(..) – Kurš gan ir tas brīdis cilvēka mūžā, kad viņš jūtas aicināts vest savu tautu saulītē – proti, kļūt par Saeimas deputāti?
– Tas brīdis katram ir savs – un atšķirīgs. Es dzīvē biju pietiekami tālu tikusi: kļuvu par ekonomikas zinātņu maģistru, zvērinātu revidenti, strādāju ministrijā, tad vadīju revīzijas nodaļu solīdā firmā. Bija pamats personības stabilitātei. Bet, ja tu redzi, ka valstī pieņem nepareizus lēmumus, ja daudz kas aiziet šķērsām, ja pašai liekas, ka zini un vari izdarīt pareizāk, ir jāmēģina kaut ko darīt, vērst par labu. Deviņdesmitajos gados turklāt biju uzkrājusi arī pietiekamu starptautisku pieredzi. Un tad nāca uzaicinājums piedalīties jauna politiska spēka veidošanā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

- Vai partijā iestājaties pārliecības vārdā, vai vajadzības pēc?

- Nepieciešamības jau nekāda nebija, jo biju sasniegusi gana labu un atalgotu stāvokli biznesa vidē, tāpēc saku: tā bija pārliecība. Sanācām vienkopus domubiedru pulks, kuriem bija savs skatījums uz nepieciešamajām izmaiņām Latvijas politikā. Vienīgā joma, kas mums bija pasveša - politiskās intrigas. Bet kopīgais trūkums - pārlieka uzticēšanās cilvēkiem. Mūsu vidū bija galvenokārt tādi ļaudis - Andris Bērziņš, Raimonds Pauls, Ilze Saulīte, Āris Auders un citi -, kuri politikas aizkulises nepārzināja, toties bija savas idejas. Cerēju, ka tāda sabiedrība varēs daudz izdarīt.

- Cerējāt... Vai tad nācās vilties?

- Tiklīdz mans vārds parādījās publiskajā telpā, acumirklī sākās personiski uzbrukumi, kuru nepieciešamību un īsto būtību nevaru saprast arī šodien. Mana iepriekšējā profesionālā darbība, personiskā dzīve un arī līdzdalība lielajā basketbolā nekādas negatīvas sekas nebija atstājusi. Iespējams, tā bija pret partiju kopumā vērsta negācija, no kā vienam tika vairāk, citam mazāk. Tomēr karavāna gāja tālāk - 7. Saeimā mēs iekļuvām...

- Ar ko izcēlāties, lai kļūtu par Saeimas priekšsēdētāju?

- Tas ir sarežģīti, sevišķi jau sievietei. Lai gan dzīvē tomēr jābūt līdzsvaram, jo Dievs radījis gan sievieti, gan vīrieti. Ceru, ka novērtēja manu profesionalitāti, māku pārliecināt, un Saeimas vīriešu vairākums pieļāva, ka priekšsēdētājas darbu spēšu veikt sekmīgi. Mana partija mani izvirzīja, un sarežģītajā partiju viedokļu saskaņošanas gaitā es arī nokļuvu līdz finišam. Saeimas priekšsēdētāja vieta ir pirmā, ko aizpilda pēc vēlēšanām, un savā ziņā tā ir kā pārbaudes akmens attiecīgajai partijai.

(..) - Kādi  izrādījās pirmie prieki vai pārsteigumi?

- Mani ļoti pārsteidza apsardzes darbinieki. Uzreiz pēc ievēlēšanas  nonācu dzelžainā ielenkumā. Bija intervija televīzijā, pēc kuras studijā pat jutos ļoti neērti, kad šķietami pēc manas pavēles - lai gan patiesībā notikumus nevarēju iespaidot - norisinājās tādas darbības, it kā nupat kāds taisītos mani nošaut. Nedzīvojam taču Tuvajos Austrumos! Darbu uzsākot, man mantojumā bija sešpadsmit apsardzes darbinieki, bet to beidzot palika tikai trīs - veselīga saprāta robežās.

- Taleirāns, Napoleona iecelts par ārlietu ministru, murmināja: "Vieta dabūta! Nu tā jāizmanto, lai iedzīvotos lielā bagātībā, l-lielā bagātībā!" Ko, par Saeimas priekšsēdētāju kļuvusi, čukstēja Ingrīda Ūdre?

- Neko nečukstēju. Bet uztraucos gan. Redzēju, kā iepriekš ar lielu mieru un izturētību šā amata pienākumus pilda Jānis Straume, un domāju: vai es arī tā spēšu? Bet, ja kāds domā, ka, Saeimā strādājot, var iegūt lielu labumu, tad tā ir maldīšanās. Esot politikā, cilvēki bieži vien zaudē savu labo vārdu, kvalifikāciju un iespēju atgriezties savā profesijā, turklāt materiāli bieži vien vispār neiegūst neko. Ja esi privātbiznesā, tad tev ir daudzas un dažādas iespējas pelnīt, toties deputātam jārēķinās tikai ar piešķirto atalgojumu.

- Ko jums kā personībai deva tie Saeimas darba gadi?

- Lielu dzīves pieredzi. Agrāk visnotaļ vieglprātīgi domāju: nezin kāpēc Saeimā sasēduši tādi padzīvojuši un īsteni veci onkuļi un tantes, kas laikam tīšām tos jaunos nelaiž pie vārda. Taču, pārbaudot situāciju uz savas ādas, varu teikt: lai pieņemtu valstiski svarīgus lēmumus, pieredze ir absolūti nepieciešama, un tā nāk ne tikai ar nodzīvotiem, bet gan ar nostrādātiem daudziem gadiem. Nepietiek ar teorijas apgūšanu, vajadzīga gluži cilvēciska sapratne, spēja analizēt cēloņus un sekas, prasme saklausīt partnerus un oponentus. Jaunieši parādības bieži vien uztver pārlieku tieši un emocionāli, tūdaļ reaģē agresīvi un pārsteidzīgi. Tagad gluži noteikti protu apdomāties, pirms pieņemu lēmumu. Un labi protu atšķirt draudzības izpausmes pret mani pašu un pret manis ieņemto krēslu. Gadi nav tērēti pa tukšo - tie ir mana bagātība, brīžiem gan sūra...

(..) - Šķiet, mana un jūsu paaudzes ir attīstītā sociālisma samaitātas. Vai patiešām mēs spējam Latviju tikai novest tur, kur tā tagad nogrimusi?

- Par tām samaitātajām paaudzēm - nepiekrītu. Šīs paaudzes laikā, kad Latvija bija inkorporēta Padomju Savienībā, izdarīja ļoti daudz, lai saglabātu latviešu valodu, latviešu kultūru. Ja nebūtu šo cilvēku, tagad nebūtu arī nekādas Latvijas neatkarības. Jā, bija pieļautas arī kļūdas, jo nebija zināšanu par to, kas un kā var notikt. Taču pat kapitālistiskajā iekārtā izaudzinātie nespēja paredzēt, kā Latvija no plānveida ekonomikas var sekmīgi pāriet uz brīvo ekonomiku, konkurenci. Bet mēs šajos ārvalstu konsultantos ieklausījāmies gluži kā orākulos. Strādājot Lauksaimniecības ministrijā, man nācās ar tādiem "dārgiem" viesiem saskarties, tāpēc varu pilnā pārliecībā teikt: neviena šo speciālistu prognoze vai projekts nav piepildījies.

- Jums palaimējās, ka šodien neesat to pulkā, kurus publiskajā telpā klapē kā pelavu maisus: viņi mūs tik tālu notirgojuši! Vai atiešana no politikas bija apzināta darbība ar nākotnes redzējumu?

- Teikšu atklāti: pēdējo pusgadu esot Saeimas priekšsēdētājas amatā, no visa ietverošā negatīvisma biju novesta līdz pilnīgam bezmiegam. Visam ir savas robežas, un es neesmu nekāda dzelzs lēdija. 9. Saeimas vēlēšanu kampaņā izrādījos ļoti atturīga, tāpat partijas iekšienē bija cilvēki, kuri asi konkurēja, iekļūšanu Saeimā uzskatot par savas dzīves vienīgo un augstāko mērķi. Bija arī tādi, kuriem citur vienkārši nebija palikšanas sevis apliecināšanai. Man ir labi tā, kā ir.

- Kā uzņemat kritiku - kā dibināto, tā arī aplamo bļaustīšanos?

- Konstruktīvu kritiku - normāli. Tās pašas karikatūras taču visā pasaulē, izņemot diktatūras, izplata un skatās, apspriež un aprunā. Aplamības, protams, sāp, un te gribētu likt žurnālistiem pie sirds: vai tad jūs patiešām pirms intervēšanas un rakstīšanas nespējat iepazīties arī ar pašu cilvēku, ne tikai ar viņa ieņemto krēslu?

- Vai šodien jūs uz ielas nevajā? Un agrāk?

- Kaut ko tādu nekad neesmu piedzīvojusi. Varbūt tāpēc, ka neizvairos no atbildes uz jautājumiem. Esmu arī piketējusi pie Finansu ministrijas kopā ar vēlētājiem.

- Piketējusi... pati pret sevi, kā valsts aparāta pārstāvi?

- Demokrātiskā valstī katram cilvēkam ir iespējas izpausties. Turklāt tolaik mana partija Saeimā bija opozīcijā. Piketējot kopā ar Madonas novada lauksaimniekiem, taču panācām sapratni.

- Bet ja padomājam gluži nopietni: varbūt patiešām mēs paši neprotam savu saimniecību pārvaldīt, tāpēc jāaicina atkal vācu muižkungi, Soross vai latviešu sarkanā strēlnieka mazdēls no Krievijas?

- Man arī ir aizdomas, ka latviešiem pašiem šķiet bezcerīgi nolemts būt kalpu kārtā, kurai kā augstākais sasniegums var nākt tikai vagara amats. Bet vienreiz taču jāmostas! Jāciena pašam sevi - tad arī neļausi kāpt uz galvas ne sev, ne tautiešiem. Ja klanīsimies ikvienam, kas te atnāks un bīdīs savus noteikumus, tad būs tāds juceklis, kāds brīžiem vērojams pašlaik. Nedrīkstam pieļaut svešu izrīkošanu un noteikšanu ne politikā, nedz ekonomikā. Mūsu sistēma nav vispārināms un teorētisks modelis, ko var pielietot jebkurā vietā, mēs esam Latvijas valsts ar tās vēsturi, kultūru, tradīcijām. Un vispirms mums pašiem ar sevi jātiek galā. Vai arī jāizput.

(..) - Gribētos kopā ar jums palūkoties uz Saeimu no iekšpuses. Sakiet, kāpēc tur vēl nav notikusi reāla sakaušanās - kā pieņemts citās attīstītajās valstīs?

- Varu runāt vienīgi par pašas piedzīvoto laiku, diviem Saeimas sasaukumiem. Straumes kunga vadības gados viss notika itin rāmi, kāda viļņošanās bija jūtama tikai nacionālajos jautājumos. Valoda, pilsonība. Manā laikā ar agresīvu izturēšanos izcēlās galēji pretējo spārnu pārstāvji: tēvzemieši, bitītes. Laikam jau, labi zinot manu raksturu - es gluži kā stingra skolotāja nepieļaušu nekārtības klasē -, sēžu laikā deputāti neatļāvās izlēkt ārpus rāmjiem. Atbilstoši principam: "Kuluāros dariet, ko gribiet, bet Saeimas zālē jābūt kārtībai". Apsardze talkā nebija jāsauc ne reizi. Arī tad, kad Buzajeva kungs atteicās atstāt zāli un viņa līdzbiedri pulcējās visapkārt tādai kā cīņai, es izsludināju pārtraukumu. Tā laikā visas kaislības norima.

- Vai ir tādi deputāti, kuri savā starpā nesasveicinās?

- Ir gan - taču galvenokārt privātu, ne jau politisku iemeslu dēļ. Pat tad, ja esam oponenti, elementāra pieklājība ir nepieciešama un Latvijā to ievēro.

- Vai tas ir tiesa, ka mūsu deputāti un ministri par tautu un tās ikdienu sajēdz vien tik, cik saskata pa sava garām braucošā limuzīna logu?

- Ne jau visi deputāti pārvietojas tikai automašīnās. Dienesta auto ir frakciju un komisiju vadītājiem. Savukārt personiskās mašīnas pieder ne tikai deputātiem, bet lielai daļai Latvijas iedzīvotāju... Mūsu sabiedrība ir izteikti noslāņojusies, lai patiešām izveidotos kāda daļa, kas nesastāv tikai no deputātiem un amatpersonām, kas atrodas īpašā stāvoklī, pašu veidotā vidē. Un tajā daudzas problēmas patiešām nezina, jo tur tās nav aktuālas. Savukārt ir daudzi deputāti, kuri piektdienās dodas uz tikšanos ar vēlētājiem savos vēlēšanu apgabalos. Tāpēc jau dažs deputāts arī spēj pateikt, kurai skolai jāpielabo jumts vai jāieliek logi. Es nevaru piekrist, ka visi tautas kalpi ir norobežojušies no tautas.

- Vai deputāts kā amatpersona var iedot naudiņu grūtdieņu pabalstam, salabot to cauro jumtu, pasniegt brīvpusdienas?

- Kā amatpersona - nevar, jo minētie ir pašvaldību un namu apsaimniekošanas sabiedrību pienākumi. Deputātu uzdevums ir likumdošana, kas tad nosaka situāciju ne jau vienā sētā vai pagastā, bet visā valstī. Gluži cilvēciski arī deputāts var vēlēties sniegt kādu palīdzību konkrētam cilvēkam - no savas algas. Es arī esmu to darījusi. Taču bija arī tāds gadījums, kad piezvanīja kundze no laukiem un lūdza palīdzēt apmaksāt operāciju. Es piekritu, tikai palūdzu atsūtīt ārsta apstiprinātu izziņu par diagnozi. Kundze ļoti apvainojās. Par ko?

- Bet cik reizes jūs braucāt "pie tautas" un kas tad notika?

- Ikviena jēdzīga tikšanās un domu apmaiņa kaut ko dod katrai pusei. Vajag tikai prast paņemt. Nevaru nosaukt konkrētu skaitu, taču, šķiet, pie vēlētājiem esmu braukusi bieži un bijusi ieguvēja. Jā, bija jāiztur arī kritika, un ne vienmēr pamatota, īpaši jau attiecībā pret pašvaldību vadītājiem. Diemžēl, mūsu vidū valdošās ir nihilistiskās tendences. Noliegt prot teju katrs, taču tikai retais var pateikt: ko darīt...

- Mēs visi tātad zinām, kā nevajag. Bet cik Latvijā ir to gudro galvu, kas patiešām jēdz un var darīt tā, kā vajag un ko vajag?

- Noteikti vairāk, nekā uz pirkstiem var saskaitīt. Problēma tā, ka konstruktīvai domai nav noteiktas vides attīstībai un vienotībai. Visu savu politiķes laiku esmu cīnījusies par to, lai nodibinātu ekonomisko problēmu risināšanas institūtu, kas dotu kvalificētus padomus valdībai un Saeimai un analizētu to pieņemto lēmumu rezultātus. Jo valdībā visi gan ir politiķi, taču ne vienmēr profesionāļi attiecīgajās jomās. Gadās, ka labi domāts lēmums nenostrādā, jo gluži vienkārši nav praktiski izpildāms. Taču institūtu neizveidoja, jo valdīja uzskats, ka to kāda partija pakļaus sev un veidosies vēl viena politiski angažēta institūcija. Esam nonākuši tiktāl, ka tagad diezin vai es varētu strādāt par apkopēju kādai partijai pakļautā iestādē, ja nebūtu attiecīgās partijas biedre.

(..) - Cik sanāk saskarties ar Saeimas atrādīšanu, tik rodas iespaids par kaut kādām dīvainām un tautai nesaprotamām, gluži bezjēdzīgām darbībām...

- Nu nav tā, ka Saeimā visi vai nu lasa avīzes, vai snauž! Galvenais darbs jau notiek komisijās, tikai to tikpat kā neredz. Komisijas ir atvērtas, ir arī žurnālisti, kuri piedalās to sēdēs. Bet - maz. Tagad metu pārmetumu akmeni atpakaļ: tautas informēšana ir jūsu, plašsaziņas līdzekļu darbs un pienākums. Ne jau tikai sensāciju medīšana.

- Bet ko tad dara Saeimas preses dienests?

- Acīmredzot strādā nepietiekami... Kad biju Saeimas priekšsēdētāja, mēģinājām vienoties ar LTV, kas tomēr ir valsts institūcija, par raidījumu "Parlamenta stunda" - kaut vai pusstunda -, kāds ir daudzās valstīs. Ideja neīstenojās, jo atkal radās iebildumi: valdošās partijas šādu raidījumu izmantošot savai propagandai, tamlīdzīgi...

- Nekad neesmu peldējis taukos, tomēr pašlaik spēju prātīgi samazināt savus izdevumus pārtikai un miteklim kopumā vismaz par ceturto daļu. Kāpēc man ir jāprot, bet deputāti to neprot? Vai Kalvīša treknie gadi sekmējuši izlaidību?

- Šobrīd neesmu kompetenta Saeimas budžeta jautājumos, tāpēc nevaru spriest, par cik atsevišķi deputāti ir vai nav samazinājuši savas algas, taču zinu, ka Saeima kopumā budžetu ir mazinājusi. Deputātu algu aprēķina sistēma ir noteikta ar likumu, lai algas pārskatītu, jāmaina likums. Tagad deputātu atalgojums izmainās atbilstoši vidējo algu izmaiņām valstī - pašreizējos apstākļos tātad samazinās. Trekni vai ne trekni bija tie gadi, tomēr pa to laiku esam gan valsts, gan, diemžēl, arī ģimenes līmenī piemirsuši, kas īsti ir sabalansēts budžets. Kad izdevumi atbilst ienākumiem, kad kredītus ņem ar sapratni: kā atdosim? Jo aizņemties svešu naudu ir viegli, toties jāatdod būs savējā... Uz topošo krīzi nepaspēja noreaģēt ne tikai atsevišķas mūsu ģimenes - to neprata pat visas pasaules vadošie ekonomisti.

- Kādus un cik kredītus pati esat ņēmusi?

- Vienu reizi - kad dzīvoklim bija nepieciešams pamatīgs remonts. Patlaban neesmu nevienam parādā.

- Tagad ir īstais laiks, kad varam izjust savu nacionālo pārliecību un iznesību. Vai jūs no rīta stāvat miera stājā, kad radio spēlē Latvijas himnu?

- Gribat zināt, cik nacionāla esmu? Teikšu tā: mīlu savu valsti un nekad nepalikšu sēžam, kad spēlē Latvijas himnu, vienmēr dziedu līdzi, Jāņos un Dziesmusvētkos tradicionāli ģērbjos tautastērpā. Esmu par nacionālo kultūru, taču neesmu nacionālistiska, cenšos būt toleranta. Lai pie mums savas kultūras var attīstīt tāpat citas, Latvijā mums līdzās mītošas diasporas. Bet... tāpat kā jebkurā citā sevi cienošā pasaules valstī visiem tās pilsoņiem jāzina gan valoda, gan vēsture, gan jāciena karogu un himnu. Tam jābūt pašsaprotamam. Mēs Latvijā vēl neesam iemācījušies sadzīvot pat savas tautas vidū - ko gan par citām runāt.

- Vai patiesi latviešu nacionālais kaujas sauciens ir: va-a-ai...

- Nacionāls šis sauciens laikam gan ir, bet - vai kaujas?... Neesmu dzirdējusi līdzīgas vaimanas ne no igauņiem, ne lietuviešiem, ne poļiem, ne citiem tālākiem kaimiņiem. Mēs, latvieši, gan protam žēloties, cik pie mums viss ir slikti, ka neprotam darīt ne šo, ne to, ka esam dziļā bezizejā un jātinas baltā palagā, lai sāktu lēnām doties uz kapiem. Ko nu mēs, ko nu vairs... Vienīgais prieciņš, ja kaimiņam-tautietim klājas vēl sliktāk, nekā man.

- Ko jūs varējāt un tagad varat atbildēt ārzemniekiem, kuri joprojām uzskata: latvieši ir maza, zaglīga tautiņa, kas dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm?

- Tiekoties ar saviem ārvalstu kolēģiem, protu viņiem saprotamā valodā skaidrot, ka Latvija nav tāda maziņa un nenozīmīga valstiņa, ka šeit dzīvo cilvēki ar dažādiem talantiem, spēj daudz ko izdarīt un sasniegt. Šajā ziņā ietekmīgākās ir tieši neoficiālās, kuluāru sarunas, kurām iespējas vienmēr var atrast. Uzdrošinos pēc pašas pieredzes apgalvot, ka, piemēram, ANO Latvija ir labi atpazīstama. Taču nekur tālu netiksim, ja mūsu valsti pārstāvēs personas bez prasmes komunicēt, bez valodu zināšanām, vai pat tādas, kas noniecina Latviju. Bet - tāda nu reiz bijusi attiecīgo vēlētāju izvēle. Mazi un zaglīgi diezin vai esam, taču aplamnieki brīžiem gan. Bet - cik nu mums tās neatkarības un demokrātijas pieredzes ir, tik arī ir. Pozitīvismu visnotaļ varam mācīties no mūsu iepriekšējās valsts prezidentes...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" maija numurā (Nr.69)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form