Ivars Ijabs: Špicen-demokrātijas noriets  (93)

Vispirms fakti. Eiropadome, kurā pulcējas valdību vadītāji, šonedēļ beidzot nosauca savu izvēli 4 "lielajiem" amatiem: nominēja Eiropas Komisijas prezidentu, ievēlēja pašas Eiropadomes prezidentu, vēl nominēja Augsto pārstāvi ārlietās, Eiropas Centrālās Bankas (ECB) prezidentu, un vēl vienojās, kurai politiskajai saimei pienākas Eiropas Parlamenta prezidenta krēsls. Visas šīs amatpersonas faktiski veido ES līderu komandu – kaut arī procedūras tām ir dažādas: ECB prezidents vispār ir jāmaina tikai gada beigās, savukārt Parlamenta darīšanās valdību vadītājiem vispār teorētiski nebūtu, ko jaukties. Tomēr valdību vadītāji tā klusu un mierīgi savā starpā sarunāja, kurš būs kas: EK prezidente būs fon der Laiena, Eiropadomes prezidents – Beļģijas premjers Šarls Mišels, Augstais pārstāvis – Spānijas ārlietu ministrs Joseps Borels, Parlamentu vadīs "kāds sociāldemokrāts", kurš beigās izrādījās itālis Davids Marija Sasoli.

Bet te nu jaukajā valdību vadītāju klubiņā sāka jaukties tikko pilsoņu tieši ievēlētais Eiropas Parlaments. Eiropas parlamenta politiskās grupas, jeb, vienkārši izsakoties, frakcijas, bija cerējušas uz daudz lielāku teikšanu šajā procesā. Tiesa, nav jau Brisele un Strasbūra tik tālu viena no otras. Parlamenta pārstāvji bija klāt Eiropadomē, un arī valdību vadītāji formāli grupējas pa tām pašām frakcijām – sociālistiem (S&D), konservatīvajiem (EPP), liberāļiem (Renew Europe, kuru jau pasākuši saukt vienkārši par Renew). Taču būsim godīgi: parlamenta pārstāvji bija tikai tādi "pakausī pūtēji", kā savulaik mēdza izteikties Ilmārs Blumbergs. Īstie darītāji bija valdību vadītāji. Starp tiem savukārt izteikti dominēja vācieši un franči (par kuru avatariem ne bez zināma pamata tika uzskatītas EPP un Renew grupas). Sava teikšana bija arī itāļiem, "Višegradas četriniekam" (slovākiem, čehiem, poļiem, un ungāriem), spāņiem, un, kaut arī krietni par maz – ziemeļniekiem un baltiešiem.

Taču nelaime tā, ka Eiropas Parlaments bija gatavojies kaut kam citam – proti, parlamentārismam. Daudzas Eiropas partijas savās kampaņās bija teikušas, ka Komisijas prezidentam ir jābūt kādam no t.s. "špicenkandidātiem", proti, Eiropas politisko grupu izvirzītiem cilvēkiem, kuri paši piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas citu valstu starpā notika arī Latvijā: "Jaunā Vienotība" pirms vēlēšanām svinīgi veda pie Brīvības pieminekļa EPP "špicenkandidātu" Manfrēdu Vēberu, savukārt "Saskaņas" afišu stabus daudziem par izbrīnu krāšņoja sociāldemokrātu "špicenkandidāts" Franss Timermanss. Mēs, liberāļi, kam personības kults vienmēr ir bijis drusku svešāks, arī ilgi domājām, vai arī mums būtu vajadzīgs "špicenkandidāts". Izdomājām, ka ne: galu galā, pašreizējās ES sistēmas ietvaros tas būtu vēl nejēdzīgāk par Latvijas dekoratīvo "premjera kandidātu" izvirzīšanu. Bet ko tur liegties – arī mēs daļēji spēlējām šai spēlei līdzi un izvirzījām liberālo Team Europe - septiņus kandidātus līderpozīcijām Eiropā, no kuriem spēcīgākā ir pašreizējā ES konkurences komisāre Margrete Vestagere no Dānijas (tie kas ir skatījušies populāro dāņu seriālu Borgen, iespējams, zina, ka tieši Vestagere ir iedvesma tā galvenās varones tēlam).

Pēc kopīgās loģikas, augstos amatus vajadzētu ieņemt vēlēšanās uzvarējušo partiju "špicenkandidātiem". Taču, ko domājies – Eiropadome tos nobīdīja pie malas, lai virzītu amatos pilnīgi negaidītus cilvēkus: ļoti cienījamu Vācijas aizsardzības ministri, iepriekšējo amatu pa pusei zaudējušu Beļģijas premjeru, un Spānijas pensijas vecuma ārlietu ministru. Īsi sakot – pārbaudītus savējos, lieliskus otrā plāna valdības ministrus, par kuru eksistenci vēl šo pirmdien lielākajai daļai eiropiešu nebija ne mazākās jausmas. "Špicenkandidāti" Vēbers un Timermanss savukārt tiek demobilizēti ar tekstu: paspēlējāties, pietiek.

Mana kaimiņiene šādos gadījumos saka: pilnīgs oldskūls. Un tā arī ir. "Špicenkandidātu" sistēma tika ieviesta pirms aptuveni 10 gadiem, lai padarītu Eiropu tuvāku pilsoņiem. 2014. gadā šie kandidāti braukāja pa Eiropu un kampaņoja, Žans-Klods Junkers Rīgā visus šarmēja ar savām spējām dažādās jomās. Taču tagad šī sistēma ir mirusi: vadošos amatus principā ieceļ kaut kur citur, nevis parlamentā.

Ko tas īsti nozīmē Eiropas demokrātijai? Vispirms, ES uzskatāmi ir nepieciešama politiska reforma. Bērns ir izaudzis no savām sandalēm. Kopumā apgalvot, ka ES būtu nedemokrātiska birokrātu tirānija, nav nekāda pamata. Arī Eiropadome, kura apvieno valdību vadītājus, taču balstās pilsoņu brīvā izvēlē – tajā darbojas demokrātiski ievēlēti politiķi. Ilgu laiku ES sekmīgi darbojās kā šāda starpvaldību organizācija. Taču pēdējās desmitgadēs ir pieaudzis pieprasījums pēc pilsoņu tiešas līdzdalības ES politikā; un te nu iesaistās Eiropas Parlaments. Ir pavisam loģiski, ka demokrātiski vēlēta iestāde, kas nes cēlo parlamenta nosaukumu, arī vēlas īstas parlamenta pilnvaras. Tā nedrīkst kalpot tikai kā skaista fasāde valdību Eiropadomē noslēgtiem darījumiem. Pagaidām ES likumdevēji darbojas tāda savdabīga "divpalātu parlamentārisma" ietvaros. Kā zināms, ir valstis, kur parlamentā ir divas palātas – tieši vēlēts apakšnams (House of Commons, Pārstāvju Palāta, Bundestāgs u.c.) un visbiežāk tieši nevēlēts augšnams (Lordu palāta, Senāts, Bundesrāts u.c.), kurš visbiežāk darbojas kā bremze apakšpalātas iniciatīvām. Arī Eiropas institūcijas veido kaut ko līdzīgu: ir tieši vēlēts Parlaments, un netieši vēlēta Eiropadome. Taču pilnvaras šeit ir pilnībā apgrieztas otrādi. Ja tieši ievēlētam parlamentam demokrātiskās valstīs ir lielākā teikšanas vara, tad Eiropas Savienībā galvenā teikšana ir augšpalātai. Savukārt vēlētais parlaments tikai izmisīgi cīnās par savu pilnvaru paplašināšanu, un, ko tur slēpt, šī "špicenkandidātu" sistēmas izgāšanās ir skaidra neveiksme šajā cīņā. Turklāt tā nav tikai institūciju problēma. Būdams tuvu šim procesam parlamentā, es pārliecinājos, ka parlamenta frakciju vadība ir psiholoģiski diezgan atkarīga no valdību vadītājiem Briselē, un parlamentam pietrūkst enerģijas uzstāt uz savām pilnvarām. Par daudz ko tiek lemts "mīļā miera labad", lai tikai nevienam nepatraucētu. Taču tā ir saprotama atkarība. Skaidrs, ka ES no pirmsākumiem ir veidojusies kā starpvaldību organizācija, un saprātīgākajiem parlamentāriešiem nav vēlmes pašmērķīgi graut iepriekš būvēto, un valda liels respekts pret iepriekšējo tradīciju.

Tomēr ilgi turpināties tā nevarēs. Par kaut ko liecina fakts, ka šajā "lielā četrinieka" sasaukumā nav neviena (!) Centrāleiropas vai Austrumeiropas pārstāvja. Tas, cita starpā, lej ūdeni uz visu to konservatīvo eiroskeptiķu dzirnavām, kuri jau izsenis stāsta: vācieši un franči mūs neņem galvā, mums dara pāri, un tādēļ visa šī Eiropas integrācijas ideja nekur neder. Tādēļ EP politiskā grupa "Renew Europe", kurai pieder mūsu apvienība "Attīstībai/Par!", ir panākusi vienošanos par plaša foruma izveidi ES institucionālai reformai un demokratizācijai. Tās aprises būs skaidras 2020. gadā, taču jau šodien ir skaidrs, ka šeit vispirms piedalīsies nevis politiķi, bet gan pilsoņi, nevalstiskās organizācijas un eksperti. Tas, cerams, būs solis ārā no tā institucionālā strupceļa, kurā ES pašlaik ir nonākusi.