Ingus Rūtiņš: Latvietis un auto
Foto: LETA

Pagājušajā nedēļā lielu sabiedrības daļu satracināja vairākas samērā tendenciozas publikācijas vairākos medijos, kas pravietoja, ka drīzumā vidējais latvietis vairs nevarēs atļauties privātu automobili un pārvietoties nāksies kājām vai, labākajā gadījumā, zirga pajūgā.

Šīs publikācijas bija radušās, samērā pavirši interpretējot izstrādes procesā esošos Nacionālo ekonomikas un klimata plānu (par ko atbild Ekonomikas ministrija (EM)) un Alternatīvo degvielu attīstības plānu (par ko savukārt atbild Satiksmes ministrija (SM)). Daudziem cilvēkiem ir radusies ilūzija, ka to visu ir izdomājis Linkaits (SM), Nemiro (EM), bet patiesība ir tā, ka Latvijai nav izvēles izvairīties un mēs jau tā esam panākuši sava mērķa samazinājumu no 30% (ES kopā) uz 6%. Mērķa pamatā ir 2015. gada decembrī Parīzes klimata konferencē 195 valstu pieņemtais nolīgums, ko Latvijas Saeima ratificēja 2017. gada februārī. Pēc tam EP pieņem saistošus nacionālos mērķus. Mēs esam daļa no Eiropas Savienības (ES) klubiņa, kur paši vēlējāmies iestāties, un mums ir klubiņa noteikumi, kas ir jāievēro, ja gribam tur uzkavēties arī turpmāk!

Būtiskais šajā stāstā nav gan tas, kuram visā šajā brēkā bija lielāka vai mazāka taisnība, bet gan tas, ka pēkšņi pat samērā biezādaini politiķi saprata, ka auto nodokļu tēma ir tas retais gadījums, kas spēj vienot gan pilsētnieku un laucinieku, gan liberāli un nacionāli, jo runa ir par ko ļoti būtisku, pat intīmu – latvieša attiecībām ar savu auto.

Neskatoties uz to, ka mūsdienās gandrīz katrs sevi cienošs autoražotājs piedāvā iegādāties arī modernus velosipēdus un pat skrejriteņus, auto loma un nozīme lielai sabiedrības daļai ir palikusi tradicionāla – tas, vismaz Latvijā, tiek uztverts par galveno pārvietošanās līdzekli, bet vienlaikus ir arī daudz kas cits – statusa un veiksmes simbols, uzticams ceļabiedrs, kam pat tiek dots īpašs vārds, vieta apcerei vienatnē, vienīgā saikne ar ārpasauli nomaļākos lauku apvidos utt.

Proti, tas, ka publiska diskusija par auto nodokļiem būs emocionāli uzlādēta, ir garantēts – kā jau politiķi šajās dienās to noskaidroja, ieslēdzot atpakaļgaitu daudzām pašu virzītām iniciatīvām. Nav arī liels noslēpums, ka lielākā sabiedrības daļa ir pilnīgi vienaldzīga pret visādu klimata politikas mērķu sasniegšanu 2030. gadā. Tāpēc jebkādas politikas iniciatīvas, kas transporta sektora emisiju samazināšanas mērķu vārdā tā vienkārši un brutāli lien vidējā latvieša maciņā, nepiedāvājot nekādas pozitīvas valsts politikas iniciatīvas, ir lemtas labākajā gadījumā neveiksmei.

Tomēr šoreiz ir tas gadījums, kad Latvijai nebūs iespējams izvairīties no apsolīto 2030. gada klimata mērķu sasniegšanas, birokrātiski atrakstoties. Šoreiz Brisele lietai pievēršas nopietni un pieprasa ļoti konkrētu rīcību no ES dalībvalstīm. Slikti glabāts noslēpums ir arī fakts, ka šoreiz, jau sākot no 2021. gada, par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju nesamazināšanu ES dalībvalstīm draud pilnīgi reāli sodi miljonu un miljardu apmērā. Latvijā ir grūti atrast atbildīgu ierēdni, kas būtu gatavs profesionāli komentēt, kādas sankcijas draud Latvijai klimata mērķu neizpildes gadījumā. Tomēr citās ES dalībvalstīs, piemēram, Īrijā, ir iespējams atrast ekspertus, kas spēj aplēst gaidāmo sankciju apjomus. Proti, ja Īrijā viss risināsies, kā ierasts, valsts var rēķināties ar vidēji 600 miljonus eiro lielām soda naudām gadā jeb 7 miljardiem pazaudētas budžeta naudas līdz 2030. gadam.

Auto asociācijas uzdevums nav aplēst potenciālās Latvijai draudošās soda naudas apmērus gadījumā, ja valsts klimata politikas jomā turpinās gurķoties, kā ierasts. Tomēr, ja neviens ierēdnis nevar nosaukt skaitli jau 5 gadus, tad mēs veicām savus aprēķinus, lai vismaz saprastu, par ko ir runa. Tomēr tieši auto industrija vislabāk apjauš, ka Brisele klimata politikas jomā ir ļoti nopietni noskaņota, jo vadošajiem autoražotājiem jau no 2020. gada beigām draud miljardiem lielas soda naudas, ja vien tie nespēs dramatiski samazināt autoparka kopējos emisiju apjomus. Tāpēc "benzīngalvu" industrija šobrīd ir mobilizējusi desmitiem miljardu eiro investīcijas, lai izstrādātu plašu elektromobiļu un lādējamo hibrīdmodeļu klāstu tuvāko gadu laikā.

Lieta ir nopietna. No vienas puses – Latvijas sabiedrības emocionāli uzlādētā attieksme pret jebkādām izmaiņām auto nodokļos, no otras puses – Briseles nopietnā apņemšanās panākt no katras ES dalībvalsts reālu emisiju samazinājumu jau drīzumā. Tāpēc mēs aicinām gan politiķus, gan ierēdņus jau rīt iesaistīties nopietnā diskusijā, kā ieviest iedarbīgus risinājumus, kas ļaus būtiski nobremzēt novecojušā Latvijas autoparka emisiju pieauguma tendenci, vienlaikus izdarot visu iespējamo, lai vidējam latvietim šādas politikas ieviešana izmaksātu pēc iespējas mazāk. Strausa politika šoreiz nelīdzēs.

Valstij ir skaidri jāpasaka, kāds ir šo topošo politikas iniciatīvu mērķis – vai nu rast papildu ieņēmumus valsts kopbudžeta vajadzībām, apliekot ar papildu nodokļiem lielas CO2 emisijas radošus automobiļus, vai arī radīt apstākļus, kuros gan Latvijas uzņēmumi, gan privātpersonas būtu ieinteresētas ik gadu investēt simtiem miljonu eiro privātas naudas nulles un zemu emisiju transportlīdzekļos. Auto asociācijas galvenā pamatnostādne ir – pirms sākt jebkādas diskusijas par transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa celšanu, ir jārada un jāievieš pozitīvas iniciatīvas, kas iedrošinātu uzņēmumus un privātpersonas izvēlēties nulles un zemu emisiju automobiļus, kā arī citus videi draudzīgus transporta veidus.

Pirms ķerties pie mazturīgo, pensionāru, lauku iedzīvotāju un citu sociāli neaizsargātu sabiedrības grupu aplikšanas ar papildu nodokļiem, Auto asociācija ierosina operatīvi ieviest virkni politikas iniciatīvu, kam noteikti būs pozitīva ietekme uz Latvijas transporta sektora ilgtspējīgu attīstību un valsts klimata mērķu īstenošanu. Šie pasākumi būtu sekojoši:

  • Pilns elektromobiļu atbrīvojums no uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa. Šim pasākumam faktiski nav nekādas ietekmes uz valsts budžeta ienākumiem, jo līdzšinējā nodokļa likme ir 10 eiro mēnesī un ir paredzēta tikai birokrātiskā sloga pavairošanai.
  • Uz ierobežotu laiku (līdz 5 gadiem) atbrīvot no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa visas automašīnas, kuru CO2 izmešu daudzums nepārsniedz 115 g/km. Tieši no šī ierosinājuma ieviešanas būtiskā mērā ir atkarīga sekmīga Latvijas transporta parka emisiju samazināšana, jo tas ir attiecināms arī uz lietotiem automobiļiem.
  • Turpmākos 5 gadus piedāvāt iespēju komersantiem veikt PVN 100% atskaitījumu priekšnodoklī, iegādājoties elektromobiļus un "plug-in" hibrīdautomobiļus.
  • Tuvākā gada laikā izveidot valsts atbalsta programmas Emisijas kvotu izsolīšanas instrumentā (EKII), lai sniegtu atbalstu elektromobiļu privātās uzlādes infrastruktūras izveidei, kā arī nodrošinātu valsts atbalstu dažāda tipa elektrisko transportlīdzekļu iegādei.
  • Sadarbībā ar finanšu institūciju "Altum" izstrādāt valsts garantiju programmu pirmās iemaksas problēmas risināšanai nulles un zemu emisiju automobiļu iegādei privātpersonām. "Altum" mājokļu garantiju programma ir pierādījusi, ka šādi veiksmīgi valsts finanšu instrumenti var būtiski pozitīvi ietekmēt jaunu tirgus segmentu rašanos. Šo videi draudzīgo automobiļu garantiju programmu varētu attiecināt arī uz pārbaudītiem lietotiem zemu emisiju automobiļiem.
  • Pirmreizējā transportlīdzekļu nodokļa ieviešana ir apsverama tikai un vienīgi tad, ja tā ieņēmumi tiktu izlietoti vienīgi ilgtspējīga nulles un zemu emisiju transporta un tā infrastruktūras attīstīšanai. Šāds nodoklis ir vairuma ES valstu prakse.

Klimata politika transporta jomā būs veiksmīga tikai tad, ja saprotamu un konkrētu labumu no tās spēs sajust vairums Latvijas iedzīvotāju. Tas var būt gan nopietns atbalsts kvalitatīvas veloinfrastruktūras izveidei un e-velosipēdu iegādei, gan iespēja nomainīt 14 gadus vecu auto – "benzīna kapsētu" – pret energoefektīvu, vismaz divreiz jaunāku transportlīdzekli, vai arī vienkārši iespēja jebkuram uzņēmējam iegādāties daudz izdevīgāku elektromobili.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form