Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Cik maksā dzīvība
Foto: DELFI

Kad saka, ka cilvēka dzīvība ir nenovērtējama, parasti ar to domā, ka tā ir bezmaksas, rakstījis Sergejs Gurijevs Vedomosti.ru. Bet Imanuels Kants savulaik rakstīja, ka cilvēka personai var būt vērtība (Wert), bet ne cena (Preis). Mūsdienu ekonomikas zinātne uzskata atšķirīgi. To apliecina diskusijas, cik ekonomiski racionāla ir cilvēku dzīvību glābšana ar tiem ierobežojumiem, kas vairumā pasaules valstu ir ieviesti Covid-19 pandēmijas dēļ.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ekonomikas kritums patiesi būs ievērojams; prognozē, ka Eiropas Savienībā tas šogad varētu būt vismaz 7% no IKP. Savukārt ierobežojumu galvenais iemesls ir vienkāršs – glābt dzīvības. Tādēļ daudziem prāts nesas parēķināt, cik īsti ekonomikai "izmaksā" viena statistiski izglābtā dzīvība. Tas gan neatceļ tīri filozofisko jautājumu par tiesībām aprēķināt cilvēka dzīvības cenu: "statistiskā" dzīvība ir kaut kas cits nekā mana konkrētā tuvinieka dzīvība, vai ne? Tomēr arī šeit ir ko pārdomāt. Piemēram, ASV Vides aizsardzības aģentūra rīcībpolitikas pamatojumos vienas statistiskās dzīvības vērtību lēš 7,4 miljonos ASV dolāru 2006. gada cenās jeb 9,4 miljonos ASV dolāru šodienas cenās.

Parīzes Sciences Po profesora, krievu ekonomista Sergeja Gurijeva, domu gaita atvēsinās daudzas sakarsētās galvas, kuras šodien apgalvo, ka dzīvību glābšana esot pārlieku dārga un vispār – autoavārijās un ar tuberkulozi ejot bojā vairāk cilvēku nekā no Covid-19.

Vispirms, cilvēks dzīves laikā ir ekonomiski produktīvs: vidējais amerikānis darba mūžā saražo virsvērtību par aptuveni 5 miljoniem dolāru. Taču rēķināšana tikai pēc saražotās virsvērtības ir greiza. Tā paredz, ka vajadzētu glābt nevis visus, bet gan "produktīvākos" sabiedrības locekļus (lasi: tos ar lieliem ienākumiem). Savukārt vecākā gadagājuma cilvēki (kuri lielākoties arī mirst ar Covid-19) lielākoties ir ekonomiski mazāk produktīvi. Tādēļ par tiem (kā esot neformāli izteicies Boriss Džonsons, pirms pats saķēra vīrusu) nav ko īpaši bažīties.

Labāka alternatīva būtu raudzīties uz cilvēka dzīvības vērtību saskaņā ar investīcijām, kuras attiecīgajā sabiedrībā tiek ieguldītas, lai šīs dzīvības glābtu. Piemēram, cik mēs investējam, lai padarītu darba vietas drošas? Cik – lai novērstu satiksmes negadījumus? Cik – ugunsdrošības sistēmās? Gājēju tilti pār šoseju Berģos un Babītē noteikti ir izglābuši noteiktu, aprēķināmu daudzumu dzīvību, taču šo dzīvību vērtība ir nosakāma nevis pēc izglābto hipotētiskas produktivitātes, bet pēc tā, cik mēs kā sabiedrība esam gatavi ieguldīt šo dzīvību glābšanā – un attīstītās sabiedrībās tās ir ļoti lielas summas. Grozi, kā gribi, bet mēs diemžēl reizēm esam spiesti domāt par dzīvību naudas kategorijās. Tādēļ arī šodienas krīze mums tik skaidri demonstrē hronisko naudas trūkumu mūsu veselības aprūpes sistēmā: tāpat kā mēs nezinām, kuru no mums var izglābt gājēju tilts, mēs nezinām arī, kuram rīt būs vajadzīga kāda sarežģīta operācija vai dārga ārstēšana. Tādēļ labāk par dzīvību glābšanu padomāt laikus.

Cits arguments par labu ierobežojumu atcelšanai uz pieaugošas mirstības rēķina skar pastarpināto krīzes ietekmi uz cilvēku veselību. Sak, varbūt mēs veiksmīgi ierobežosim mirstību ar totālu karantīnu, bet dabūsim tos pašus rādītājus atpakaļ depresijas, pašnāvību, alkoholisma un ilgtermiņā – nabadzības, bezdarba un neaprūpētas veselības dēļ. Skaidrs, ka katrai ekonomiskai krīzei ir savs iespaids uz sabiedrības veselību un mirstības rādītājiem. Tādēļ, ja mēs labprātīgi "iesaldējam" ekonomiku ar ierobežojumiem, mēs uzņemamies atbildību arī par negatīvajiem blakusefektiem cilvēku veselībai. Savu daļu atbildības mēs gan te varētu gaidīt no cilvēkiem pašiem. Galu galā, ikviena konkrētā cilvēka depresija nav tieši saistīta ar politiskiem lēmumiem. Turklāt diez vai šī potenciālā depresija nebūtu vēl lielāka, ja mums apkārt kuplā skaitā mirtu to riska grupu cilvēki, kuru drošībai pašlaik ieviesti ierobežojumi. Taču nabadzība un ienākumu zudums tiešām negatīvi ietekmē veselības stāvokli un dzīves ilgumu, tādēļ ir aplami noliegt savu daļu taisnības tiem, kas vēlas straujāku ierobežojumu atcelšanu.

No Donalda Trampa līdz Emanuelam Makronam plaša spektra politiķi Covid-19 pandēmiju reizēm mēdz retoriski salīdzināt ar karu. Vairums vēsturnieku šādu analoģiju gan apšauba: karš vispirms nozīmē milzīgu ekonomisku mobilizāciju, nevis dīkstāvi. Turklāt karā visbiežāk tiek sagrauts milzums ražošanas līdzekļu un infrastruktūras – lai pēc kara būtu ko atjaunot. Tomēr vienā ziņā šī analoģija ir precīza. Karam beidzoties, cilvēki, uz kuru pleciem ir iznestas galvenās grūtības, vēlas saņemt daļu no pēckara atjaunotnes labumiem. Un viņiem uz to ir neapšaubāmas morālas tiesības. Pēc kara beigām neviens domājošs politiķis nepateiks pilsoņiem – paldies par uzmanību, visi brīvi –, lai pēc tam atgrieztos pie "business as usual".

Arī šoreiz tas nebūs iespējams, tādēļ pieprasījums pēc sociālas solidaritātes un valsts iesaistīšanās tautsaimniecībā visdrīzāk pieaugs. Jau pašlaik vairums attīstīto valstu ir mobilizējušas 5–20% sava IKP ekonomikas stimulēšanai. Latvijai nevajadzētu atpalikt – gan ieguldot palīdzībā saviem cilvēkiem un uzņēmumiem, gan panākot puslīdz solidāru rīcību Eiropas Savienības līmenī, lai mūsu koronakrīzes veiksmes stāsts (arī tas, ka 2020. gada martā Latvijā nomira par 6% mazāk cilvēku nekā vidēji martā pēdējos 10 gados) pēc dažiem gadiem nebeigtos ar mīnus 10% iedzīvotāju.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form