Kopš neatkarības atgūšanas viens no Latvijas mērķiem ir bijusi drošība, kas vairāk tiek izprasta kā militārā un politiskā drošība, tas ir – neatkarības neatgriezeniskums. To varētu nosaukt par augstāko vērtību, ko neapšauba neviens iedzīvotājs, kurš ir kaut cik lojāls Latvijas valstij. Pastāv visdažādākie viedokļi par to, kā garantēt drošību, bet ir skaidrs, ka divi faktori šajās debatēs tiek ņemti vērā visvairāk, un tie ir - Krievija un NATO. Tāpēc nav pārsteigums, ka Latvijai ir ļoti svarīgi, kādas ir attiecības šo divu aktieru starpā, kas neapšaubāmi atstāj iespaidu arī uz mūsu valsti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Latvija nevar izbēgt no tā, ka jebkāda Krievijas ārpolitika to ietekmēs, un jo sevišķi, ja ir runa par Krievijas attiecībām ar NATO, kas tradicionāli tika uzskatīta kā “glābiņš” no Krievijas negatīvās ietekmes. Tātad, Latvija stājas NATO, lai nodrošinātos pret potenciālo Krievijas agresiju, tajā pat laikā NATO neieņem šādu pozīciju, jo kopš Aukstā kara cīnās “par” vērtībām, nevis “pret” kaut ko, un jo īpaši ne jau pret Krieviju. Šī pretruna pastāv, un tā ir acīmredzama.

Ir viena būtiska atšķirība Latvijas un NATO valstu uzskatos par tālāko NATO paplašināšanās procesu. Latvijas puse ar lielu nepacietību gaida Prāgas samitu šā gada novembrī, lai beidzot it kā pavilktu svītru visām bailēm par neatkarības zaudēšanu. Tas nav nekas slikts, tomēr ir saskatāmas arī negatīvas tendences. Un proti, Latvija vēlas iestāties tādā NATO, kāda tā nav – NATO, kas ir pret Krieviju, savukārt alianse vēlas paplašināties par noteiktām vērtībām. Šeit skaidri parādās uzskatu atšķirības: vieni vēlas negatīvu paplašināšanās procesu, kas nozīmē, ka ir jācīnās pret kaut ko, kā tas bija Aukstā kara laikā ASV un PSRS starpā. Savukārt, NATO šodien ir kā alianse, kas domāta, lai valstis kopā nodrošinātos pret kādu potenciālu ārēju draudu. Tā ir doma, kādēļ vispār kāda valsts mūsdienās būvē armijas, tikai šajā gadījumā tas notiek kolektīvi. Runa ir par potenciālu, nevis kādu konkrētu draudu. Šāda nostāja būtu jāieņem arī Latvijai, jo vairāk tāpēc, ka oficiāli par vienu no ārpolitikas mērķiem ir paziņotas labas kaimiņattiecības. Sistēma mainās, un Latvijai ir jāpielāgojas.

Jautājums ir par to, vai NATO ir tā pati alianse šodien, kurā Latvija vēlējās iestāties vakar? Šķiet, ka nav. Šķiet, ka pēc Aukstā kara nekad nav pastāvējusi situācija, kad NATO būtu bijusi pret Krieviju – NATO bija organizācija pret PSRS, bet ne pret Krieviju. Un īpaši aktuāli tas ir kopš pagājušā gada 11.septembra, kad abām pusēm radās jauns ienaidnieks – starptautiskais terorisms. Vēsturē ne reizi vien ir pierādījies, ka kopīgs ienaidnieks vieno valstis.

Kas liecina par NATO un Krievijas attiecību uzlabošanos? Manuprāt, par to liecina trīs aspekti. Krievijas un ASV prezidentu lielā draudzība, par ko liecina 1972.gada pretraķešu aizsardzības līguma anulēšana, kas it kā pielika punktu Aukstā kara seku likvidēšanai; Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra priekšlikums par jaunas Krievijas un NATO sadarbības institūcijas izveidi jau 1997.gadā izveidotās padomes vietā, kā arī paredzētās tikšanās gan Reikjavikā, gan Maskavā, gan Romā, kur turpināsies diskusijas par NATO kā 20 dalībvalstu organizācijas iespējām.

Arī NATO paplašināšanās jautājumā Krievijas attieksme laika gaitā ir krasi mainījusies. Jeļcina valdīšanas laikā Krievija skaidri pauda, ka ir pret NATO paplašināšanos Baltijas valstu virzienā. Savukārt, Putins norāda uz to, ka Krievija nevar nedz atbalstīt, nedz pretoties Baltijas valstu dalībai aliansē, jo tā ir katras suverēnas valsts izvēle. Ir skaidri redzams, ka pretošanās no Krievijas puses ir pārgājusi tādā kā neiebilšanā.

Tādējādi pierādās, ka iestāšanās NATO Latvijai nedod iespēju “aizbēgt” no Krievijas. Rietumi vēlas arvien vairāk sadarboties ar Krieviju un arī Latvijai nāksies to darīt. Tāpēc rodas jautājums, vai Latvijai ir vajadzīga tāda NATO, kurā tiek ievērotas Krievijas intereses? Tomēr atbilde joprojām ir “jā”. Tā pamatojas uz vairākiem apsvērumiem - “labumiem”, ko dod NATO, uz faktu, ka mazā Latvija nedrīkst vienkārši stāvēt malā un nepiedalīties, un uz to, ka Krievijas intereses var būt vērstas uz ciešāku sadarbību ar Latviju. Tas, ka Baltijas valstis kļūs par NATO dalībvalstīm šā gada novembrī Prāgā ir ļoti ticams. NATO, lai cik šī organizācija varbūt ir sevi izsmēlusi, ir Latvijas vienīgā drošības garantiju alternatīva. Citas nav. Bet tāpēc nevajadzētu ļoti paļauties uz to, ka līdz ar iestāšanos NATO Latvija būs atrisinājusi visas savas politiskās un militārās drošības problēmas. No Krievijas Latvijai “neaizbēgt”, vēl jo vairāk no tādas, kas bauda ciešu sadarbību ar Rietumiem!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form