K. Greiškalns: – Pie skolām ne tikai jāplīvo karogiem, bet valsts svētkos arī jānotiek svinīgiem pasākumiem. Diemžēl ne visur Latvijā tas notiek. Ārpusklases darbu organizatoriem jārīko ne tikai Miķeļdienas…
– Par kādu jomu jūs savas partijas priekšā esat atbildīgs?
– Joprojām par izglītību. Valmierā esmu izveidojis Vidzemes Profesionālās izglītības centru, kura galvenais uzdevums ir speciālistu sagatavošana pēc darba devēju pasūtījuma. Centram ir četri dibinātāji: Tirdzniecības kamera, Amatniecības kamera, Profesionālās izglītības centra atbalsta sabiedrība, kuras sastāvā ir 22 Vidzemes un Valmieras uzņēmumi un uzņēmēji, kā arī Valmieras pašvaldība. Centrs strādā bijušās mēbeļu fabrikas telpās.
– Kur centrs ņem naudu?
– Rakstījām projektus un šāda centra izveidošanu sadarbībā ar mūsu vācu partneriem pieteicām vēl kā toreizējā Eiropas Savienības kandidātvalsts.
Centrs izstrādā profesionālās izglītības programmas, kuras pirms īstenošanas akceptē Izglītības un zinātnes ministrija. Centrs piedāvā dažādas mācību iespējas: gan kvalifikācijas paaugstināšanas kursus 40 mācību stundu apjomā, gan 1040 stundu garas apmācību programmas, pēc kuru beigšanu kursanti saņem valsts apstiprinātus profesionālās izglītības dokumentus. Dažkārt pildām ne tikai uzņēmēju, bet arī valsts pasūtījumu.
Profesionālās izglītības centra galvenais konsultants un sadarbības partneris tomēr ir darba devēji, piemēram, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Agrāk uz Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu strādāt gāja arodskolas beidzēji. Tagad stikla šķiedras rūpnīcai speciālistus sagatavo Profesionālās izglītības centrs.
– Tātad jūsu kursanti skaidri zina, kāpēc mācās un kur turpmāk strādās?
– Tieši tā. Valmieras stikla šķiedras rūpnīca pieņem darbā strādniekus un kopā ar Profesionālās izglītības centru viņus testē. Pēc tam rūpnīca centram dod pasūtījumu: lūdzu, šiem cilvēkiem nodrošiniet 480 stundu apmācību programmu. Rīta pusē kursantiem ir prakse fabrikā.
– Vai darbinieku sagatavošanu pēc līdzīgas shēmas pasūta arī citi uzņēmēji?
– Vēl pasūta "Valpro Corp" – ugunsdzēšanas aparātu un degvielas kannu ražotājs. Iepriekšējos trīs gadus šim uzņēmumam sagatavojām elektronikas speciālistus, arī virpotājus. Nu viņi mums pasūtījuši metinātāju sagatavošanu. Pērn saņēmām pasūtījumu no uzņēmuma "Dambis". No mazākiem uzņēmumiem gan pasūtījumus nesaņemam. Mūsu sadarbības partneru skaitā ir arī firma "Siemens", kurai pirms dažiem gadiem esam sagatavojuši darbiniekus. Pēc jauniem acīmredzot nav vajadzības, jo tur kadri reti mainās. Esam sagatavojuši darbiniekus arī uzņēmumam "Knauf".
Centrā esam septiņi štata darbinieki: es esmu direktors, man ir vietniece, kas atbild par apmācību programmām, otrs vietnieks ir atbildīgs par projektiem, tad vēl grāmatvedis, saimniecības pārzinis, apkopēja... Mācību spēki, galvenokārt Valmieras skolu un Vidzemes augstskolas pasniedzēji, ir līgumdarbinieki.
Mācību tehniskās bāzes un iekārtu ziņā centrs ir ļoti tuvu Rīgas Tehniskās universitātes līmenim. Tikai, protams, mūsu laboratorijās ir nevis 15 stendi kā RTU, bet divi.
– Bieži izskan pārmetumi, ka Latvijas arodskolām ir galīgi nemoderna mācību bāze, tāpēc sagatavo "morāli novecojušus" speciālistus. Vai tā ir?
– Jā, ir. Kad biju izglītības ministrs, es visu savu enerģiju veltīju vispārizglītojošajām skolām. Atcerieties, toreiz bija kritiska situācija: skolu ēkas bruka un juka, inventāra nebija. Manā laikā tika izstrādātas arī dažādas programmas, piemēram, skolu datorizācijas programma, risinājām skolotāju algu jautājumu. Ar 2000. gadu valdība un Saeima pieņēma likumus un noteikumus, ka līdz 2010. gadam pakāpeniski tiks paaugstinātas skolotāju algas. Ja skatās tolaik sastādītajos grafikos, tad šodien skolotājam par vienu likmi būtu jāsaņem 420 latu. Skolotāju konferencēs, kas augustā notika visos Latvijas reģionos, izskanēja izteikumi, ka Latvijā ir izglītības krīze. Es tam negribu piekrist. Krīzes nav, bet tādās jomās kā skolu datorizācija, skolotāju algas, skolu remonts, siltināšana, pārbūve neapšaubāmi bija kritums. Tā sekas mēs diemžēl jūtam šodien.
– Uzņēmēji sūdzas, ka arodskolas negatavojot vajadzīgos kadrus, īsti nezinot, kādi darbinieki tad ir vajadzīgi. Bet kā lai to zina, ja paši darba devēji pieprasījumus neiesniedz?
– Jums ir taisnība. Ārzemēs notiek pilnīgi pretēji. Nīderlandē, Vācijā, Zviedrijā vai Francijā tieši darba devējs ir tas, kurš dod pasūtījumu: kādi speciālisti pēc kādām programmām cik ilgā laikā jāsagatavo, lai darba devēja vērtējumā iznāktu labs speciālists.
Latvijā darba devēji (ar nelieliem izņēmumiem) neinteresējas par to, kā tiek sagatavoti speciālisti, kas vēlāk, iespējams, strādās viņu uzņēmumos. Atbilstoši Latvijas likumiem vispārējā izglītībā valsts sociālais partneris ir pašvaldība, un tas nozīmē, ka ne tikai valsts, bet arī pašvaldība ir atbildīga par pamatskolām un vidusskolām, kas atrodas tās teritorijā. Attiecībā uz arodskolām valstij šādas sociālās partnerības nav. Tomēr darba devēji saka: mēs maksājam nodokļus, dodiet šurp mums labus speciālistus! Kā bija padomju laikos. Jāsaka, arodizglītībā šī padomiskā pieeja ir saglabājusies. Turklāt arodizglītības sistēmai Latvijā jābūt daudz elastīgākai, nekā tā ir šodien. Joprojām arodskolu pirmajos kursos uzņem 25 vai 30 jauniešus, kas izvēlējušies pavāra, grāmatveža, gaļas pārstrādātāja vai kādu citu specialitāti. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vietējās pašvaldības teritorijā visi 25 grāmatveži vai pavāri darbu neatradīs, jo vajadzīgi labi ja divi vai trīs!
Uzņēmēji nedrīkstētu pārmest Izglītības ministrijai, ka tā nesagatavo viņiem vajadzīgos speciālistus. Izglītības ministrijai šajā ziņā būtu jāizpilda tikai uzņēmēju pasūtījums. Bet tāda pasūtījuma no uzņēmēju puses nav. Piecu gadu laikā no Profesionālās izglītības centra esmu nosūtījis 2500 vēstules Vidzemes uzņēmumiem ar aicinājumu: lūdzu, paziņojiet, kādi speciālisti jums būs vajadzīgi nākamā gada vai divu laikā! Tad šo speciālistu sagatavošanai mēs varētu izstrādāt programmas, aicināt audzēkņus domāt par šo profesiju apguvi. Kā jūs domājat, cik atbildes es saņēmu? Septiņas. Tad sūtīju vēstules uzņēmējiem personīgi, uzrunājot vārdā un uzvārdā. Un saņēmu 32 atbildes, kā noprotams, aiz pieklājības. Uzņēmēji raksta, ka paši vēl nezinot, kas pēc gada notiks ar uzņēmumu, ka viņiem esot jārisina dažādas citas problēmas. Mani šāda uzņēmēju attieksme pārsteidz, jo uzņēmēji taču arvien skaļi izsakās par darbaspēka trūkumu. Jo sevišķi tādās jomās kā ceļu būve, būvniecība, mežizstrāde. Satiksmes ministrijā man apgalvoja, ka valstij un Eiropas Savienībai nauda ceļu būvei gan būtu, bet neesot kas būvē, jo trūkstot darbaroku.
Vēl viena problēma ir neadekvāti mazais finansējums profesionālajai izglītībai. No valsts budžeta trīsarpus miljardiem latu izglītībai piešķirti 15,5 procenti. Tas nav maz. Bet no šiem 15,5 procentiem profesionālajai izglītībai tiek tikai 1,9 procenti. Manuprāt, tas ir ļoti maz, jo sevišķi tāpēc, ka arodskolām nav sava sociālā partnera, kas dotu papildu finansējumu.
Ne viss ir kārtībā arī ar izglītības programmām arodskolās. Ir arodskolu direktori, kas lielās, ka viņu audzēkņi, kas apgūst ceļu būves specialitāti, esot "uz izķeršanu". Bet viņus jau "izķer" uz palīgdarbiem, nevis kā speciālistus. No arodskolas, kur ļoti vāja materiāli tehniskā bāze, nevar iznākt labs speciālists. Turklāt arodskolā skolēnam jāapgūst ne tikai profesionālā, bet arī vidusskolas programma. Ja skolēns devīto klasi beidz ar pavājām sekmēm, tad viņš iet uz arodskolu. Tad nu ačgārnā kārtā iznāk, ka šie skolēni tiek uzskatīti par spējīgākiem nekā tie, kas mācās vidusskolās. Ja jaunietis grib strādāt, vajag viņam to ļaut, nevis likt apgūt vidusskolas kursu, kas domāts tiem, kas vēlas studēt augstskolās. Arodskolās jābūt divu un pusotru gadu ilgai apmācībai, lai pēc iespējas ātrāk jaunietis tiktu praksē pie darba devēja.
Tāpat ir jāpārskata arodskolu saimniecība: nav vajadzīgs bezgalīgs skaits arodskolu, kas pilda sociālās mājas funkcijas. Izglītības ministrijai kopā ar Darba devēju konfederāciju jāizlemj, kurās no tām ir vērts ieguldīt naudu. Un jāsaņem drosme, lai atklāti pateiktu: vidusskolā ir jāapgūst vidusskolas mācību programma, arodskolā – profesionālās apmācības programma.
– Vai ir skaidrība ar skolēnu profesionālās orientācijas programmām?
– Pagājušajā mācību gadā noteikts, ka 6. līdz 9. klases skolēniem jāapgūst profesionālās karjeras izvēles programma. Nosaukums jau skaists. Vienā otrā rajonā un skolā painteresējos, kā ar šīs programmas īstenošanu veicas. Cēsīs man stāstīja, ka skola noslēgusi līgumus ar darba devējiem un darba devēji aicina skolēnus uz uzņēmumiem, stāsta, rāda, māca. Bet zinu arī, ka daudzi darba devēji šo papildu pienākumu uzskata par lielu slogu, jo tad darbinieks, kurš strādās ar bērniem, jāatbrīvo no tiešo pienākumu veikšanas, viņam jāmeklē aizstājējs. Ir bažas, ka skolēni uzņēmumā maisīsies pa kājām. Uzņēmēji saka: "Tad labāk mēs atnāksim uz skolu un visu izstāstīsim!" Bet no pastāstīšanas vien skolēnam pilnīgs iespaids ne par profesiju, ne uzņēmumu nerodas. Pavisam cita lieta un interese, ja bērns to visu redz savām acīm.
Un tomēr es uz šīm profesionālās karjeras izvēles programmām gribētu likt lielas cerības. Šo trīs gadu laikā arodskolās vajadzētu izveidoties datu bāzei: kurš skolēns pēc cik gadiem kurā arodskolā vēlētos mācīties. Tad nebūs tā, kā tas bieži vien notiek šodien, kad pēc mācību gada beigām tie jaunieši, kas nav uzņemti vidusskolā, sāk kā pa pustumsu meklēt, kurā arodskolā stāties.
Zviedrijā un Nīderlandē, kur dzīvojuši mani mazbērni, no uzņēmēju puses pret skolēniem, pat tiem pašiem mazākajiem, ir pavisam citāda attieksme. Mana mazmeita Martiņa, pirmklasniece būdama, kopā ar citiem bērniem gāja uz dārzniecību. Tur katrs bērns iestādīja puķi. Pavasarī bērni nāca aplūkot, kāda nu viņa stādītā puķe izaugusi.
Tomēr esmu iebildis un turpinu iebilst pret tā saukto darbmācību vai amata mācību vispārizglītojošajās skolās, jo sevišķi, ja skolām trūkst piemērotas materiāli tehniskās bāzes. Dažkārt šajās nodarbībās zēni 45 minūtes spiesti uz gadu desmitiem lietota skrūvbeņķa ar neasu ēveli apstrādāt kādu puspuvušu ābeles zaru. Par kādu skolēnu interesi te var runāt? Labi, ja viņos pret šo nodarbi nemostas klajš riebums. Vai arī, piemēram, skolotāja aģitē, ka zēniem jāmācās adīt, jo, lūk, kustinot pirkstus, attīstoties smadzenes. Vai skolēniem tiešām būtu jānes olas uz skolu, lai tās tur uzceptu un apēstu? Olu cepšanu un biezputras vārīšanu mamma taču var iemācīt mājās.
Vairāku Valmieras skolu direktoriem esmu piedāvājis amata mācības stundu laikā atvest skolēnus uz Profesionālās izglītības centru, kur viņi varētu aplūkot un iemēģināt modernus darbgaldus, instrumentus. Varbūt kādam no viņiem radīsies arī dziļāka interese? "Nē, mēs labāk savā skolā darīsim, ko nu varam," man atbild. Skolas grib vai ir ieinteresētas turēties pie savas amata mācības un darbmācības un turpinās adīšana un olu cepšana…
– Cik lietderīgi, jūsuprāt, ir profesionālās karjeras izvēles centri?
– Tādi izveidoti rajonos un tos nu apvieno ar Nodarbinātības valsts aģentūras filiālēm. Arī skolas vecuma jaunieši turp dodas konsultēties par profesijas izvēli. Tomēr konsultēšana par piemērotāko karjeru būtu jāuztic Tirdzniecības un rūpniecības kameras nodaļām, kas atrodas katrā rajonā un kuru darbinieki zina, kādi speciālisti nepieciešami vietējiem uzņēmējiem.
– Vai ir kādas prestižas, ar labu slavu apvītas arodskolas, tehnikumi, koledžas?
K. Greiškalns: – Labas atsauksmes ir par Saldus profesionālo vidusskolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Taču diemžēl Priekuļos materiāli tehniskā bāze ir visai vāja, arī kopmītnes nav nekādas labās.
Vieglāk audzēkņu grupas komplektēt tajās arodskolās, kuras atrodas pilsētās ar labu infrastruktūru, kur notiek kultūras dzīve. Ne vienmēr tāpēc, ka šīs skolas piedāvātu labākas mācību programmas, bet tāpēc, ka mācību laikā jaunietis vēlas atrasties interesantā vidē: lai blakus ir klubs, kur atpūsties, lai būtu iespējas nodarboties ar sportu, notiktu izklaides pasākumi.
Manuprāt, valstij būtu jādomā, kā palīdzēt ātrāk darba tirgū nonākt tiem jauniešiem, kuriem mācībās diez kā neveicas. Tā ir problēma, jo šobrīd vispārizglītojošajās skolās administrācijai piemaksā atkarībā no audzēkņu skaita. Līdz ar to vispārizglītojošās skolas katru audzēkni cenšas turēt un pārvilkt uz nākamo klasi visus nesekmīgos skolēnus. Neesmu pret piemaksām skolu administrācijai, bet tās būtu jāformulē citādi. Nav pareizi, ka uz nākamo klasi tiek pārcelti audzēkņi ar neapmierinošu vērtējumu. Varbūt viņiem ir vieta arodskolā?
– Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija tad sauks: "Tā nedrīkst! Bērns tiks traumēts!"
– Vai mums no citām valstīm viss akli jākopē? Tagad, kurš vien izbrauc uz ārzemēm, paskatās un saka: vai, cik tur ir labi, mēs darīsim tāpat! Bet neredz to, ka ārzemēs tas notiek uz pavisam citādas bāzes, citādām sabiedrības attiecībām, citādām tradīcijām. Ja bērns neapmeklē pamatskolu, tad precīzi pēc desmit gadiem 97 procenti no viņiem atrodas cietumā. Pēc tam sākas valsts atbildība, ar viņiem strādā aprobācijas centri, cenšas iekārtot darbā utt. Bet šo primāro lietu, pirmo pakāpīti – to, ka visiem bērniem jāiet skolā, – nez kāpēc nevaram nodrošināt. Ja nemaldos, šobrīd aptuveni 10 000 bērnu neapmeklē pamatskolu.
– Kāpēc mēs viņus nevaram ielikt skolās?
– Līdz ar globalizāciju Latvijā ievazātas arī mums nepieņemamas lietas. Piemēram, nepareizi skaidrotas bērnu tiesības. Esmu interesējies, kā ar bērnu tiesībām ir Vācijā, Nīderlandē, kur man šobrīd dzīvo mazbērni. Man stāsta: tad, kad bērns ir pieaudzis, viņam ir arī tiesības, bet līdz tam laikam viņa tiesības nav atdalāmas no pienākumiem.
Ko nozīmē bērna tiesības? Ja mamma viņam liek saklāt gultu un sakārtot istabu, viņš pa telefonu sūdzēsies kādai svešai kundzei? Bet katrs zvans "tajā galā" tiek fiksēts: ahā, tajā ģimenē pārkāpj bērna tiesības. Un tad parādās statistika… Kam tas ir vajadzīgs? Tā ir bērnu sarīdīšana pret vecākiem un skolotājiem.
Kāpēc skolās trūkst skolotāju? Jā, zemo algu dēļ, bet arī tāpēc, ka skolās gan ir bērnu tiesības, bet skolotājiem nav tiesību. Skolotājs drīkst vienīgi noskatīties, kā bērns vissliktākajā veidā uzvedas.
I. Mūrniece: – Bija gadījums, kad skolēns uzspļāva skolotājam. Par to visvairāk no bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas dabūja ciest direktors, kurš šo skolotāju aizstāvēja.
V. Krustiņš: – Latvijas valdības aprindās tiek noraidīts uzskats, ka arī skolotājam ir savas tiesības. Aiz bailēm, ka tas nebūšot "eiropeiski".
– Skolotāju konferencēs, kur man bijusi iespēja piedalīties, izskan, ka šīs ievazātās "bērnu tiesības" patiesībā ir huligānisms un visatļautība. Huligānismu saukt par bērnu tiesībām ir ļoti liela kļūda no pieaugušo puses.
I. Mūrniece: – Kā jūs vērtējat gadījumu ar Cesvaines vidusskolu, kad pašvaldība, uzceļot skolu, faktiski nonākusi bankrota priekšā?
– Par to, ka tāda situācija izveidojusies, esmu ļoti bēdīgs.
Manā skatījumā, skola ir mācību iestāde un valdības attieksmi pret šo situāciju nevajadzētu iespaidot nekādām citām niansēm. Ja pašvaldības priekšsēdētājs tiešām ir vainīgs kādos finansiālajos pārkāpumos, tad, lūdzu, sodiet! Bet skolēni nedrīkst ciest. Esmu pārliecināts, ka šī situācija ir jāatrisina valstiski: valdībai ir jāpalīdz pašvaldībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
