Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Kad atvērtie aizveras
Foto: Publicitātes foto

Lai gan "sorosītu" vidū ir daudz spilgtu un odiozu indivīdu, to galvenais spēks ir nevis cilvēki, bet gan organizācija, kura spēj labi atlasīt, apmācīt, motivēt, izvirzīt un reklamēt cilvēkus. [..] "Sorosa organizāciju" galvenais spēks ir antisabiedriskā virzienā nozombētu pelēku indivīdu masa, kura iznīcina savus oponentus ar skaitlisko un organizatorisko pārsvaru.
Informācijas aģentūra, 12. februārī

Pēdējos gados strauji augošā sabiedriskās domas histerizēšanās, šķiet, var iztikt arī bez manām piecām kapeikām. Citādi varētu piebilst, ka dažādu "tautas ienaidnieku" sarakstu veidošana politoloģijā ir izsenis atzīta par diezgan drošu ekstrēmisma indikatoru. Tos parasti publicē iebiedēšanai, turklāt bieži to dara kopā ar mājas adresēm – tā teikt, sabiedrības līdzdalības un brīvprātīgo darba veicināšanas vārdā.

Šo žanru ir iecienījuši agresīvi margināļi. Tādos sarakstos var iekļaut pilnīgi jebko, no gejiem līdz nelojāliem žurnālistiem, cenšoties radīt priekšstatu par kādas slepenas organizācijas pastāvēšanu, kura īsteno īsti staļinisku, sistemātisku teroru pret saviem oponentiem. Protams, šajos interneta brīvības laikos katrs var publicēt jebko. Tomēr tik nevainīga šī lieta nav.

Pēdējā laika visvairāk apspriestais "nelojālo" saraksts parādījās Borisa Ņemcova slepkavības izmeklēšanas kontekstā 2015. gadā (tajā, starp citu, bija iekļauta arī Ksjuša Sobčaka), radot pārdomas: ej nu sazini, cik nopietni kurš uztver šādu daiļradi. Konkrētais latviešu "sorosītu" saraksts gan pelna tikai psihopatologa, nevis nopietna analītiķa uzmanību. Nepietiek ar to, ka cilvēku atlase te ir pilnīgi nejauša – sak', visi tie, kurus no dīvāna reizēm var vērot televīzijas ekrānā runājam kaut ko stipri piedzērušam cilvēkam nesaprotamu un kaitinošu. Arī pavadošajā tekstā, kuru nepārprotami iedvesmojis kāds krievu oriģināls, pie sorosītu pazīmēm minēta nepatika pret krieviem un Putinu – aizmirstot, ka pēc šādas definīcijas īsts sorosītu perēklis būtu Nacionālā apvienība.

Taču tas nenozīmē, ka sorosīti dabā nepastāvētu. Atcerēsimies, sabiedrība vispirms dzīvo simboliskā, nevis materiālā realitātē, un, ja reiz par sorosītiem tik daudz tiek runāts, viņi kļūst par neizbēgamu realitāti. Par to, kāda ir bijusi "sorosītu" un viņu apkarotāju loma Austrumeiropas politiskajā vēsturē, kādā labā Rietumu universitātē reiz noteikti uzrakstīs monogrāfiju – tādu pašu, kādas šodien velta viduslaiku raganu prāvām, 19. gadsimta antisemītismam vai, teiksim, Pirmā pasaules kara laikā populārajai mitoloģijai ap Rasputinu un "vācu spiedzi" carieni Aleksandru. Taču, ņemot vērā, ka lielās sorosītu medības vēl stāv priekšā, šo monogrāfiju mēs savas dzīves laikā varam arī nesagaidīt. Tad nu atliek tikai pafantazēt, kas tādā varētu būt rakstīts.

Pats Soross, protams, ir īstais kadrs. Viņš ir miljardieris, kurš atklāti dzīvo divās pasaulēs – vienā, kurā vadās pēc asiņainiem globālu finanšu spekulāciju haizivs principiem, un otrā, kurā vērienīgi nodarbojas ar filantropiju un veicina atvērto sabiedrību. Taču reālajam Sorosam ar pašreizējo rīdīšanas kampaņu patiesībā nav nekāda sakara. Šeit darbojas daudz nopietnāki faktori, kurus Džordžs Soross ar visiem saviem miljardiem nevarētu nedz izraisīt, nedz apturēt.

Paraudzīsimies uz cilvēkiem, kuri caurmēra pilsonim saistās ar "sorosītu". Vispirms, šis cilvēks ir nosacīts "rietumnieks". Iespējams, tieši plaši saprasta pārliecība par Rietumu civilizācijas priekšrocībām ir "sorosītu" identificējošā pazīme. Tāpat "sorosītus" vieno pārliecība, ka labāk ir dzīvot tur, kur pie varas esošos reizēm var nomainīt vēlēšanās, kur par vairumam netīkamām idejām tevi uzreiz nesit ar stekiem un kur korupciju un roku palaišanu neuzskata par "tradicionālajām vērtībām". Un patiesībā jau tik daudz vien arī ir no tā sorosisma – viss pārējais ir tikai nesvarīgas, krāsainas mežģīnes.

Tomēr šāds plašs rietumnieciskums diemžēl mūsu reģionā iet mazumā – par to spilgti liecina procesi Polijā un Ungārijā, nesenās žurnālistu slepkavības Slovākijā, un arī latviešiem tagad vēl stāv priekšā interesantas vēlēšanas. Šis process diemžēl ir pašsaprotams. Jau kopš Pētera I laikiem mūsu reģionā progresīvās elites bieži ir bijušas "ārzemnieciskas" un tādēļ tālas no tautas. Šajā ziņā ikviens, kurš atbalsta Latviju Eiropas Savienībā, kurš vēlas daudzmaz civilizētu pārvaldi un ekonomisku iekļaušanos globālajās vērtību ķēdēs, ir sorosīts. Elites te ir labas tieši tādēļ, ka NAV tādas kā mēs paši.

Tās ir izglītotākas, zinošākas un eiropeiskākas, un tieši tādēļ mēs esam gatavi par viņām balsot un citādi tās atbalstīt. Tieši šo eliti pārstāv sarakstā redzamie personāži, un ar tādām elitēm daudzas reģiona valstis ir dzīvojušas kopš PSRS sabrukuma. Taču nupat laiki ir mainījušies. Svārsts kustas pretējā virzienā; cilvēkiem ir apnikuši globalizētie, bagātie un smuki runājošie labos uzvalkos. Citiem vārdiem: mums gribas pie varas kādu, kurš IR tāds kā mēs – kas lamājamies, ņemam kukuļus un kniebjam sekretārēm dibenā. Šī vēlme tad arī ir pamatā rīdīšanai pret sorosītiem, kāda faktiski nenotika pirms gadiem desmit un vairāk, kad Soross vēl tiešām bija aktīvs Austrumeiropā.

Protams, ir arī cilvēki, kuri tīri biogrāfiski tolaik bija saistīti ar Atvērtās sabiedrības institūtiem un fondiem. Taču viņi lielākoties nav spējīgi pat uz desmito daļu visu to briesmu darbu, kurus viņiem piedēvē oponenti, – pat tad, ja viņi tiešām gribētu tādus darīt, kas gan ir ļoti apšaubāmi. Vispirms, tikai retais no viņiem ir bijis ideoloģiski motivēts: lielākā daļa šo cilvēku par līdzīgu algu un bonusiem varētu tikpat veiksmīgi strādāt arī Evaņģēliskajā aliansē. Savukārt ideoloģiski motivētie visbiežāk ir sašķelti un politiski diezgan nevarīgi.

Sorosa savulaik radītās NVO, labu gribēdamas, kā "cilvēki korķa cepurēs" izsniedza vietējiem pamācības pareizai dzīvei. Tagad pēc tā īsti vairs nav pieprasījuma, taču pārkvalificēties no grāfa Monte Kristo par namu pārvaldnieku ir sarežģīti. To mums spilgti apliecina tie ļaudis Latvijā, kuri no minētajām NVO ienākuši praktiskajā politikā. Katrs sitas, kā māk. Taču tam visam faktiski nav nedz pozitīva, nedz negatīva iespaida uz globālām demokrātijas problēmām. Kā saka "Troņu spēlēs" – ziema nāk.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form