Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Ar varu atņemtā nauda
Foto: LETA

"Vēsturiski psiholoģisko traumu rezultātā Latvijā ir populāri pretstatīt valsti un biznesu, ienākumu pārdali un attīstību, taču tās drīzāk ir papildinošas, nevis izslēdzošas lietas. Tāpēc, ja jaunais budžets panāks valsts kases papildināšanu, to var tikai apsveikt," secina [DNB bankas ekonomikas] eksperts [Pēteris Strautiņš].
delfi.lv, 1. septembrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nodokļi visbiežāk tiek uzskatīti par ekonomistu prerogatīvu. Šīs profesijas pārstāvji vienmēr ir gatavi komentēt kādas nodokļu sistēmas relatīvās priekšrocības un veikt plašas ekonometriskas analīzes tādējādi, ka viens nesaprotams ekonomisks indikators nepārprotami norāda uz būtiskām izmaiņām citā, vēl nesaprotamākā, ko turklāt ar lielu varbūtību ietekmē kāds trešais ļoti būtiskais indekss, kura saikne ar reālo cilvēku labklājību ir tikpat acīmredzama kā termodinamikas teorēmu saikne ar apkures sezonas sākumu.

Tomēr ir daži ar atvērtāku prātu apveltīti ekonomisti, kas apzinās, ka valsts ekonomikas raksturlielumus, tajā skaitā nodokļu politiku, nosaka arī citi, neekonomiski faktori. Pie šiem pēdējiem pieder Pēteris Strautiņš, kurš pamatoti norāda uz vēstures un kultūras faktoru ietekmi Latvijas nodokļu politikā.

Nebūdams ekonomists, es sliecos piekrist Strautiņa sacītajam, ka Latvijas budžeta galvenais trūkums - lielākā mērā nekā tas, kā šis budžets tiek veidots, - ir tā apjoms. Protams, var runāt par progresīvo nodokļu morālo vēlamību, par taisnīgumu, solidaritāti un tamlīdzīgām lietām. Taču nodokļu sistēmas efektivitāte Latvijas situācijā ir ne mazāk svarīga. Šeit valsts nespēj samaksāt normālas algas policistiem, skolotājiem un pat karavīriem, nerunājot nemaz par visādiem liekēžiem - valsts teātriem, zinātniekiem un augstskolām.

Protams, virkne šo nozaru joprojām bezcerīgi gaida nopietnas reformas. Tomēr nevienam nav noslēpums, ka šajās nozarēs ir katastrofāli maz naudas, un, tā kā nekāda fantastiska ekonomikas izaugsme mūs tuvākajos gados negaida, vienīgais veids, kā daudzmaz ciešami finansēt valsts funkcijas, ir - celt nodokļus, lai vairotu budžeta ieņēmumus. Tieši tas Latvijas apstākļos varētu būt galvenais arguments par labu nodokļu progresivitātei.

Fakts, ka progresivitāte pie mums tiek ieviesta "pa sētas durvīm", ar diferencēto neapliekamā minimuma un "solidaritātes nodokļa" palīdzību, labi ilustrē mūsu nacionālo kolorītu. Vispirms, Latvija ir maza valsts ar novecojošu sabiedrību. Taču valsts izmērs nevar būt iemesls, lai tā neveiktu normālas valsts funkcijas - piemēram, nodrošinātu funkcionējošu tiesu sistēmu, ceļu izbūvi, zināmu sociālo pakalpojumu klāstu un tamlīdzīgi.

Šeit Latvija ar saviem diviem miljoniem iedzīvotāju ne ar ko neatšķiras no Vācijas: Latvijai, kaut arī mazākā apjomā, ir jāīsteno tās pašas valsts funkcijas. Turklāt mēs esam ES dalībvalsts, kas pēc noklusējuma uzliek zināmas prasības Latvijas publiskajam sektoram. Secinājums: mazu valsti uzturēt ir samērā dārgi, tas prasa līdzekļus un zināšanas. Tur, kur to trūkst, valsts sektors buksē, klibo un kalpo par nepārtrauktas neapmierinātības cēloni sabiedrībā.

Taču ne mazāk svarīgs mūsu nacionālā kolorīta izpratnē ir fakts, ka tuvākajā nākotnē nekāds ievērojamais nodokļu pieaugums mums nedraud. Visdrīzāk Latvija turpinās dzīvot ar tādu "pusfinansētu" publisko sektoru, un būtiskas izmaiņas gaidīt nevajag. Lai būtiski palielinātu nodokļu slogu, kas arī dotu gaidīto fiskālo efektu, ir vajadzīga leģitīma vara - proti, tāda vara, kuras darbību lielākā daļa sabiedrības uzskata par savām interesēm atbilstošu.

Vienkārši sakot: ir vajadzīga tā Latvijas apstākļos teju vai fantastiskā pārliecība, ka nodokļu naudu valsts tiešām izmanto sabiedrības interesēs. Pie mums neatkarīgi no valdības reālā darba vidējais pilsonis ir cieši pārliecināts, ka nodokļu nauda tiek nozagta vai izplakarēta - pat tad, ja viņš tikko ir saņēmis kādu pabalstu vai braucis pa svaigi izremontētu ceļu. Ja viņš maksā nodokļus, tad tikai ar sakostiem zobiem un dziļu iekšēju pārliecību, ka šo naudu viņam atņem netaisnīgi. Savukārt politiķis, kurš šādos apstākļos piedāvās celt būtībā prettautiskos nodokļus, ātri vien izlidos no sava krēsla. Tas tad arī noved pie tāda savdabīga sabiedriskā līguma à la Lettonie: "Mēs izliekamies, ka maksājam nodokļus; jūs izliekaties, ka nodrošināt mums publiskos pakalpojumus."

Interesantu ieskatu šajā nodokļu leģitimitātes dialektikā mums sniedz salīdzinājums ar Eiropas valstīm. Uzmetīsim aci trim lielumiem: IKP daļai, ko pārdala caur nodokļiem, uzticēšanās līmenim valdībai un subjektīvās labklājības (jeb "laimes") rādītājiem. Valstis, kur cilvēki jūtas vislaimīgākie un visvairāk uzticas savas zemes valdībai, vienlaikus ir arī valstis ar augstiem nodokļiem: Dānija (pārdala 48%), Zviedrija, Somija (44%). Uz šī fona runas par to, ka Latvija ar saviem 28% varētu jebkādā nozīmē tuvoties ziemeļvalstīm, izklausās traģiski neadekvātas. Tur darbojas pavisam cita dinamika: cilvēkiem labi liek justies valsts sniegtais sociālo pakalpojumu klāsts, kurš gan brīžiem ir ārpus jebkāda veselā saprāta robežām, tomēr acīmredzot atbilst ziemeļnieku mentalitātei. Tādēļ viņi uzticas valstij kā šo pakalpojumu sniedzējai un labprāt maksā tai nodokļus. Kā ir pie mums, paši zināt.

Protams, minētā sakarība nebūt nav lineāra. Piemēram, Ungārijā ir tradicionāli augsts nodokļu slogs, taču zema uzticēšanās valdībai un zema subjektīvā labklājība. Ir valstis, kur ir samērā zemi nodokļi, taču samērā augsta uzticēšanās valdībai (piemēram, Īrija un Igaunija). Arī ASV nav augstāks kopējais nodokļu slogs kā Latvijā, kaut arī pat tur tas ir progresīvs. Īsi sakot, sava loma ir arī Strautiņa minētajiem vēsturiski psiholoģiskajiem apsvērumiem: pie mums ļaudis ārkārtīgi daudz gaida no valsts - tas mūs tiešām vieno ar skandināviem un citām postpadomju valstīm, bet atšķir no amerikāņiem.

Taču šodienas valsts objektīvu iemeslu dēļ šīs gaidas apmierināt nespēj. No tā rodas ciniska attieksme pret valsti un priekšstats par nodokļiem kā ar varu atņemtu naudu. Īstermiņā nekādu spožu scenāriju izkļūšanai no šīs spirāles laikam gan nav. Ilgtermiņā - tikai divi un nebūt ne vienkārši: audzēt valsts jaudu un vienlaikus neslēpt no cilvēkiem, ka modernā kapitālistiskā sabiedrībā viņi par savu labklājību vispirms ir atbildīgi paši.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form