Vēl pirms nedaudz dienām Latvijas stāvokli gadu pēc veiksmīgā ES referenduma varējām raksturot ar spožo Karīnas Pētersones salīdzinājumu: “Ja Repše šo viengadīgo bērnu, kas iekrita viņam rokās, vienkārši nometa zemē, tad Emsis turpināja viņu kopt uz zemes.” Tagad vēl klāt jāsaka, ka Šķēle “iesita pa rokām” Emsim (bet varbūt precīzāk – Šleseram).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirms nedaudz dienām politiskā situācija mūsu valstī jau bija nestabila. Mums bija mazākuma valdība, kuras lēmumi bija atkarīgi no neviendabīgās opozīcijas labvēlības. Mums bija valdība, kuras reitings bija zems un kuru sāka plosīt savstarpējas pretrunas varas pārdalē.

Un tas neskatoties uz to, ka šī valdība bija alternatīva iepriekšējai populisma un vadonisma pārņemta cilvēka valdībai , kura iekšēji sabruka.

Tas ir paradokss, ka partija, kas ar savu nedarīšanu gandrīz pieļāva Latvijas neuzņemšanu Eiropas Savienībā, kuras vadītājs ienesa politikā tādus epitetus kā “cūkas, nelieši, vecie korumpanti pie siles, duncis mugurā, kā var nesolīt?”, turpināja saglabāt krītošu taču vēl augstu reitingu.

Tagad arī šī valdība ir kritusi, un tā jau nestabilā politiskā situācija ir kļuvusi vēl nestabilāka.

Paradokss: Valdība krīt budžeta “nebalsojuma” dēļ, to izgāž partija, kuras finanšu ministrs budžetu ir sastādījis, kuras Saeimas Finansu un Budžeta komisijas priekšsēdētājs ir parakstījis budžetu Saeimas balsojumam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka visi valdības krišanas iemesli, ko minēja Gundars Bērziņš, nav īstie.

Galīgi nepārliecina TP retorika par Emša “saistību” vēstulēm TSP un stipri nokavētā pļāpāšana par draudiem “saplosīt” budžetu, ja atceramies, cik draudzīgi TP ar savu finanšu ministru kopā ar citiem valdošajā koalīcijā “plosīja” šī gada budžetu tā grozījumos. Nez kāpēc tieši tagad parādās “rūpes” par labējo partiju konsolidācijas nepieciešamību, it kā pēkšņā atmošanās no letarģiskā miega veselības aprūpes finansēšanā utt.

No otras puses acīmredzot, lai kaut kā mīkstinātu šīs koalīcijas “iekšējo nodevēju” statusu un situācijas “destabilizatoru” lomu, mēs dzirdam plašus runas plūdus par to, ka valstī jau nekas nemainīsies, ka šīs valdības gāšana ir bijusi viskorektākā (jo pat opozīcija par to nav bijusi informēta!), ka tūlīt jau būs gatava jauna stabila valdība utt. Tas viss izskatās pēc blefa un miglas pūšanas acīs.

Kas tad varētu būt galvenie iemesli valdības krišanai?

Ir vairāki zīmīgi faktori:

Pirmais – premjeram tas ir pārsteigums;

Otrais – premjers paziņo, ka patiesie iemesli valdības gāšanai ir citi nevis budžeta jautājumi (tiesa, tos neminot);

Trešais – neviena no atlikušajām bijušās koalīcijas partijām (t.sk. pats premjers un pat premjera biedrs) nenāk ar skaļiem protestiem vai atmaskojumiem pret TP, kā valdības gāzēju, (neskatoties uz to, ka, acīmredzami gan LPP, gan ZS/ZP nepārprotami zaudēs savu bijušo ietekmi nākamajā valdībā, ja tikai vēl tajā vispār iekļūs).

Tātad ir nopietni iemesli šīs valdības krišanai, kuri netiek publiski pausti. Kāpēc?

Laikam tāpēc, ka šīs valdības krišanas patiesie iemesli nav tikai saistīti ar nule kā aizgājēju – valdību, bet turpina pastāvēt arī tagad kā darbi, kurus valdības gāzēji cer veikt jau ar nākamās valdības palīdzību. Darbi, kuru paveikšana varētu būtiski ietekmēt visas sabiedrības, vai vismaz kādas tās daļas intereses. Tāpēc arī tāda noslēpumainība un “solidāra” noklusēšana.

Ja mēs tikai uz brīdi ļaujamies minēt kaut vienu eventuālo patieso iemeslu, tad varētu aplūkot sekojošu “scenāriju”:

LPP neatdod nevienu no ekonomikas, satiksmes, iekšlietu ministru posteņiem, ko varēja sev pieprasīt TP. Arī Ministru Prezidents nespēj piespiest LPP piekāpties.

Ja Satiksmes un Iekšlietu ministrijas LPP negrib atdot kā ietekmīgas struktūras, kas dotu resursu tuvojošajās vēlēšanās (piemēram, ņemot vērā Šlesera uzsāktās reālās aktivitātes lēto lidojumu jomā), tad Ekonomikas ministrijas “neatdošanu” no politiskās loģikas viedokļa ir grūti izskaidrot.

Tomēr, ja rūpīgi paanalizē Ekonomikas ministrijas politisko svaru, tad ir vismaz divi aspekti:

1. ES struktūrfondu daļas (kas saistīta ar uzņēmējdarbības atbalstu) pārraudzība;

2. Atbildība par turpmākajiem privatizācijas procesiem kā arī par privatizācijas sertifikātu tālākās izmantošanas iespējām.

Ja pieņemam, ka īpaši otrais jautājums varēja izsaukt principiālas domstarpības starp LPP un TP, kā arī visā bijušajā koalīcijā kopumā, tad valdības krišana jau sākt šķist loģiska.

Tomēr, tie ir tikai pieņēmumi un tikai konkrētie nākamās valdības soļi tos vai nu apstiprinās, vai nu neapstiprinās.

Politiskā vide pirms valdības krišanas

Nesenā pagātnē, uzsākoties Saeimas rudens sesijai, politisko vidi varēja raksturot ar pieaugošu spriegumu, kura galvenais akcents bija sekojošs:

Aktivizējās abu opozīciju centieni panākt valdības krišanu. Vēlmi gāzt valdību izsauca nevis radikāli “jauna kursa” (virziena) piedāvājums, bet gan JL un TSP “politiskās veselības” krasa pasliktināšanās, ko pastiprināja abu partiju ilgstošāka atrašanās opozīcijā.

JL gadījumā

Tas bija pilnīgi nepieņemams stāvoklis, jo neļāva un neļauj tieši ar varas instrumentu palīdzību īstenot praktiski vienīgo partijas politisko uzstādījumu – vērsties ar represijām pret “veco, korumpēto, izkurtējušo politisko eliti”. Cita politiskā, sociālā vai ekonomiskā piedāvājuma JL nebija un nav .

Negribētā un politiski nepatīkamā atrašanās opozīcijā tikai pastiprināja nedemokrātiskās, diktatoriskās JL vadītāja darba metodes un stilu, kas arvien vairāk izskauda jebkādas iekšējās demokrātijas izpausmes partijā.

Tāpēc arī sāka izpausties neapmierinātība, ko visvairāk deklarēja bijušais JL ministrs M.Gulbis. Tas galu galā noveda pie daļas deputātu aiziešanas no JL frakcijas un partijas.

TSP gadījumā

Partijai tā arī neizdevās nodemonstrēt saviem eventuālajiem vēlētājiem jaušamus politiskus pierādījumus savam iepriekš izreklamētajam iespaidam uz mazākuma valdību, īpaši izglītības reformas sakarā. Savukārt ilgstošā pašapmierinātā “gozēšanās” opozīcijā ir novedusi pie virknes ļoti sliktiem procesiem TSP:

- zaudēts PCTVL zīmols, ko piesavinājusies Ždanoka & Co,
- parādījusies “Jauna politika”, kas praktiski pretendē uz TSP izspiešanu no pārstāvniecības nākotnē Rīgā,
- TSP nav sava ļoti kārotā rupora ES Cilēviča personā, kas dotu iespējas kaut mazākā veidā “eiropeizēt” TSP uzstādījumus vietējās krievu inteliģences acīs, ko TSP vienmēr ir cerējusi,
- LPP aktīvā darbība, atšķeļot “piecīšus”, kā arī, koķetējot ar pareizticīgo baznīcu, samazina TSP politisko nišu,
- Jurkāna stratēģiskā kļūda, cerot tikt nākamajā Repšes valdībā pēc JL vadītās valdības krišanas (publiski atbalstot Repšes politiku pret “veco, korumpēto eliti”), rezultātā izvērtās Repšes nepateicīgā rīcībā, pagriežot muguru TSP un pievēršoties tiem pašiem “vecajiem korumpantiem”. Tas pilnībā diskreditēja TSP vadības politisko darbību atlikušo atbalstītāju acīs,

Politisko atplūdu periods opozīcijas darbībā

Laika periodā no neveiksmīgās valdības “gāšanas” līdz valdības krišanai, pastiprinājās politiskās erozijas procesi opozīcijā.

JL bija uzsācies iekšējās dalīšanās process, kurā atsevišķi partijas biedri atstāja JL, pārmetot Repšem nekonstruktīvismu un demokrātijas trūkumu. Šim erozijas procesam, ko acīmredzot veicināja JL arvien ilgstošāka atrašanās opozīcijā, bija visas iespējas turpināties un parādīties arvien citādākās formās.

Neizslēdzot citu politisko spēku aktīvu darbību šī erozijas procesa veicināšanā, tikai laiks parādīs vai tās ir JL kā jaunas partijas veidošanās mokas, vai likumsakarīgs sairšanas procesa sākums partijai, kas principiāli ir radīta kā instruments viena neaprēķināma, vadonisma pārņemta populista rokās.

Valdībai nokrītot, situācija būtiski mainās, taču tas nav JL nopelns, tās nav JL politiskās iekšējās veselības uzlabošanās sekas.

Glābjošo “piespēli” izpildījusi ir TP, kas, lai cik paradoksāli nebūtu, savām rokām ir reanimējusi JL no opozīcijas komas stāvokļa. Tagad laiks rādīs, vai šis TP gājiens nevērsīsies pret pašiem, jo diez vai JL būtu atteicies no stratēģiskās “veco spēku” kaprača lomas.

No otras puses šī glābjošā roka JL var būt arī liktenīga, jo, to satverot, JL riskē zaudēt partijas vēlētāju pamatmasu, kas atbalstīja JL kā pretstatu TP.

TSP gadījumā formālā un publiski paustā pretenzija uz sevis reabilitēšanu savu vēlētāju acīs kā “beidzot valdības gāzēju” neatnesa gaidītās politiskās dividendes. Tāpēc arī parādījās pēķšņi mēģinājumi “pārslēgties” uz pašvaldību sfēru (Jurkāns par Rīgas mēru), kā arī “post factum” cīņa ar deputātiem – pārbēdzējiem.

Koalīcijas partiju asimetriskās politiskās vēlmes

LPP visiem spēkiem centās saglabāt status quo, kurā partijas iespaids valdībā un svarīgākās ministrijās bija virsproporcionāls. (Acīmredzot vienreizējs fenomens, kas vairs neatkārtosies.)

Tomēr Šlesera kā de facto bijušās valdības vadības virzītājspēka neapstrīdamās aktivitātes gan līdz šim nav izraisījušas ne viņa, ne LPP reitinga celšanos. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka LPP turpināja pierakstīt gan Repšes “gāšanas no iekšienes” grēkus, gan inkriminēja kraso politikas maiņu attiecībā pret oligarhiem.

Vienu brīdi gan šķita, ka, atceroties Krištopana fenomenu, nevarēja izslēgt kādā brīdī eventuālu sabiedrības priekšstatu ‘’lūzumu’’ no negatīvā uz pozitīvo, uzskatot Šleseru kā vienīgo aktīvo un strādājošo valdības locekli,.īpaši uz svārstīgā, neizlēmīgā Emša fona. Taču tagad ir skaidrs ,ka Šleseram neizdosies atkārtot Krištopanu.

Tagad paliek tikai paļaušanās uz nenoliedzami talantīgā PR guru Stendzenieka reklāmas glābiņu tuvojošajās vēlēšanās.

Sākotnējais politiskais handikaps, ko LPP ieguva no pārējiem koalīcijas locekļiem kā partija, kas gāza Repši un līdz ar to ieveda TP valdībā, kā arī uzņēma sitienus par piecu deputātu pārvilināšanu, pamazām tika izsmelts.

Par to nepārprotami liecināja TP publiski paustā vēlme, ko jau bija akceptējis Ministru Prezidents, palielināt savu ietekmi valdībā ar lielāku TP ministru skaitu, kas pēc politiskās loģikas viedokļa bija iespējams tikai uz LPP rēķina. Tas, savukārt, draudēja LPP ar iekšējās sašķeltības draudiem, jo kuram ministram tad jāaiziet.

ZS/ZP kā partiju apvienībai šajā koalīcijā bija samiernieciska, pasīva nostāja, jo arī šo partiju politiskais svars Saeimā nav tik liels, lai nepārprotami pastāvētu tieši uz savu Ministru Prezidentu. Galvenais šīs partijas politiskais resurss bija pats premjera postenis kā simbols, kas varēja nodrošināt pietiekamu vēlētāju atbalstu. Tāpēc loģiski bija, ka ZS/ZP ietu uz visdažādākajiem kompromisiem, lai tikai šo resursu saglabātu. Tagad ZS/ZP vairs var nebūt šādu labvēlīgu apstākļu politiskās ietekmes nostiprināšanā ne pašvaldībās, ne valstī.

Arī otrs potenciālais ZS/ZP politiskais resurss – Ūdre – kā nu jau noraidītais kandidāts ES komisāra amatam ir zaudēts. Līdz ar to atkrīt eventuālais pluss, ko dotu Ūdres kā de facto neatkarīgas no vietējo politisko spēku iespaida “augstās” komisāres aktīvā iesaistīšanās ZS/ZP partijas vēlēšanu kampaņās nākotnē.

TP bija izdevies “caur sarunām” ar JL panākt svarīgu taktisku uzvaru, noņemot spiedienu no TP ierindas biedru un atbalstītāju puses uz partijas vadību par it kā loģisku prasību: kāpēc TP tomēr neiet kopā ar JL.

TP sarunās parādīja, ka JL nebija neviena jauna, atšķirīga priekšlikuma jebkādā jomā: viss, ko JL teica ir pēc būtības bija vai nu vecs (piemēram, 102 novadu modelis), vai nu pirms tam TP pausts (īres griestu atcelšana).

Otrais un galvenais TP vadības panākums bija tas, ka pie visas JL piedāvājumu bezsaturības, Repše beigās visu noreducēja uz kategorisku prasību – JL (lasi man) premjera posteni. Līdz ar to skaidri parādot visiem tiem TP biedriem un atbalstītājiem, ka eventuālās JL un TP jaunās valdības dzimšanas gadījumā, varēja atjaunoties nesen bijušās, Repšes organizētās represijas (t.sk. pret TP biedriem un atbalstītājiem).

Rezultātā iekšējais spiediens TP bija (tagad gan izskatās, ka ne pilnīgi) noņemts un kādu laiku ikdienas kārtībā JL-TP eventuālā valdība nebija. Tomēr politiskā loģika lika domāt, ka, jo tuvāk nāks Saeimas vēlēšanas, TP varētu mainīt savu attieksmi pret līdzšinējo valdības koalīciju .

Bija vismaz divi faktori, kas tomēr neļāva TP komfortabli justies Emša valdībā.

Pirmkārt, Emša valdības reitings sabiedrībā nebija augsts un neauga. Tas atstāja nopietnu iespaidu arī uz TP popularitāti, jo neapšaubāmi pastāvēja korelācija starp valdības un TP reitingiem. Otrkārt, JL reitings, neskatoties uz augstāk minētajiem erozijas procesiem, sabiedrībā turpināja palikt augsts. Kaut arī krītošs, tas tomēr būtiski pārsniedza TP reitingu. Tam saglabājoties, bija iespējamas nākamās konsekvences turpmākajās vēlēšanās, piemēram, atcerēsimies TP rezultātus EP vēlēšanās. Arī JL būtiska sairšana, uz ko cerēja un ko netieši veicināja TP, nenotika.

Trešais - jaunu ideju trūkums TP noveda pie tā, ka sāka parādīties priekšlikumi, kas drīzāk ir ar negatīvu, sabiedrību šķeļošu auru - pret trimdas latviešiem, par čekas maisiem... Tie gan kaut kādā mērā aktualizēja TP lomu politiskās dienas kārtības noteikšanā, taču drīzāk varētu vērsties pret pašu TP.

Savukārt, sabiedrībai vajadzīgo, bet sāpīgo reformu jautājumos - pašvaldību reforma, veselības aprūpes reforma - Emša valdībā TP negribēja riskēt iesaistīties un uzņemties virzošo lomu.

Ja jau visi pieejamie resursi (finansu kontrole un sadale valdībā, Ārlietu, Kultūras, Tieslietu ministrijas) TP nelikās pietiekami, tad acīmredzot patiesie iemesli nepalikšanai valdībā ir citi, par kuriem izteicos sākumā.

TP atkārtoja slēptā iekšējā opozicionāra lomu valdībā, ko tā pirmo reizi nodemonstrēja Andra Bērziņa valdībā, sev vajadzīgajā brīdī uzbrūkot premjeram. Toreiz pusgadu pirms vēlēšanām un pēdējā vēlēšanu nedēļā, tagad Emša prombūtnē.

Domāju, ka šāda jau atkārtota rīcība viennozīmīgi parāda TP politisko metodiku, kas būs jāņem vērā arī nākamajiem eventuālajiem TP partneriem topošajā koalīcijā. Acīmredzami spēkā ir TP vadītāju princips - politiski upurējamo loks nekad nedrīkst būt ierobežots.

No politiskās teorijas izriet, ka jebkuram “vecajam” spēkam ir visādām metodēm jāpanāk, ka tam nav redzamu atšķirību ar “jauno” spēku (“tie neko jaunu jau nenes, ir tādi paši kā mēs”), savukārt, “jaunajam” ir visiem spēkiem jākrustās prom no “vecajiem”. No šāda viedokļa TP iespējamā pielīmēšanās JL vairāk par labu nāks tieši TP un nevis JL.

TB stāvoklis raksturojās ar diviem galvenajiem aspektiem.

Pirmais - partija pati sevi asociē kā JL satelīts , “ēna”. Laika gaitā, pateicoties Repšes politiskajai pagātnei, gan asajai retorikai, kas orientēta uz lielāko TB atbalstītāju masu, TB vēlētāji lielā mērā ir pārplūduši pie JL. Jo vairāk tāpēc, ka TB ilgstošā atrašanās valdībās, viņu līderu inkorporācija varas struktūras, “Lakuča fenomens” u.c., mazināja TB elektorātu.

Tikai tad, ja JL pieļauj rupjas kļūdas, atbalstītāji atplūst atpakaļ pie TB. Un otrādi – pie spēcīgiem JL gājieniem, vēlētāji ir prom pie JL.

Otrkārt - TB jau tradicionāli ir stipri atkarīga no starpnacionālo attiecību spriedzes sabiedrībā, kas uz ES vēlēšanām un 1.septembri sasniedza maksimumu vismaz masu informācijas līdzekļos, taču noturēties uz šī viļņa TB ilgstoši neizdodas. Tāpēc, eventuāli nonākot nākamajā pozīcijā, TB varētu censties uzpūst padzisušā ugunskura liesmas starpnacionālajos jautājumos, kaut vai aktualizējot izglītības reformas īstenošanos pilnīgumu.

Politisko spēku dalīšanās

Latvijā pašreiz vēl arvien turpinās politiskā cikla posms – ko var apzīmēt kā politisko spēku dalīšanos, kas tikai veicina nestabilitāti.

Jaunās partijas aug kā sēnes: JL, JP, kā arī M.Gulbja, V.Kalnozola un Birznieka eventuālās partijas, tāpat Ogres, Tukuma u.c reģionālās partijas.

Nav nekādu pazīmju, ka tuvākā nākotnē varētu uzsākties nākamais, cikliskais process - politisko spēku sadarbība un konsolidācija.

Tāpēc nevaru uzskatīt, ka arī esošās valdības krišana būtu signāls labējo spēku konsolidācijai, kā to vismaz cenšas apgalvot TP. Par to jau visu pirms liecinātu labējo partiju savlaicīgas konsultācijas, nākamās koalīcijas apveidu iezīmēšana utt. Tā vietā mēs dzirdam - galds ir tukšs, mēs esam atvērti priekš visiem utt. Tas liecina, ka šīs valdības krišanas iemesli ir citi, kam ar konsolidāciju nekāda sakara nav. Vismaz pagaidām...

Turpinās nežēlīga esošo politisko spēku konkurences cīņa par izdzīvošanu sev tuvajā politiskajā nišā, neņemot vērā valsts un sabiedrības intereses, pretēji tam, kā tas bija pirms iestāšanās ES un NATO.

Savukārt, jauno spēku pretenzija uz populismu bija, ir un būs iespējama tikmēr, kamēr Latvijā liela vēlētāju daļa (pamatā pensionāri, daudzbērnu ģimenes uc.) vēl dzīvos zem iztikas minimuma robežas un gaidīs “mesiju” no katra jaunā populista, kurš, kā likums, viņus apmānīs un pievils.

Paradoksāli, bet vēlēšanu barjeru ieviešana netieši strādās pretī politisko spēku konsolidācijai un sadarbībai. Ir risks, ka kāds no nopietniem politiskajiem spēkiem, kas pats var pārvarēt 5% barjeru, ja paziņos par sadarbību ar citiem, var pats palikt aiz barjeras borta.

“Latvijas Ceļam” ir būtiski saglabāt un nosargāt klasisko liberālo nišu (ne tik daudz sev kā kopējās demokrātijas attīstības vārdā) politiskā spektrā Latvijā

Tas gan nenozīmē ,ka liberālisms Latvijā ir jāiesaldē tikai LC izskatā jo nākotnē, neizbēgami sākoties otram ciklam, Latvijā varētu sagaidīt politisko spēku konsolidēšanos gan labajā, gan kreisajā spārnā. Acīmredzot politikā tāpat kā makroekonomikā ir grūti paredzēt nākamā Keinsa cikla iestāšanos, taču neviens nešaubās, ka šis nākamais cikls būs. Tikai kad?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form