Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Valdīt ar kompromisu
Foto: F64

Jāpiekrīt Austrālijas Senāta prezidentam Skotam Raianam, kurš The Guardian 29. augusta numurā žēlojās par zaudēto kompromisa mākslu Austrālijas politikā, norādot, ka vidusceļa rašana kādā strīdīgā politiskā jautājumā nebūt nenozīmējot "nodot savu vēlētāju". Jā, politikas stils kļuvis neelastīgāks un konfrontējošāks.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šodienas politiķiem šķiet svarīgi nodemonstrēt savu "nesamierināmo" stāju pat situācijās, kurās noteikti iespējams atrast kādus kopīgus risinājumus. Vēl vairāk: līdz ar Donalda Džona ievēlēšanu savu nozīmi zaudējis pat tāds jēdziens kā piedienība. Savulaik toreizējais Vācijas kanclers Šrēders gāja uz sava mūžsenā oponenta Helmūta Kola sievas Hannelores bērēm. Tagad no republikāņu saraksta ievēlētais ASV prezidents spītīgi neiet atvadīties pat no Džona Makeina – cilvēka, kurš faktiski iemiesoja šo partiju vairāku desmitu gadu garumā. Īsi sakot, kaut kas ir mainījies.

Tomēr nekā pārsteidzoša tajā nav. Vispirms, politika būtībā ir cīņa. Taču jebkurā cīņā – kaut vai sportā – jebkurš "kompromiss" tiek uzskatīts par potenciālu blēdību un gļēvulību (nu labi, šahā var piedāvāt neizšķirtu, taču tas drīzāk ir izņēmums, jo šahs nemaz nav "īsts" sports). Galu galā, tavs pienākums bija cīnīties par savu lietu līdz galam – vai arī iet pa burbuli ar paceltiem karogiem. Realitātē, protams, politiķiem ikdienā nākas iet uz neskaitāmiem kompromisiem. Par spīti tam, ka arī mums ir politiskie spēki, kas nevis "strādā", bet gan nepārtraukti "cīnās", valsts pārvalde tomēr nav karš, bet procesuāri regulēta lēmumu pieņemšana, kurā ir jāņem vērā daudzas un dažādas intereses. Un te, lūk, sākas problēmas. Arī izmocītus kompromisa lēmumus jāspēj pasniegt skatītājiem kā sīvi izcīnītas uzvaras, kā nepieciešamus posmus gājienā pretim nākotnes triumfam.

Un to panākt kļūst arvien grūtāk. Jebkurš kompromiss prasa savas leģitimitātes apziņu – to dīvaini netveramo sajūtu, ka vēlētāji tevi saprot un būs ar mieru pagaidīt ilgtermiņa rezultātus pat tad, ja pašlaik tava rīcība no malas diez ko labi neizskatās. Taču arī šodienas vēlētājs ir kļuvis nepacietīgs. Viņš nevēlas gaidīt un ļaut sevi nomierināt tradicionālajiem medijiem, kas izsenis apkalpojuši eliti. Viņš drīzāk sacels ekskrementu vētru sociālajos tīklos, un no patriotiskā tautas glābēja pāri paliks slapja vieta. Tādēļ labāk nekādus "dīlus" netaisīt un grūtus lēmumus nepieņemt. Šajā ziņā mēs tiešām tuvojamies tam ideālās demokrātijas modelim, kuru savulaik stāstā "Biļete uz Tranaju" aprakstīja Roberts Šeklijs. Tur katrai amatpersonai ap kaklu bija aplikts sprāgstošs medaljons, kuru ikviens neapmierināts pilsonis varēja aktivizēt: tā teikt, tautai tuva vara, kas ieklausās cilvēkos.

Pašu politisko procesu tas, protams, neapturēs – lēmumi un kompromisi tiek pieņemti nepārtraukti. Taču piedienība, "rokas sniegšana pretējai pusei" vai amerikāņu "bipartejiskums" vairs nav ejošas preces. Daudz lielākā cieņā ir polarizācija, demonstratīva nesadarbošanās un krusta kara intonācijas vēlēšanu kampaņās. Nebūtu pareizi iedomāties, ka tas ir kaut kas principiāli jauns. Līdzīgs politikas stils sen jau bijis raksturīgs dažādām "otrās šķiras" demokrātijām Austrumeiropā vai Dienvidamerikā. Taču nu šī mode ir nonākusi līdz Rietumu vintage demokrātijām. Mēs ar sapratni vērojām, kā Ukrainā tikko kā ievēlētais Viktors Janukovičs 2010. gadā iesēdināja cietumā Jūliju Timošenko. Tur tā ir jauka tradīcija, un otrāda vēlēšanu iznākuma gadījumā Jūlija Volodimirivna nešaubīgi būtu iesēdinājusi Viktoru Fedoroviču. Taču, kad ASV prezidenta vēlēšanās republikāņu kandidāts sola pēc vēlēšanām apcietināt demokrātu kandidāti, kaut kas šķiet drusku nepareizi: kur esam mēs, un kur – viņi?

Tomēr ne jau viss ir atkarīgs no kultūras izmaiņām. Galu galā, attiecībā uz kompromisiem liela loma ir institūcijām: kam un ar ko šie kompromisi ir jāmeklē? Tādās valstīs, kur valdības vadītāju vēlē tauta, viņam par saviem lēmumiem kompromisi nav jāmeklē: tos parasti meklē izpildvara ar likumdevēju, teiksim, valsts budžeta likuma sakarā. Parlamentārās valstīs turpretī kompromisus parasti meklē valdošajā partijā – vai valdošo partiju koalīcijā. Latvijā notiek tieši pēdējais, un tam ir domāta slavenā "koalīcijas padome". Tur situācija ar kompromisiem ir diezgan traģikomiska. Partijas pirms vēlēšanām aizgūtnēm raksta patētiskas programmas, taču tajās sarakstītais visbiežāk paliek samaitāta papīra vērtībā.

Galu galā, pie varas vienmēr būs koalīcija, kurai nekādas priekšvēlēšanu programmas nav saistošas, un, ko tieši valdība darīs, būs atkarīgs no kārtējā koalīcijas partneru kompromisa. Labi vēl, ja uzrakstīs valdības rīcības plānu Kučinska garā – vēl nesen nebija pat tādu. Tas piešķir priekšvēlēšanu kampaņām savdabīga farsa raksturu. Tur tiek daudz runāts: vispār jau mēs esam par to un šito, taču, saprotiet paši, mēs neko no tā realizēt nevarēsim, jo mums neļaus. Vairums partiju gan uzstājas ar teju vai totalitārām pretenzijām un vērienu, taču beigu beigās ir mierā arī ar Pārtikas un veterinārā dienesta vadīšanu. Tak jau labāk nekā nekas, jo programmas nepildīšanu šādos apstākļos pārmest ir diezgan absurdi, – tāds, lūk, kompromiss.

Taču nebūsim arī pārlieku kritiski par mūsu politisko sistēmu. Tā varbūt nav diez ko piemērota efektīvai pārvaldei un reformām. Taču, no otras puses, tā efektīvi spiež meklēt kompromisus arī starp cilvēkiem, kas viens otru neieredz un nevēlas ievērot citu intereses. Un tas tomēr ir labāk nekā kāds pašmāju fīrers, kuram nekādi kompromisi nebūtu jāmeklē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form