Kopš pētījuma priekšāstādīšanas masu medijiem un to auditorijai ir uzrakstītas daudzas ziņas un komentāri, izskanējuši solījumi sūdzēties tiesā un nav trūcis personīgu apvainojumu. Diemžēl nākas secināt, ka, līdzīgi kā komentējot pirms pašvaldību vēlēšanām veikto pētījumu, strīdos ir pazudis diskusiju objekts, proti, kvalitatīva žurnālistu un redaktoru saruna par to, kas tad īsti masu medijos notika pirms vēlēšanām un kā to vērtēt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Neprofesionālie pētnieki

Tā kā teju vai katrā komentārā izteiktas aizdomas par pētnieku nepietiekamo profesionalitāti, situācijas vājo pārzināšanu un vispārēju tumsonību, vispirms jāpaskaidro pētījuma tehniskā gaita un pētnieku zinātniski praktiskā kvalifikācija. Tātad, kā notika pētījums – vispirms starptautiska tirgus pētījumu firma “Observer” atlasīja visas publikācijas nacionālajos un reģionālajos medijos, kuros pieminēts kāds deputāta kandidāts vai partija. Tad žurnālistikas un politoloģijas studentu darba grupa izskatīja publikācijas un atzīmēja tās, kuras, viņuprāt, neatbilda kādam no pētījumā izvirzītajiem kritērijiem kvalitatīvam žurnālista autordarbam. Jāatzīmē, ka piedalīties kritēriju izstrādē, pēc kuriem varētu noteikt, vai rakstā ir saskatāmas slēptās reklāmas pazīmes, tika aicināti piedalīties visi mediji. Diemžēl kritēriju izstrādē aktīvi iesaistījās tikai daži no tiem - LTV, Latvijas Radio, TV 3 un “Diena”.

Studentu paveikto darbu analizēju es, Inta Lase, bet pēc tam atlasītās publikācijas apsprieda žurnālistu grupa, kurā piedalīties tika arī aicināti visi, bet atsaucās tikai daži (Ivars Svilāns no Latvijas Radio, Iveta Galēja no “Radio SWH”, Māris Zanders no TV 3 un Anita Brauna no “Dienas”). Pēc tam, balstoties uz koleģiālu viedokli, tika veidots gala ziņojums. Tāpēc, piemēram, žurnālista Jāņa Dombura pārmetumu par pētnieku nepietiekamo kvalifikāciju var apšaubīt, vaicājot, cik tad žurnālistiem bija jāstrādā pie pētījuma un kuriem? Mediju lēmums nepiedalīties slēptās reklāmas kritēriju apspriešanā un nedeleģēt savus pārstāvjus gadījumu izvērtēšanai drīzāk liecināja par nevēlēšanos uzsākt diskusiju par tik slideno ētiska un godprātīga žurnālista darba tēmu, jo kvalitatīvai diskusijai nevar sekot populistiska nopaļāšana.

Tāpat interesants šķita mediju ekspertes (arī Zviedrijā reģistrētas sabiedrisko attiecību firmas “Baltic Media Ltd.”, kas savā mājas lapā www.balticmedia.net zviedru uzņēmējiem sola nodrošināt pozitīvu publicitāti Latvijas masu medijos un citas konsultācijas, līdzīpašnieces) Sandras Veinbergas izteikums par “šarlatānismu un tumsonību”, kuru pierādot studentu iesaistīšana šajā pētījumā. Jāsaka, zinātnisku un sociāli komunikatīvu pētījumu veikšanā studenti tiek iesaistīti visai bieži kā kvantitatīvā darba veicēji, jo viņi nav tieši ieinteresēti vai saistīti ar pētījuma objektu, kas Latvijas saspīlētajās starpmediju attiecībās ir īpaši svarīgi. Turklāt, lai pētījums tiktu publicēts starptautiski atzītos žurnālos vai mācību grāmatās, S.Veinbergas prasītais doktora grāds pētniekiem nebūt nav nepieciešams. Jāatgādina, ka šī pētījuma mērķis nebija izdarīt zinātniskus secinājumus par mediju pozicionēšanos, bet gan noskaidrot, vai iespējams runāt par slēpto reklāmu priekšvēlēšanu periodā, kā tā izpaužas un vai iespējams vilkt paralēles starp slēpto reklāmu un partiju melnajām kasēm.

Melno kasu problēma

Te nonākam pie otra pētniekiem izteiktā būtiskā pārmetuma, ka projekts tā arī neesot skaidri pateicis, cik lielas ir partiju melnās kases (NRA 07.11.02.), turklāt projekta dēļ prese esot baidījusies sniegt visaptverošu informāciju par partiju labajiem darbiem (Delfi 08.11.02.). Kāds varbūt jautās, kāpēc šīs divas lietas saistāmas kopā? Tāpēc, ka priekšvēlēšanu kampaņās tiek ieplānoti ne vien izdevumi reklāmām, bet arī tiešajai komunikācijai ar vēlētāju, kas ietver gan labo darbu popularizēšanu, gan koncertus, gan arī no neuzrādītajiem līdzekļiem apmaksāto kampaņu masu medijos, kuras uzdevums ir izcelt vienas partijas kandidātus uz pārējo negatīvā fona. Tātad, līdztekus partijas pozitīvajai PR kampaņai ir vēlama arī melnā kampaņa pret pretiniekiem, un ideālajā variantā šai melnajai daļai jāizskatās kā žurnālistu autordarbam, jo tas vairo ticamību. To, ka manis nosauktie elementi ir politisko kampaņu pamatā neatkarīgi no valsts, ja vien tajā nevalda autoritārisms, daudzos darbos ir norādījuši dažādi atzīti politiskās komunikācijas teorētiķi, un privātās sarunās to nenoliedz arī pašmāju praktiķi.

Tātad, pētījums uzrādīja tendences, kādas bijušas informācijas pasniegšanas veidā un ļāva lasītājiem pašiem spriest, vai runa ir par naudas attiecībām starp mediju un partiju, vai žurnālistu neprofesionalitāti. To, kāpēc nav saukti skaitļi, ir viegli nojaust – lai to darītu, nepieciešams ar operatīvās darbības metodēm atklāt naudas attiecības, bet to tiesiskā valstī var izdarīt tikai drošības iestādes, ne pētnieki.

Lasot M.Graudiņa bažas, ka pētījuma rezultātā pozitīvie darbi vairs netiekot pietiekami atspoguļoti, jāatsauc atmiņā ziņu žurnālistikas pamatprincips, atspoguļojot priekšvēlēšanu gaitu, – attieksmei pret partijām un to pasākumiem ir jābūt kritiskai un analītiskai. Un gribas pajautāt, vai tiešām viņš nekad nav redzējis Latvijas lielāko PR firmu apceļojošo žurnālistu sarakstiņu, kurā lasāmi gan uzvārdi, gan cenrāži – cik maksās pozitīvs raksts, raidījums vai sižets, bet cik – negatīvs vai tāds, kurā viedokļi atlasīti pasūtītājam izdevīgā kombinācijā. Skumji kļūst arī, lasot Lauku Avīzes galvenās redaktores Lindas Rasas viedokli, (LA 05.10.02.), ka par profesionālu uzskatāms raksts, kad “žurnālists aiziet uz partijas domes sēdi, uzraksta, ko tur runāja”, pat necenšoties konfrontēt tur notikušo ar partijas reālo darbību, solījumu izpildi vai, kaut vai atgādinot, ka tie paši solījumi skanēja pirms četriem gadiem. Šaubos, vai L.Rasai kā vēlētājai šādi atstāsti palīdzētu izdarīt izvēli. Taču es joprojām ideālistiski ceru, ka Latvijas ziņu un analītiskie žurnālisti var strādāt pēc tiem pašiem principiem kā kolēģi Vācijā, ASV vai Dānijā un ka viņi nav tikai staigājoši diktofoni, bet gan cenšas analizēt notiekošā kopsakarības neatkarīgi, vai rakstā ir 1500 vai 6000 zīmju. Tāpēc viens no šī pētījuma mērķiem bija diskusijas aizsākšana, lai profesionālā žurnālistu vide turpmāk vairs klusējot neakceptētu iepriekš minēto sarakstiņu cirkulēšanu, turklāt nevis skaļi saucot vārdus, bet gan izdarot dziļi personisku morālu apņemšanos vismaz ziņu lapās strādāt lasītāja interesēs.

Neapraktais kara cirvis

Skumjākais pētījuma rezultāts bija atkal atdzīvinātais starpredakciju karš – pārmetumi pētnieku nekritiskumam pret Dienu vai koncernam piederošajiem reģionālajiem laikrakstiem. Šos pārmetumus nav iespējams detalizēti atspēkot, jo reti kurš šī raksta lasītājs varēs iepazīties ar visiem nosauktajiem rakstiem. Tāpēc varu tikai vēlreiz atkārtot, ka visas publikācijas tika mērītas ar vienu mērauklu, kurai līdzīga dzirdēta ne vienā vien ārpus Latvijas notikušā žurnālistu tālākizglītības seminārā un par kuras piemērošanu citur Eiropā tik ļoti nebrīnās.

Kritiku neiztur arī "Talsu vēstu" redaktora Andra Strēļa teiktais, ka salīdzināt partiju solījumus ar darbiem ir tikai nacionālo mediju uzdevums. Jāatceras, ka finansu trūkuma dēļ daudzi laukos var atļauties abonēt tikai vietējo avīzi, kurai tāpēc bieži ir izšķiroša loma politiskās izvēles izdarīšanā un šim nolūkam ar it kā neitrāliem pastāstiem par politiķu aktivitātēm rajonā vien nepietiek, nepieciešama analīze.

Varbūt tomēr?

Lai gan pēc daudzo publikāciju izlasīšanas nepamet sajūta, ka aicinājums uz diskusiju nav sadzirdēts un Latvijas profesionālā žurnālistu vide arī šogad savu pašpietiekamības masku nenometīs – meklēs utis pētnieku kažokā, piemirstot, ka jebkurš sociāli komunikatīvs pētījums ir viedoklis, kas turpinājumā prasa kvalitatīvu diskusiju, ne dusmu izvirdumus. Tomēr negribas būt tik pesimistiskai, jo ir gadījumi, kas mudina uz citādām domām. Piemēram, gribu pieminēt divas publikācijas laikrakstā Neatkarīgās Tukuma ziņas, kura galvenā redaktore pagājušajā nedēļā ir atzinusi gan laikraksta kļūdas, gan diskusijas nepieciešamību, arī Andas Rožukalnes viedoklis ļauj cerēt uz tās iespējamību. Bet, ja sekosim L.Rasas aicinājumam šādus pētījumus neņemt galvā, īpaši sliktāk jau nekļūs. PR firmas apmainīsies sarakstiņiem, to klienti būs apmierināti, jaunais Korupcijas novēršanas birojs melnās kases nevarēs atklāt, lasītājs turpinās baroties ar pseidoziņām. Ko darīt? Neko, un avīzes vismaz pagaidām nelasīt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form