- Darbs un dzīve pati piespieda. Mājās manas laboratoriskās izdarības vairs nebija paciešamas, turklāt inženiera darbs jau bija maksimāli apnicis. Tomēr pašu inženiera profesiju šajā pārvērtībā nevainoju, drīzāk pie vainas bija tikai un vienīgi fotogrāfa profesija, uz ko es nelokāmi tiecos.
- Kā jums šķiet - vai jūs vada liktenis, vai arī jūs savu laimi kaļat pats, kamēr tā vēl karsta?
- Atzīstu, ka liktenim cilvēka dzīvē ir liela nozīme. Protams: palīdzis pats, tad palīdzēs arī Dievs. Bet, vienalga, brīžiem gluži skaidri sajūtu, ka mani kaut kas nelokāmi vada. Varbūt tā ir intuīcija? Tātad daudzu paaudžu uzkrātā pieredze, kas nosēdusies zempaziņā, tajos deviņdesmit procentos smadzeņu, ko cilvēks ikdienā nemaz neizmanto. Pareizāks sakot - neprot izmantot. Lai mūs, kādi nu esam, izveidotu, centušās tūkstošiem paaudžu, kritušas un cēlušās, zaudējušas un atkal atradušas. Un te nu mēs tagad esam. Vēl gan ļoti tālu no pilnības, tomēr, uz priekšteču rēķina, tuvāk tai esam... Manuprāt, šo tēmu skar mana pēdējā personālizstāde Aspazijas mājā Jūrmalā.
- Mans pirmais fotoaparāts bija platās filmas spoguļkamera "Ļubiteļ", darbināma pie vēdera. Tikai vēlāk nāca pie acs liekamā "Smena". Kāds bija jūsu pirmais aparāts?
- "Zenit"...
- Oho! Labākais, ko Padomju Savienībā vispār ražoja?
- Ja grib labu rezultātu, vajag arī labus instrumentus. Vispār jau līdz pat šai dienai es no tehnikas saprotu visnotaļ maz, varu tikai izmēģināt, paņemt rokā, sak, vai man der, vai neder. Dažas bildes uztaisīju, aizņemoties aparātu no draugiem. Vācu "Practica" nāca vēlāk, pēc tā jau bija japāņu aparāts. Tiesa, pie tāda tiku visnotaļ dīvainā kārtā. Spānijā bija fotokonkurss, kurā ieguvu pirmo naudas prēmiju. Vēstulē palūdzu pārsūtīt naudiņu uz Franciju maniem Erevānas draugiem. Taču ar to vēl aparātam nepietika. Nākamgad atkal tas pats konkurss Spānijā, atkal piedalījos, bet šoreiz līdz ar savām fotogrāfijām nosūtīju pavadrakstu, kurā palūdzu: ja gadījumā vinnēšu, tad prēmiju atkal sūtiet uz Franciju. Saņēmu tikai tādu atbildi: nauda nosūtīta. Tātad atkal uzvarēju. Un draugi nopirka man to aparātu. Pēc tā braucu uz Armēniju.
- Sakiet, vai patiešām pastāv tā dēvētā starptautiska fotosadraudzība, it kā spītējot jebkādai konkurencei?
- ...Patlaban mans draugu loks krietni sarucis. Bet katrā ziņā nekad neesmu jutis kādu tā dēvēto maizes naidu pret kādu no kolēģiem. Esam gana labi sapratušies gan Latvijā, gan plašajā pasaulē. Pats nekad nevienu neesmu skaudis, gluži otrādi - esmu izjutis interesi par katru jaunu darbu un vārdu. Nāk kaut kas jauns, kaut kas atšķirīgs, cita domāšana - tas ir ļoti aizraujoši. Manuprāt, skaudība vienkārši nav racionāla, jo, visdrīzāk, taču atņem energiju, vispār ir postošs pasākums pašam skauģim. Gluži nesen satiku par mani trīsreiz jaunāku puisi, kurš saredz to, fotografē tā, kā es neprotu. Ļoti jūtīgs jauneklis. Līdz ar to viņš mani jo sevišķi interesē. Un reizē tas arī man pašam neļauj zaudēt formu.
- Kā padomju laikos vispār varēja izlauzties līdz starptautiskam konkursam ārzemēs?
- Nekur jau nebija jālaužas - darbus tikai ņēma un sūtīja prom. Tiesa, vajadzēja gan Glavlita (padomjlaika cenzūras - I.O.) akceptu, sak, vai bildē nav saredzami kādi valsts vai militāri noslēpumi. Nedrīkstēja, piemēram, bildēt jebkādus objektus no augšas, pakāpjoties augstāk par ēkas trešo stāvu. Tolaik, raugi, vēl nebija gaisā sadzīti visi tie daudzie pavadoņi, kas tagad no kosmosa spēj nofotografēt katras automašīnas numura zīmi.
- Vai tad mūsu cilvēks drīkstēja arī fotografēt un sūtīt pie kapitālistiem plikus padomju sievišķus?
- Sūtīju, ko gribēju. Arī aktus. Manuprāt, tāpat rīkojās visi citi.
(..) - Jūs augstu vērtējat savu darbu. Bet, vai jūs ietu fotografēt, piemēram, drauga meitas kāzās?
- Man tas būtu ļoti garlaicīgs un apgrūtinošs pienākums.
- Vai tādā reizē mākslinieks neko nevar saskatīt?
- Protams, ka var! Bet tad, fotografējot, nāktos ilgi būt uz kājām, jāstaigā, jāmīdās, kas pašlaik vairs nav manos spēkos. Jaunībā par atlīdzību esmu bildējis kāzās, šķiet, divas reizes. Vēl dažreiz tāpat vien, kā mēdz teikt, pa draugam. Kopumā tas pasākums ir ārkārtīgi garlaicīgs. Savukārt, raugi, Valdis Brauns kāzu bildēšanas laikā uztaisīja savu izcilo bildi "Laimes lietus".
- Vai, jau uzreiz gādājot labu tehniku, jums bija apņemšanās fotogrāfijā "kāpt kalnā visaugstākajā"?
- Pirms tā biju mēģinājis arī daudz ko citu. Jau minēju, ka pārliecinājos, ka nespēju zīmēt tik labi, kā Boriss Bērziņš, vai rakstīt dzeju tādā kvalitātē, kā to dara Imants Ziedonis. Savukārt attiecībā uz fotogrāfiju gan sapratu uzreiz, ka "te man kaut kas spīd", ka nekādā gadījumā nebūšu starp pēdējiem. 1971. gadā jau biju nopietns cilvēks, tātad divdesmit sešus gadus nodzīvojis, tāpēc spēju visu izvērtēt.
- Manā zēnībā fotografēšana bija teju vai modes lieta, proti, katrs otrais puika rīkoja laboratoriju vannasistabā, tādējādi karodams ar pārējiem ģimenes locekļiem. Kur bija jūsu pirmā fotolaboratorija?
- Tā kā es to lietu darīju patiešām nopietni, tad pārdalījām dzīvojamo istabu ar jaunu šķērssienu uz pusēm, tādā veidā atdalot telpu laboratorijai. Paldies ģimenei, kas tādu būtisku zaudējumu pacieta. Tad, redzot, ka tā lieta patiešāmiet, ka iespējami arī labi rezultāti, sāku meklēt darbu fotogrāfa profesijā ar galveno domu par labu, īstu, profesionālu laboratoriju. Proti, veicot arī attiecīgā darba pienākumus, it kā starp citu, bet katrā ziņā godīgi.
- Viss augšminētais, manuprāt, liecina par lielu mērķtiecību: sak, man jāistenojas kā fotogrāfam. Vai šo pārliecību guvāt viens pats, jeb pēc citu jūsu fotogrāfiju vērtētāju ierosmes?
- Pats.
- Vai publikas domas un vērtējums jums nav svarīgi?
- Man šķiet, ka nav gan. Par izvēlēto ceļu biju pārliecināts. Jo vairāk tāpēc, ka jau pirmajā izstādē, 1972. gadā, kurā piedalījos ar regbija fotogrāfijām, mani apbalvoja ar starptautisku medaļu. Tas notika vēl pirms pāriešanas darbā par fotogrāfu - ejot uz jaunu darba vietu laboratorijas dēļ, man jau bija, ko parādīt darba devējiem.
- Tolaik mēs ar draugu gleznotāju spriedām: drīz vien māksliniekiem vairs nebūs darba, jo fotogrāfi ar savām tehnikām un iespējām mālētājus noēdīs no zemes virsas...
- Tās bija, ir un paliks divas pilnībā dažādas jomas, kam katrai ir tiesības un iespējas pastāvēt. Nesalīdzināsim, nepadarīsim fotogrāfus un māksliniekus par konkurentiem. Katrs izmanto viņam pieejamās tehniskās iespējas, taču ne jau tikai no tām atkarīgs rezultāts. Galvenais ir tas mazais vecītis, kas sēž katram iekšā... - - Kā jūs bagātinājāt sevi fotogrāfijā?
- Domājot. Sēžot laboratorijā. Tagad jau sēžot arī pie datora. Mēģinot un meklējot. Speciālajā literatūrā maz var atrast un vēl mazāk iegūt - katrā ziņā tā tas ir man. Bet tolaik man bija kolosāli kolēģi, ar kuriem varēju meklēt saskarsmi. Bija Spuris, Apkalns, Gleizds, visi patstāvīgi domājoši cilvēki, meistari, kuriem pastāvēt blakus vien jau bija gods. Patstāvīga domāšana visos laikos ir liela greznība un liela uzdrīkstēšanās.
- Vai savas patstāvības dēļ nekad neesat dabūjis "pa degunu"?
- Nē, ne-kad! Man laikam ir laimējies, jeb varbūt vienkārši neesmu pamanījis to "pa degunu sišanu". Mani vienmēr atbalstīja Autotransporta ministrijā, kurā darbojās tāds Egons Slēde, fotogrāfijas entuziasts un mecenāts. Izgāju visas komisijas, kādas vien vajadzēja iziet pirms darbu izsūtīšanas uz ārzemēm, bez jebkādas aizķeršanās. Ar izstādēm arī nebija problēmu, vienmēr izstādīju to, ko gribēju.
- Vai kolēģiem jums līdzās arī nebija problēmu?
- Tagad jau dažkārt dažādi runā, bet, manuprāt, runājot tieši par tiem ierobežojumiem, daudz kas ir pārspīlēts un izdomāts. Nedrīkstēja rādīt neprofesionālu bildi - tas gan tiesa, un to šodien dažkārt arī nesaprot.
(..) - Vai jūs vēl atceraties savu pirmo, ar fotografēšanu saistīto ārzemju braucienu?
- Tas notika 1980. gadā. No visas Padomju Savienības mūs, lielu fotogrāfu grupu no visām republikām - kopumā divdesmit, trīsdesmit cilvēkus - nosūtīja uz Dienvidslāviju (reiz bija arī tāda valsts - I.O.). No Latvijas biju tikai viens fotogrāfs, tiesa, līdzi brauca vēl viens bez fotoaparāta, kuram vajadzēja mani pieskatīt. Turklāt viņam tas brauciens bija par velti, savukārt man vajadzēja pašam samaksāt apmēram piecsimt rubļus.
- Jāatzīst, tiem laikiem ļoti ievērojama summa...
- Tos rubļus man palīdzēja sagrabināt mana ministrija. Un es tur arī krietni pafotografēju, pārvedu patiešām labu kolekciju. Bijām tādā kā mākslinieku plenērā. Bija arī dažādas tikšanās klubos, tomēr galvenā bija un palika bildēšana, tajā mūs neviens netraucēja. Katrā ziņā Adrijas jūras piekraste ir ļoti pateicīga...
- Atcerēsimies arī kādu reizi, kas vislabāk palikusi prātā - kā jums pasniedza izstādes medaļu?
- Ārzemēs klātienē man nekad neviena medaļa rokā nav iedota. Nelaida taču! Atsūtīja pa pastu. Vienu reizi gan notika pasniegšana Rīgā, Ārzemju draudzības biedrībā - un arī tikai tāpēc, ka medālis bija pārlieku vērtīgs, raugi, no tīra zelta. Izņēma no seifa, atvēra kastīti, no kuras tūdaļ arī tieši uz grīdas izvēlās zelta gabals. Pagramstījās pa grīdu, ielika atpakaļ kastītē, un tad iedeva man. Aizkustinoši.
- Vai citās reizēs jūs neviens oficiāli neapsveica?
- Kam tad tāda apsveikšana vajadzīga... Bet paši notikumi savulaik pietiekami izskanēja gan fotogrāfu aprindās, gan presē.
- Kur tās medaļas tagad ir?
- Atvilktnē.
- Vai nav bail, ka ciemiņš nospers?
- Gan jau nopelnīs pats savas, kam gan svešas spalvas vajadzīgas? Turklāt - tiem medāļiem taču nav nekādas praktiskās vērtības.
- Vai jūs esat bijis arī kādu fotoapvienību biedrs?
- Piedalījos Rīgas fotoklubā, šķiet, arī vēl kaut kādā fotosavienībā... Fotoklubā kādreiz valdīja patiešām radoša gaisotne un lielas personības, tā nebija nekāda tukša pļāpāšana pie glāzītes. Šobrīd esmu Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs.
(..) - Vai visam pamatā ir jūsu izglītība un milzīgā pieredze, vai varbūt kaut kas cits?
- Tā ir izjūta, ko nekur nevar iemācīties. Tāpat kā galva, rokas, kājas - vai nu tā ir, vai arī nav. Mākslā neko nevar iemācīt, var tikai stimulēt. Man arī tikai iemācīja - kuru pogu jāspiež. Ar to pietika. Atkal citēšu, kā savulaik sacīja Boriss Bērziņš: "Es studentiem neko nemācu, jo iemācīt nav iespējams. Es tikai sapulcēju cilvēkus, kuru starpā notiek savstarpēja sacensība gleznošanā, un tur arī parādās tie, kuri tiešām ir kaut ko vērts. Bet kā gan es lai iemācītu kādam būt talantīgam? Kā lai es piespiežu domāt to, kam nav par ko domāt?"
- Bet, ja nu ēstu sīpolus, kuros daudz fosfora, kas savukārt stimulē smadzeņu darbību?
- Piedodiet, bet klibais nekad nekļūs par baleta solistu. Lai meklē savu aicinājumu kādā citā jomā, kur var būt kļūs par izcilnieku.
- Jums ir paveicies atrast savu aicinājumu, taču ir milzums cilvēku, kuri visa mūža gaitā tā arī paliek tukšā...
- Reiz runājām ar Imantu Ziedoni un viņš man piemiņai ierakstīja grāmatiņā skaistus vārdus. Apmēram tā: ko darīt, ja mūza tev dod piespēli? Paturēt to sev, piespēlēt kādam citam? Nē, labāk dodam to piespēli atpakaļ, jo ir tik jauki saspēlēt ar mūzu. Lūk, un atnāca viens cits dzejnieks, izlasīja, un teica tā: nu, jā, Ziedonis, tā jau ir virsotne. Bet, uz kā tā virsotne balstās? Uz mums, mēs esam tas pamatslānis! Skat, kā cilvēks atrada sev attaisnojumu - ja to nerastu, tad tūdaļ būtu jāatzīstas: man dzejā nav ko darīt. Tādās reizēs, piemēram, Raimonds Pauls saka tā: tev nav ko grābstīties ap klavierēm, nu nemoki citus un nemocies pats, ej labāk siļķes tirgot.
- Bet, ja tomēr ļoti gribas? Tagad taču mēs skatām visādas talantu fabrikas un neprasmīgu, toties jo skaļu un pretenciozu dziedāšanu, kur piedalās tas pats Raimonds Pauls...
- Ir ļoti labi tad, kad ļoti gribas - lai tad cilvēks centīgi meklē sevi. Ar to, kas sagādā prieku, cilvēks padara sevi labāku. Bet jāsaprot arī tas, ka mūzikas stundas skolā itin nav tas, kas stundas konservatorijā.
- Bet mani ar savu publisko bļaukāšanu televīzijas ekrānā tāds safabricēts talants padara niknu - tātad sliktāku...
- Jā, sarežģīta situācija: kas kuram izrādās, kādas kuram tās prasības un mērauklas. Gribētos tomēr atgādināt mākslas zinātniekiem un kritiķiem un faktiski visiem, kuri uzņemas tiesības kaut ko pelt un vētīt: neierobežojieties tikai pašu izdomātos kanonos un savas cunftes vai ģildes šķietamas visaugstākās mākslas retinātajā gaisotnē.
- Vai mums būtu cilvēce jādala divās daļās: talantīgajā mazākumā un pelēcīgajā masā?
- Tamlīdzīga sadaloša situācija novērojama faktiski visās profesijās. Īsti meistari veido varbūt vienu vai pat pusi procenta no visa kopuma.
(..) - Vai savulaik jums nekad nav nācies ar pieri uzlauzt mūri?
- Nekad. Man darbā veicas. Kā sāku, tā jau ar pirmajiem soļiem izstādēs biju atzīts un ievērots. Jā, es piedāvāju savus darbus visnotaļ plašam izstāžu lokam, taču nekad nelauzos ar varu - ne atvērtās, ne slēgtās durvīs.
- Varbūt mēs vispār nespējam noteikt īstu un pieprasītu talantu? Sak, gaumes lieta: vienam patīk māte, otram meita, trešam kleita...
- To var gan noteikt. Vismaz var sajust. Tikai nevajag savus noteikumus citiem kā cepuri maukt pāri ausīm. Biju reiz izstādē "Sieviete fotomākslā", ko rīkoja Jānis Kreicbergs. Pirms tās notika kritiķu un mākslas zinātnieku saiets, izstādes apspriešana. Atzīšos: tādu nejēgu koncentrāciju uz viena kvadrātmetra izstāžu platības vēl nebiju sastapis. Tad arī nesen Arsenālā bija seminārs ar kritiķu uzstāšanos. Viens bija pat filosofs, kurš plaši apcerēja konceptuālo fotogrāfiju. Pārtraukumā piegāju pie gudrīša un pavaicāju: vai viņš var man saprotami nodefinēt konceptuālas fotogrāfijas būtību un sūtību? Kas tas ir: koncepcija fotomākslā? Raugi, asociētais profesors nebija spējīgs sakarīgi atbildēt. Tad vēl kāds piemērs. Biju Borisa Bērziņa izstādes "Muguras" atklāšanā. Kāda mākslas zinātniece... Labi, tā bija Laima Slava, kura pilnā nopietnībā pauda apmēram šādus vārdus: "Bērziņš jau īpaši cenšas parādīt to neglīto, lai tādējādi piesaistītu skatītāju uzmanību". Es varētu to palaist gar ausīm, ja to teiktu kāda mietpilsoņu kafijtantiņa, kura "vienlīdz labi pārzina" mākslu un mīlestību, dzemdniecību un hokeju, un tādai tantiņai māksla un tās zinātne ir tikai iemesls, lai publiski pačalotu par savām grūtībām un pārdzīvojumiem. Bet šī mākslas zinātniece ievadrakstā Jāņa Kreicberga grāmatai "Pārsteigums" atkal sūrojās par smagiem brīžiem savā dzīvē un par skrobi, ka vilcienā viņai nepievērš uzmanību. Pārsteidzoši nekompetents raksts! Mēs šajā sarunā pieminējam fiziku, taču šoreiz drīzāk vajadzētu minēt kādu medicīnas nozari, kas noteikti nav par mākslu... Vēl kāds spožs piemērs nāk no žurnāla "Fotokvartāls" redaktores Alises Tīfentāles ārzemju tālbraucienos rūdītās gudrības: raugi, fotogrāfijai neesot nekādas vērtības, ja zem tās nestāvot paraksts. Alise, protams, var prātot un savā lokā runāt visu, kas vien saskrien galvā, taču redaktorei Tīfentālei ar pretenzijām uz mākslas zinātni un fotogrāfijas padziļinātu izpratni pirms publiskas uzstāšanās tomēr vajadzētu arī mazliet padomāt, ko un kam viņa saka.
- Un ko mums no tā nākas secināt?
- To, ka pie nācijas gaumes attīstīšanas ķērušies cilvēki, kuriem pašiem būtībā nepiemīt kaut vai vienkāršākā gaumes izjūta. Patiesībā tie ir cilvēki, kuri nav dzīvē atraduši savu īsto vietu. Un traģiskākais ir tas, ka viņos ieklausās, viņu aplamībām seko itin plašas aprindas, preses iespaids joprojām gana liels. Analīze un konstruktīva apspriešana nolaižas līdz klačām - kurās, gribi vai negribi, patlaban piedalāmies arī mēs ar jums. Bet, ja ir runa par zinātni, tad tai vispirms jāsākas ar objektīviem kritērijiem, nevis ar "man liekas tā...". Ja liekas, tad taču jāmet krusts, vai ne?
- Vai darba kvalitāte vienmēr ir tā galvenā?
- Ja kādam nav spēju tajā jomā, kurā mēģina kaut ko darīt, tad lai met visu jau uzreiz pie malas un lai dara ko citu. Piemēram, es savulaik tā izdarīju.
- Skatos uz jūsu jauno, lielisko fotoalbūmu "Leonīds Tugaļevs. Fotogrāfs" Cik tādus esat izdevis?
- Tikai šo vienu. Tas ir mūža darbs laikā no 1972. līdz 1987. gadam - laikam jau tāpēc "Valtera un Rapas" grāmatnīcā gan brīvi dabūjams, tomēr maksā ārprātīgi dārgi, pāri par trīsdesmit latiem. No 2005. gada, pēc pārtraukuma, taisu gluži citu fotogrāfiju, jo agrāk atrastu principu ekspluatēšana man ir garlaicīga, man tas ir noiets posms. Aizraujošāk ir meklēt atrast kaut ko jaunu.
- Toties tad arī ir kvalitāte - gan fotogrāfiskā, gan poligrāfiskā. Bet kā vērtējat mūsdienu Latvijas fotomākslas jauno strāvu kvalitāti?
- Šobrīd tā ir briesmīga. Līmenis ir šāds - zems zem līmeņa. Nespēju aptvert, kur palikušas mūsu ilggadīgās fotomākslas daudzveidīgums un tradīcijas, kas gluži organiski nepieļāva nekvalitatīvu darbu? Tagad meklēju internetā, atrodu, atveru, redzu: absolūts tukšums. Garīgi, protams. Rodas iespaids, ka pašreizējie tā dēvtie jaunie patiesībā ir vecāki par visvecākajiem.
- Varbūt tā ir mūsu ikdiena? Foto esot ikdienas spogulis...
- Varbūt. Vēl pirms pārdesmit gadiem Latvijā bija plaši attīstīta kultūra, bija ikdienas vajadzība pēc tās. Atceros, braucu mājup vilcienā, pretī sēž acīmredzot trūcīgs tantuks. Bet - izvelk no somiņas un lasa "Literatūru un Mākslu". Fotojomā bija klubi, bija milzums pulciņu, bija interese. Kur tas viss palicis?
- Tagad visur vispirms meklējam pēc naudas, ne jau pēc mākslas...
- Laikam gan... Man prātā, kā PSRS beigu galā biju starptautiskā izstādē Austrijā, kur eksponējās fotogrāfi no visas savienības un citām valsīm. Plaša izstāde. Taču, to apskatot, burtiski acumirklī varēja pateikt: ahā, šitas darbiņš nāk no Latvijas. Izlasu parakstu - patiešām, tā ir! Bet tagad vairs ne vella neatšķirsi latviešu mākslinieku no hotentota. Vienīgais mierinājums, ka kaimiņos notiek līdzīgi procesi. Paskatījos lietuviešus, paskatījos igauņus - tāpat absolūta nivelēšanās. Spilgtas personības pat ar lukturi nevar atrast. Iznāk mums te pieminētais fotožurnāls, tur vienai redaktorītei to visu jau pateicu tieši acīs. Viņa man pretī: nu, ja, jūs jau esat tas visgudrākais! Es: jums taisnība, patiešām, esmu arī! Viņa apmulsa, bet es savu gudrību varu kaut vai iesālīt, kam tā vajadzīga? Reiz biju ieklīdis kādā lekcijā par mūsdienu fotogrāfiju tēmu. Lektors bija uzaicināts, šķiet, no pašas Vācijas. Stāstīja un rādīja kaut kādus murgus, savādāk es nevaru to nodēvēt! Bet, jāvaicā: kurš tad tādu izsaucis lasīt lekciju Latvijas Mākslas akadēmijā studentiem? Mūsu jaunajiem trulu domāšanu rāda kā izcilu paraugu un rīcības virzienu! Laikam jau iniciatori ir iepriekš minētie fotojomas "zinātnieki". Lai mana runāšana te neizklausītos pēc nepamierināta večuka burkšķiem, piebildīšu tikai vienu: kur tie lektori bija tad, kad latvieši starptautiskos konkursos un izstādēs ņēma prīzes vienu pēc otras? Un tagad viņi mūs mācīšot! Piedalās izstāžu žūrijās, pieprasa rādīt sociālus konfliktus, visu to sliktāko, kas vien Latvijā ir, lai tad ar to sliktumu varētu cīnīties. Piedodiet - bet kur tad paliek radošā brīvība izslavētās demokrātijas apstākļos? Kāpēc atbalstāms un veicināms ir tikai depresijas atainojums? Iespējams, es tagad, vairāk pa māju dzīvodams, to labāko, kas mūsdienu fotomākslā parādās, vienkārši neredzu un nezinu, tomēr no savām domām neatkāpšos, proti: kad mēs augām, tad bija citādi. Un tagad rodas jautājums - vai viegli būt jaunam? Esmu iesaistīts divās jauniešu grupās, reizēm viņi uzdod man jautājumus. Piemēram, kā var savienot rakstīto, dzirdēto un redzēto? Viņi ir gudri, dažreiz viņu problēmām, jautājumiem grūti atbildēt. Ja viņi sapratīs, kā atrast sevi un, ka domāt patstāvīgi ir vislabākā lieta - viss būs kārtībā, tikai tā var dzīvot ilgu radošu dzīvi. Bet gribu arī teikt - reiz bija tāda dziesmiņa - "Vecos cienām mēs - tiem dzīvot tīksme/jauniem visām spējām pavērts ceļš". Un es šo ceļu netaisos viņiem dot - lai paši mēģina apdzīt... Labāk. Aizrautīgāk. Godīgāk...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" janvāra numurā (Nr.77)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
