Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Tiesības uz jūtīgumu
Foto: DELFI

Cilvēkam, kurš labu tiesu savas dzīves pavadījis auditorijā, runājot ar studentiem par politiku, reizēm sāk uzmākties kognitīva disonanse. Jeb, vienkāršāk sakot, sāk braukt nost jumts: izrādās, daudzi pamatjēdzieni pilnībā zaudē savu nozīmi, kad tos sāk izmantot praktiskajā politiskajā cīņā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Rasisms" šeit ir klasisks piemērs. Mācību grāmatās to parasti skaidro kā īpašu kvazizinātnisku doktrīnu, kuras centrā ir stāsts par rasu hierarhiju, Hjūstons Stjuarts Čemberlens, Alfrēds Rozenbergs, teju vai zooloģiski priekšstati par rasu deģenerāciju to sajaukšanās rezultātā un tamlīdzīgi. Šiem stāstiem piemīt liela antikvāra vērtība, tomēr tie galīgi nepalīdz saprast reālo rasismu un cīņu pret to. Šodienas rasisms ir daudz rafinētāks, to neizklāsta zinātniskās grāmatās, un tas var mierīgi iztikt bez sistēmiska pamatojuma. "Merriam-Webster vārdnīcas redaktori pārskata šķirkli "rasisms" – veikt izmaiņas vārdnīcā viņus pamudinājusi kāda Misūri pavalsts augstskolas absolvente, kuru ietekmējuši protesti un diskusijas par to, ko nozīmē būt rasistam," ziņo nytimes.com.

Tādēļ atgriezīsimies pie pašiem pirmsākumiem. Cilvēka īpašības iedalās tajās, kuras dzīves gaitā var mainīt, un tajās, kuras ir (relatīvi) nemainīgas. Pie pirmajām pieder visa kultūra, proti, viss "kultivējamais", kā izglītība, zināšanas un prasmes, dzīvesveids, individuālie sasniegumi. Pie otrajām savukārt pieder ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija: tās visas ir nemainīgas, vismaz relatīvi. Tradicionālās sabiedrības (un tāds vēsturiski bijis absolūti lielais vairums cilvēku sabiedrību) ir pārņemtas ar šīm otrajām, sociāli kodējot asimetriskas attiecības starp grupām – baltie un krāsainie, vīrieši un sievietes, heteroseksuāļi un homoseksuāļi un tamlīdzīgi. Modernās sabiedrības turpretī pievērš arvien vairāk uzmanības cilvēka kvalitātēm, kuras ir atkarīgas no viņa paša; to tad arī mēdz dēvēt par "emancipāciju", "vienlīdzību" un "liberālismu". Protams, runa nav par tīriem eksemplāriem: modernas sabiedrības de facto mēdz būt gana rasistiskas un homofobas. Taču kopīgā tendence ir šāda: cilvēka sociālajā novērtējumā relatīvi nemainīgajām īpašībām piešķir arvien mazāku nozīmi.

Tieši to, starp citu, mēs arī vērojam Black Lives Matter protestu kontekstā. No vienas puses, daudzi gatavi atzīt acīmredzamo faktu, ka vidējais afroamerikānis virknē rādītāju ļoti būtiski atpaliek no baltā amerikāņa: kopējā īpašuma mediāna afroamerikānim ir 17,6 tūkstoši, vidējam baltajam 171 tūkstotis dolāru. Vienatnē bērnu audzina 9% balto, no afroamerikāņiem to dara 27%. Afroamerikāņi veido ap 13% ASV iedzīvotāju, bet no policijas nogalinātajiem viņi veido 24%. Īsi sakot, atšķirības ir skaidri redzamas, un klasiskam rasistam vajadzētu vienkārši sacīt, ka "viņi visi ir tādi". Taču kustības pretinieki atklāti vai caur puķēm apgalvo ko citu: katrs, kuram nav paveicies, pats arī vainīgs. Kāpēc tad Džordžs Floids lietoja narkotikas un nonāca konfliktā ar policiju? Varēja taču studēt jurisprudenci Hārvardā – galu galā, Obama taču varēja? Kāds tur rasisms? Pats vainīgs, ka beigts.

Te nu dīvainā kārtā tieši liberālajiem melnādaino aizstāvjiem nākas meklēt argumentus no kolektīvisma pozīcijām. Melna ādas krāsa ļoti ilgstoši uzlūkota par sociālas mazvērtības pazīmi, savukārt kolektīva diskriminācija ilgtermiņā mēdz novest pie afroamerikāņu kopienu noslēgšanās, sociālas atstumtības, arī atkarībām un noziedzības. Nerunāsim nemaz par verdzību, ko ASV atcēla vēlāk nekā dzimtbūšanu Krievijā. Galu galā, 60. gados Dienvidu pavalstīs pilsētās nācās ievest armiju (!), lai varētu reāli atcelt segregāciju. Pats par sevi saprotams, ka katram pašam jāatbild par savu rīcību un tās sekām, neatkarīgi no ādas krāsas un izcelsmes. Taču baltie amerikāņi, kuri pašlaik metas ceļos Džordža Floida zelta zārka priekšā, patiesībā zina, ko ēduši, – atšķirībā no Eiropas labējiem, kuri kārtējo reizi apvainojušies citu vietā un to pat īsti nevēlas saprast. Kolektīvā atmiņa abās pusēs glabā daudzus nepatīkamus sižetus, turklāt, gadiem ritot, to nav spējis izdzēst pat milzīgais naudas apjoms, kas ticis novirzīts dažādām afroamerikāņu "pozitīvās diskriminācijas" programmām augstskolās, mājokļu programmās, darbavietās un tamlīdzīgi. Pozitīva sociāla pašizpratne, izrādās, nav nopērkama par naudu, tādēļ runāt par kaut cik veiksmīgu "pagātnes pārvarēšanu" ASV joprojām ir stipri pārsteidzīgi.

Vēsturiski tapušas un mūsdienu stereotipos stingri iesakņojušās grupu attiecību problēmas vispār nav voluntāri "atrisināmas". Varam vienīgi cerēt, ka tās ar laiku izbālēs un dos vietu citām, ar rasistisko pagātni nesaistītām problēmām. Sociālajās zinātnēs šī atziņa jau sen kļuvusi pašsaprotama. Tādēļ vēl jo dīvaināka šķiet tēlotā neizpratne par "jūtīgo" vārdu publisku lietošanu. Sak, kā gan drīkst aizliegt cilvēkiem publiski lietot vārdus "nigers", "žīds", "čurka": vai tad vārda brīvība neko vairs nenozīmē? Patiesi, vārda brīvība paredz iespēju arī citus publiski aizvainot. Taču nevajadzētu brīnīties, ka šādas brīvības izpausmes tiek nosodītas un paši runātāji – stigmatizēti. Ja reiz sabiedrība vienojusies, ka pagātnes traumām visiem kopā būtu jātiek pāri, diez vai lielu atzinību izpelnīsies cilvēks, kurš bravūrīgā augstprātībā citus tīši aizvaino, – pat tad, ja apvainotā jūtīgums kādam liktos pārspīlēts vai pat uzspēlēts. Galu galā, katram no mums visdrīzāk ir tēmas, kuru skaršana "iracionāli jūtīgus" padara mūs pašus. Tādēļ augstākais sociālais tikums būtu atzīt arī citu tiesības uz šādām tēmām. Vēl vienkāršāk šo tikumu, kas ļauj mierīgi sadzīvot atšķirīgiem cilvēkiem, kuri viens par otru galīgi nav sajūsmā, var nosaukt vienā vārdā: takts.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form