Ivars Ījabs, 'Rīgas laiks': Nekas, kas mūs vieno
Foto: LETA

Ierodoties uz ES līderu tikšanos Briselē, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons paziņoja, ka dramatiskie EP vēlēšanu rezultāti apliecina to, ka ES kļuvusi pārāk liela, pavēlnieciska un uzbāzīga, kā arī to, ka tai vajadzētu pievērsties lietām, kas patiesi svarīgas.
LETA, AFP, 28. maijs

Kā zināms, Eiropas Parlaments patiesībā ir ES birokrātijas aģentūra attiecībām ar sabiedrību, nevis reāls ES likumdevējs. Par EP lemšanas iespējām nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas - ja reiz tas pa visiem šiem gadiem nav spējis pat nolemt pulcēties vienā vietā, lai izbeigtu līdzšinējo tradīciju par nodokļu maksātāju naudu dauzīties apkārt pa trim pilsētām. Kā institūcija Eiropas Parlaments drīzāk līdzinās nevis politiskam parlamentam, bet gan Starptautiskajai olimpiskajai komitejai vai FIFA. Taču, ja nu reiz šai iestādei patīk saukties cēlajā "parlamenta" vārdā, tai reizēm iznāk saskarties ar īstiem parlamentiem raksturīgām problēmām. Arī īstos parlamentos reizēm tiek ievēlēti ļaudis, kuru galvenais politiskais uzdevums ir no iekšienes graut pašu sistēmu, izmantot formālās brīvības, procedūras un parlamenta publisko tribīni. Šādu stratēģiju Eiropā jau izsenis ir piekopuši ko­­munisti un fašisti; savukārt maija vēlēšanas liecina, ka šāda tendence varētu pastiprināties arī Eiropas Parlamentā.

Tomēr tie, kas līdz ar eiroskepticisma pieaugumu dažās Eiropas valstīs gaida vērienīgas pārmaiņas, var gulēt diezgan mierīgi. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad Francijas prezidents Žoržs Pompidū pirmoreiz sāka runāt par "Eiropas Savienību", ārlietu ministrs Mišels Žobērs esot vaicājis savam kolēģim, nākamajam Francijas premjeram Eduāram Baladīram: ko tas īsti nozīmē? "Neko," atbildējis Baladīrs. "Bet tieši tur slēpjas tās skaistums." Šo izteikumu ir iespējams turpināt. ES skaistums ir arī tajā, ka šī savienība dažādām valstīm var nozīmēt dažādas lietas. Turklāt tā turpina pastāvēt arī tad, ja šīs dažādās izpratnes reizēm nonāk konfliktā. Tad katrs var aši ierauties savā nā­­cijvalstī un nepieciešamības gadījumā izmantot Eiropu pats saviem mēr­­­­ķiem. To, kas neko nenozīmē, var izmantot visādi, nebaidoties grēkot pret šo "neko". Tieši tādēļ arī Eiropas Savienība ir ilgtspējīga - ne tikai kā kopīgs regulēts tirgus. Tā ir arī neizdzēšams mainīgais dalībvalstu politiskajos vienādojumos, kuru pēc nepieciešamības var aizpildīt ar jebkuru saturu.

Uztraukums, ka Eiropas Parlamentā tagad toni noteiks eiroskeptiķi, balstās pieņēmumā, ka pastāv kāds Eiropas dēmoss, kurš būtu kļuvis destruktīvs pašai savienībai kā po­­litiskai kopībai. Taču pat paviršs skatiens realitātes virzienā parāda šāda pieņēmuma aplamību. Visi šie "uzvarējušie" eiroskeptiķi - Francijas Naci­­o­­nālā fronte, britu UKIP, Vā­­cijas AfD - ir bīstami savu dalībvalstu pašlaik valdošajām elitēm un to ierastajām Eiropas definīcijām. Taču jautājums, vai šie ļaudis ir bīstami, teiksim, Eiropas Komisijai vai ES tiesai, liekas absurds. Tās ir divas dažādas pasaules, tehnokrātiskā un populistiskā, kurām jau pašā ES idejā nav paredzēts saskarties. Vai kāds var iedomāties, ka visi šie karnevāliskie eiroskeptiķi, kā Faradžs, Bepe Grillo vai Gērts Vilderss, triumfāli ieceltu savu komisijas prezidentu? Un, lai izdarītu - ko? ES kā tirgus un to regulējošā birokrātija nav tik viegli iznīcināma, un šajā līmenī to likvidēt būs ļoti grūti un dārgi. Savukārt runas par ES kā politisku kopību jau sākotnēji ir vestas "ar pigu kabatā", tādēļ tur nav daudz ko iznīcināt. Lik­vidēsiet Eiropas Parlamentu? Dieva dēļ, dariet to, pašiem būs mazāk kur ālēties. Likvidēsiet Ārējās darbības dienestu? Laipni lūdzam, šādi jūs tikai ietaupīsiet diezgan bezjēdzīgi izšķiestu naudu ES budžetā.

Īsi sakot, šiem eiroskeptiķiem ir vieta tikai savu dalībvalstu politiskajos vienādojumos, nevis kādā eiropiešu kustībā pret Eiropu. Arī dramatisma pārņemto Kameronu uztrauc ne tik daudz ES nākotne, cik viņa paša partijas liktenis situācijā, kad tradicionālo toriju inteliģento eiroskepticismu UKIP ir pārtvēris populistiskā lozungā. Arī reālās 2017. gada izstāšanās referenduma izmaksas Ka­­meronam ir labi zināmas - tādēļ arī skumjas. UKIP uzvarai vēlēšanās kū­­mās ir stāvējusi senā britu tradīcija, kas jebkuru kustību kontinentālā federālisma virzienā ir uzlūkojusi ar skepsi. Lielbritānijas negribīgā līdzdalība politiskā Eiropā nekad nav bijusi noslēpums - taču ievērosim, ka tas nekad nav tai bijis par šķērsli baudīt atvērtā tirgus priekšrocības un censties virzīt ES sev pašiem vēlamā virzienā. Kamēr ekonomiski birokrātiskā mašīna aizkulisēs darbojas, tikmēr Eiropas Savienība katram paver iespējas pa savam definēt ES politisko vīziju, vadoties pēc pašmāju apsvērumiem. Tieši tādēļ Eiropai patiesībā nedraud nedz iziršana, nedz federācija, bet gan ilgstoša svārstīšanās starp abām šīm iespējām.

Frančiem un holandiešiem ES nepatīk imigrācija, tai skaitā arī "pabalstu tūrisms" no citām ES valstīm. Britiem tas viss vēl apvienojas ar nepatiku pret Briseles jaukšanos tirgus regulēšanā un sapņiem par Eiropas federālismu. Vāciešiem nepatīk pienākums ar saviem makiem vilkt ārā no bedres eiro. Grieķi ar savu Syriza turpretī lamās Eiropu par banku lobēšanu un uzspiestu fiskālo disciplīnu. Viņi visi šodien koriģē savu valstu Eiropas definīcijas, labi apzinoties nespēju atteikties no Eiropas kā tādas. Ņemot vērā, ka arī pati ES neuzspiež visiem vienu attīstības vīziju, visu savu spēku parāda produktīvā ne­­konkrētība.

To visu pilnībā saprot arī pie mums, Latvijā. Labi zināms, ka pašreizējā politiskajā sistēmā vienīgais izdzīvošanas veids Latvijai kā kaut vai tikai nomināli suverēnai valstij ir - pēc iespējas vairāk lēmumu deleģēt Briselei. Teiksim, ieviest sociāli kaut cik taisnīgu nodokļu politiku vai reformēt augstāko izglītību mēs varēsim tikai un vienīgi tad, ja to mums kādreiz nodiktēs ES. Uz vietas kaut ko tādu izlemt ir pilnīgi un galīgi neiespējami - par to neviens normāls cilvēks vairs nešaubās. Taču "federālisms" tajā pašā laikā mums būs un paliks lamuvārds. Ja sajūtat šās pieejas šarmu, Eiropa jūs ir jau savaldzinājusi.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form