir arī DLRTC mātes uzņēmuma – Latvijas Radio un televīzijas centra – 2002.gada 1.novembra padomes sēdes protokols. Tajā DLRTC šefs Guntars Spunde padomi iepazīstina ar slēdzienu par topošo līgumu ar “Kempmayer”, un šo slēdzienu devis... advokātu birojs “Kļaviņš, Slaidiņš un Loze”. Protams, ja vien mēs nepieņemam, ka kādu dienu kantorī pie viena rakstāmgalda Loze ir sēdējis un plānojis, kā labāk aizstāvēt līgumā piegādātāja intereses, kamēr pie otra rakstāmgalda Kļaviņš rūpējies par pasūtītāja interesēm, tad izskatās, ka DLRTC ir atzinumu lūguši no pretējās darījuma puses pārstāvjiem. Aizkustinoša uzticība biznesa partneriem!
Tiesa, vēl DLRTC līguma analīzi uzticējuši arī juristam Mārtiņam Kvēpam, kurš nav zvērināts advokāts. Neapstrīdot to, ka statuss pats par sevi nekalpo kā norāde uz jurista kvalifikācijas līmeni, tomēr pretējās puses pārstāvji bija, tā teikt, pavisam cita “kalibra”, un sekas pašlaik ir valdībai sniegtais secinājums – līgums noslēgts neizdevīgs.
Iespējams, ka šāda no juridiskās prakses viedokļa aizdomīga pieeja līguma slēgšanai, varētu kalpot tiesībsargājošajām iestādēm, kā pavediens izmeklēšanā. Tad varētu izveidoties līdzīga situācija kā “Latvenergo” miljonu lietā. “Izpildītājiem” tiktu uzrādītas apsūdzības par nolaidību, cerot, ka tie izpļāpāsies par “saimniekiem”. Kas zina, varbūt digitalizētāji izrādīsies mīkstāka kaluma nekā Birkāns un Purnis...?
Dīvainību ap DLRTC un “Kempmayer” līgumu ir tik daudz, ka tikko aprakstītais nav vienīgais gals, pie kura ķerties, pārbaudot, kāpēc līgums sastādīts nelabvēlīgi vienai no slēdzējpusēm. LTV “Panorāmā” jau vairākkārt izskanējusi informācija par “Kempmayer” pārstāvja Antonija Flenegana neatrašanos Rīgā tajā dienā 2001.gada rudenī, kad it kā ticis slēgts līgums.
Vārdu sakot, ja tiesībsargājošo struktūru analītiķiem pietiks juridiskā laukuma pārredzēšanas spējas, iespējams, krimināllietas varētu virzīties pietiekami raiti, bet tas valdībai dotu priekšrocības nevis ļauties “Kempmayer” diktātam, bet izvirzīt savus noteikumus.
Kādi tajā gadījumā būtu iespējamie notikumu attīstības scenāriji?
Pirmais: “izpildītāji” izmeklētājiem nodod savus “saimniekus”, kas slēpjas aiz septiņām pastkastīšu firmām – “Kempmayer” dalībniecēm. Valdība vienojas ar “saimniekiem”, ka viņi netiks saukti pie kriminālatbildības, bet pretī tiek pieprasīta digitalizācijas projekta izmaksu pārskatīšana, atbilstoši civilizētā biznesā iespējamam peļņas līmenim.
Otrais: Krimināllietas kalpo par pamatu valdībai lauzt līgumu ar “Kempmayer”, nesamaksājot soda naudas. Digitalizācijas projekts tiek apturēts, vai arī tiek izsludināts jauns konkurss (gribētāju, kā redzams, netrūkst), savukārt DLRTC rīcībā esošās LMT akcijas tiek vai nu privatizētas, vai atdotas “Sonerai” kā kompensācija par “Lattelekom” monopoltermiņa saīsināšanu. (Atcerēsimies, ka joprojām nav prognozējams, kā beigsies sarunas ar “Soneru” šajā sakarā.)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
