Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Dzīvot nemāciet
Foto: DELFI

Kad Urzula fon der Leiena, ietekmīgā Eiropas Savienības administratīvā orgāna topošā vadītāja, preses konferencē atklāja savas komandas sastāvu, viens jauns amats izraisīja veselu izbrīnītu seju jūru: "viceprezidents mūsu eiropeiskā dzīvesveida aizsardzībai." Tagad "Eiropeiskā dzīvesveida aizsardzības" komisārs jau ir apstiprināts un grasās sākt darbu līdz ar jauno Eiropas Komisiju.

Pieredzējušā grieķu eirokrāta Margarita Shina apstiprināšana EK viceprezidenta amatā nekādus pārsteigumus neraisīja: kad viņš tika uzklausīts parlamentā, daudz vairāk indes tika izliets par amata nosaukumu nekā par viņa personu vai nodomiem. Vispār komisāru portfeļu dalīšana vairāk līdzinās lomu dalīšanai improvizācijas teātrī nekā valdības veidošanai, teiksim, Latvijā vai kādā citā valstī. Mums ir ierastas jau esošas "ministrijas", kam tiek piemēroti attiecīgie "ministri", turpretī Eiropas Komisijā darbojas no "ministrijām" (jeb "ģenerāldirektorātiem") institucionāli neatkarīgi ministri, kuru portfeļi un nosaukumi tiek mainīti no reizes uz reizi.

Pēdējā laikā Eiropas Savienība ir pavilkusies uz poētiskiem nosaukumiem – teiksim, šo rindu autors Eiropas Parlamentā pieder pie tikko radītas grupas Renew Europe, dažam komisāram portfelis saucas "Inovācija un jaunatne" vai "Ekonomika, kas strādā cilvēkiem", taču "Mūsu eiropeiskā dzīvesveida aizsardzību" pārspēt laikam nespēj nekas. Protams, šis nosaukums ir EK prezidentes Urzulas fon der Leienas reveranss labēji konservatīvajiem, kuri jau izsenis galvenos draudus Eiropas dzīvesveidam redz migrācijā un islāmā. Taču, kā jebkura politiska formula, arī šī neļauj nevienu noķert pie rokas. Sak, mēs taču gribam aizstāvēt cilvēktiesības, demokrātiju un sieviešu vienlīdzību – kas gan jums te ko iebilst?

Dažam skeptiķim komentētājam "eiropeiskā dzīvesveida aizsardzības" komisārs raisīja salīdzinājumus ar Montija Paitona "muļķīgās gaitas ministriju". Man turpretī tas drīzāk raisīja analoģijas ar citu "dzīvesveida aizstāvību". 1992. gadā Rio vides samita laikā Džordžs Bušs seniors norobežojās no aicinājumiem ierobežot patēriņu, jo īpaši naftas produktu lietošanu, ar vārdiem: "Amerikāņu dzīvesveids nav apspriežams. Un punkts." Tas liek uzdot jautājumu: kas šajā atsaucē uz dzīvesveidu ir tik konservatīvs? Galu galā, eiropiešu ikdienai taču tiešām ir raksturīga virkne visnotaļ liberālu vērtību – kā vienlīdzīga attieksme pret sievietēm, liela vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvība, caurmērā toleranta attieksme pret visu veidu minoritātēm. Tad kādēļ "eiropeiskā dzīvesveida" pieminēšana raisa tādus iebildumus?

Problēmas atslēga nav meklējama faktā, ka dzīvesveida aizstāvēšanu ir jau uzurpējuši cīnītāji pret imigrāciju, kā Marina Lepena un citi. Acīmredzot pašā atsaucē uz dzīvesveidu ietverta norāde uz nediskutējamo un neapspriežamo: "Jūs mūs dzīvot nemācīsiet!" Tas savā ziņā ir pēdējais arguments: mēs esam pieraduši tā dzīvot un neko mainīt negrasāmies.

Tā kļūst saprotama nepatika, kuru pret šo "dzīvesveida aizsardzību" izjūt Eiropas politikas liberālais gals. Eiropieši sev gadsimtiem ilgi stāstījuši, ka sabiedrības institūciju pamatā jābūt ne tikai pieradumam, bet kādiem universāliem, racionāliem principiem – kā cilvēktiesībām, demokrātijai, likuma varai un tamlīdzīgi. Daudz tintes un asiņu ir izliets, lai šos principus aizstāvētu – arī ārpus Eiropas robežām. Taču tagad uz skatuves parādās kāds EK viceprezidents, kura tituls apliecina: tā mēs te, Eiropā, vienkārši esam pieraduši. Tam līdzi skan arī tradicionālais sociālistu diskurss: tas eiropiešu dzīvesveids, kāds tas ir šobrīd, nav pelnījis nekādu aizsargāšanu. Tam, gluži pretēji, vajadzētu strauji mainīties, lai cēlos un humānos Eiropas politikas principus tiešām ieviestu dzīvē. Pretējā gadījumā tieši ko jūs vēlaties aizsargāt? Nevienlīdzību, nabadzību un diskrimināciju?

Modernajā laikmetā eiropieši bieži uzskatījuši sevi par kaut ko vairāk nekā par "tikai" eiropiešiem. Viņi sevi redzējuši kā zināmu universālu vērtību nesējus – brīžiem ļoti asiņainus un neiecietīgus, bet tomēr. Tagad, pēc visas postimperiālās un postkoloniālās paškritikas, šī tendence smagi atspēlējas: ES īsti nevēlas sevi redzēt kā "Eiropas cietoksni", kurš aizsargātu ES kopīgās vērtības. No šejienes arī vēlme būt atvērtiem, vismaz retorikas līmenī just lielāku solidaritāti ar ārpuseiropas valstīm un neeiropeiskas izcelsmes cilvēkiem nekā ar citām ES dalībvalstīm, īsi sakot – vismaz mentāli iziet pāri savām robežām. Tas gan kļūst arvien grūtāk, ņemot vērā, ka Eiropai arvien biežāk tiek ierādīta tās reģionālā vieta: patiesībā jau Eiropa ir tikai viens pasaules reģions starp citiem un nebūt ne vienmēr pats ietekmīgākais vai svarīgākais.

Šajā ziņā Eiropa kopumā savā veidā atkārto 19. gadsimta nāciju veidošanās procesus. Iesākumā arī nācijas bija vispārcilvēciskas, tās redzēja savu misiju universālu ideālu realizācijā – pēc principa "būt tikai vācietim ir nevāciski" (es ist undeutsch, nur deutsch zu sein). Laiki mainījās, nācijas sevi sāka uzlūkot kā nošķirtas, homogēnas un iesaistījās īsti darviniskā cīņā par izdzīvošanu. Tādēļ "eiropeiskā dzīvesveida aizsargāšanas" iekļūšanu ES oficiālajā dienaskārtībā var vērtēt kā labu ziņu topošajai "Eiropas identitātei". Taču arī skepse pret to ir visai pamatota – īpaši, ja atceramies, pie kādām sekām Eiropu noveda nacionālisma ziedu laiki.

Ja Eiropa tiešām kļūs par "cietoksni" un pretstatīs sevi pārējai pasaulei, ātri vien izrādīsies, ka ar varu tā savu gribu lāga uzspiest nespēj. Ja gribam redzēt pasauli darvinistiskā cīņā starp dažādām dzīvnieku sugām, kuras to vien vēlas kā "pasargāt savu dzīvesveidu", tad Eiropa noteikti nebūs lielākais un stiprākais dzīvnieks šajā voljērā. Tādēļ eiropiešu brīžiem komiskajai vēlmei uzņemties atbildību par visu pasauli patiesībā ir arī sava praktiska nozīme – bez tās būs grūti izdzīvot.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form