T.s. "austrumu reliģijas" vēsta, ka cilvēce iziet cikliskus attīstības ceļus neskaitāmu tūkstošu gadu garumā no zelta laikmetiem (garīga un harmoniska sabiedrība) līdz tumsas laikiem (kari, kataklizmas, garīgais pagrimums).
Ķīniešu domātājs Konfūcijs savu mācību balstīja uz sekošanu tradīcijām, pieturēšanos senču atstātajām zinībām. Viņš uzskatīja, ka senatnē cilvēki ir bijuši gudrāki. Līdzīgos ieskatos par pagājušiem laikiem bija Konfūcija laikabiedrs Laodzi.
Maldi maldu galā
Bībele vēsta, ka Sātans (absolūts ļaunums) ir melu tēvs, un brīdina no "vilkiem avju drānās".
Plaši zināmā spēlfilmā ("Matrix Reloaded") zinošs vīrs, norādot uz nezinošu pūli, saka par sevi mazāk gudriem sarunu biedriem:""Kāpēc?" atšķir viņus no jums, un jūs no manis". Zināšana par darbību norises iemesliem (kāpēc tieši tā, nevis savādāk), nevis par pašām darbībām, ir īpaši vērtīgas.
Nu jau gandrīz vai katrs sētas krancis zina, ka "demokrātijai ir daudz trūkumu, bet cilvēce neko labāku nav izdomājusi". Šī spārnotā frāze bez maz vai kļuvusi par aksiomu jebkāda režīma, kam ir izdevies sev piekabināt nosaukumu "demokrātija", attaisnojumu. Bet, ņemot vērā iepriekš rakstīto, gribas pajautāt: "Kā jūs to zināt?".
Mūslaiku cilvēks ir pieradis un pieņem kā pašu par sevi saprotamu milzīgo informācijas plūsmu, vairumu no kā savādāk kā par meliem un maldināšanu nosaukt nevar, un no kuras tikai niecīga daļa ir noderīga.
Mums it kā zināmā rakstītā vēsture attēlo tik vien kā karus un nemitīgu cīņu par varu. Šodien šajā ziņā nekas nav mainījies. Jebkuram, kurš kaut virspusēji zina oficiālo dokumentu tapšanas virtuvi un cik daudz tie atšķiras no īstenības, būt vērts padomāt vai ļaudis, kas apkaroja viens otru un cīnījās par varu pagātnē, rīkojās savādāk, un cik ticamas ir vairums vēsturisko liecību.
Vai gan nav tā, ka laimīgus un pārticības gadus cilvēki mazāk iemūžina, kā varmācību un netaisnību, bet varmākas visiem spēkiem cenšas nomelnot vai nodot aizmirstībai labo, kas bijis iepriekš, lai parādītu, ka tāda (varmācīga) ir pasaule, tāda ir cilvēka daba, ka šodienas netaisnības nav nemaz tik sliktas, ka agrāk ir bijis sliktāk. Laimīgu cilvēku sabiedrība nedižojas, citus neapspiež un neuzkundzējas, karus neved, dižas celtnes neceļ, viņi mierīgi dzīvo savā zemē. Vai daudzi no mums zina par tādu valsti kā Butāna, kur pat mūslaikos nav sastopami vairums mums zināmie, it kā cilvēciskie un pašsaprotamie netikumi.
Šādas un līdzīgas pārdomas rodas klausoties mūslaiku "gaišos" prātus, sekojot plašas saziņas līdzekļos teiktajam un lasot "vispāratzīto" sociālo t.s. "zinātņu" teorētiķu darbus. "Modernās" teorijas ir pilnas ar nesaprotamiem un "gudriem", visbiežāk svešmēļu, vārdiem (piemēram, transnacionālisms, transkulturālisms, alterglobālisms, internacionalizācija, liberalizācija, determinēt, intensifikācija, deteritorializācija, unifikācija, vesternizācija, fragmentācija, neoliberālisms, harmonizācija, intelektuālā integrācija utt.). Un to gala doma ir viena – ir labi tā kā ir un labāk būt nevar. Šķiet autori sev par mērķi ir likuši līdz nejēdzībai sarežģīt vienkāršas lietas, lai gala beigās pamatojoties uz to paziņotu apšaubāmas atziņas.
Globalizācija ir viens no "modernajiem" svešvārdiem. Tas ir jauns bubulis, kam piedēvē gan dažāda veida nelaimes, gan ceļ debesīs kā vienreizēju iespēju un cilvēka progresa augstāko sasniegumu, tai pat laikā pasludinot to par likumsakarīgu un nenovēršamu parādību.
Kas ir globalizācija?
Vienkāršiem vārdiem runājot, globalizācija ir darbību kopums (process) pasaules vienādošanai (unifikācijai). Viena pasaule - viena ideja - viena kārtība – viena kultūra – vienas vērtības, tur mūs ved globalizācija, tāds laikam ir tās mērķis. Cik šāds princips ir (ne)lietderīgs var saprast paveroties dabā, nez vai kas labs sanāktu, ja, piemēram, mežā augtu tikai egles vien.
Kāpēc globalizācija?
Kāpēc ir nepieciešama globalizācija? Atbilde nav oriģināla – vara, vispasaules vara. Tas ir vienīgais iemesls "vienas pasaules" radīšanai. Grūti ir pārvaldīt dažādu tautu un uzskatu cilvēkus. Mums "zināmajā" vēsturē dažādu tautu lielvalstis (impērijas) ir sabrukušas šā iemesla dēļ. Daļa no tām ar dažādām sekmēm mēģināja šo trūkumu novērst, vienādojot cilvēkus, mums labi zināms piemērs - Padomju savienība.
Kāpēc vara?
Kāpēc daļa cilvēku tiecas pēc varas, pēc maksimāli lielas un neierobežotas varas? Tādēļ, ka tas dod pārākuma apziņu un ļauj eksistēt uz citu cilvēku darba augļu rēķina. Abi šie faktori ir nozīmīgi, bet psiholoģiskais – nozīmīgākais, būt pārākam, labākam par citiem, būt pirmajam, būt uzvarētājam utt. Bet tas automātiski nozīmē, ka ir zaudētāji, ka ir tie, pār kuriem esi pārāks, par kuriem esi labāks, ir tie kuri ir pakļauti, kuri klausa tam ko saki, kuri izpilda tavas iegribas, kuri apgādā tevi ar visu nepieciešamo utt., un tāds negrib būt neviens.
Varaskāre ir viena no cilvēka deģeneratīvām kaitēm (garīga slimība), kas jau ilgi indē cilvēku sabiedrību.
Kā pakļaut tautas?
Vienas pasaules izveidošanai ir jāpakļauj visas pasaules tautas.Lūk izplatītākās tautu pakļaušanas metodes:
- tautas apdzīvotās teritorijas iekarošana (tiek iznīcināti pakļauties negribošie, bet atlikušie pārvaldīti ar fiziskas iznīcināšanas draudu palīdzību); - pilnīga tautas fiziska iznīcināšana ("nav cilvēku, nav problēmu"); - daļas vai visas tautas piespiedu pārvietošana uz citām mītnes vietām; - iekaroto zemju kolonizēšana, svešu tautību pārstāvju iekārtošana uz dzīvi iekarotajā zemē, "atšķaidot" un/vai pārtautojot iekaroto tautu; - mācību radīšana, kas liek cilvēkiem pakļauties pašiem no "brīva" prāta (starptautiskās "reliģijas" (mācības) , mūslaikos vēl papildus dažādas "zinātnes" un "teorijas" ).
Laika gaitā iekarotāji praktiski ir izmēģinājuši visas šīs pakļaušanas formas dažādās kombinācijās, bet kā vispiemērotākā ir izrādījusies viltus mācību izmantošana, varas darbus atstājot galējas nepakļāvības gadījumiem. Draudi rada pretreakciju, spītu, tie nesalauž pilnībā cilvēka garu. Draudi darbojas tikmēr kamēr tie ir reāli. Laiku no laika pakļautie saceļas un veiksmes gadījumā padzen iekarotājus."Labprātīga" pakļaušana ir ilgstoša un noturīga.
Senās tautu gudrības
Katra tauta savas pastāvēšanas laikā ir uzkrājusi (saglabājusi un/vai aizguvusi) zināšanas, kas veido tautas pārstāvju pasaulskatu. Šīs zinības tauta saglabā un nodod nākamajām paaudzēm caur savu kultūru – tradīcijām, rituāliem, teikām, dziesmām, parunām, nostāstiem, mītiem, leģendām u.t.t. Mūslaikos lielu daļu no šo zināšanu kopuma mēdz saukt arī par "nacionālo reliģiju". Senās tautu mācības nodrošina tās pārstāvju pasaules likumsakarību izpratni, tās ir kā mācību grāmatas (apmācību sistēma) ko katra tauta "sarakstījusi savā valodā" savām vajadzībām.
Piemēram, Daina vēsta:
Tēvu tēvu laipas mestas, Bērnu bērni laipotāji; Tā, bērniņi, laipojiet, Ka pietika mūžiņam.
Jūdu svētajos rakstos (arī Bībelē) stāv rakstīts "Nepieradiniet sevi citu tautu dzīves veidam, neļaujiet sevi iebiedēt debess zīmēm, no kā viņas bīstas", jūdi to stingri ievēro un dzīvo pārticībā, grūtāk saprast kādēļ tik daudzas tautas ir tik tuvredzīgas un ignorē šo vienkāršo patiesību.
Starptautiskās mācības
Ir dažādas starptautiskās mācības, bet vairumu no tām radīja un izplatīja kāda no starptautiskām lielvalstīm (impērijām) savas ietekmes nostiprināšanai un/vai paplašināšanai. Starptautiskās viltus mācības pilda vairākus uzdevumus:
- iespēju robežās iznīcina (vai izkropļo) un nodod aizmirstībai pakļauto tautu mācības – tautas gudrības un spēka avotu (t.s. "nacionālās reliģijas"); - vieno dažādu tautību pārstāvjus uz mācību bāzes, tādējādi pakļautie tiek pataisīti par pakļāvējiem un to atbalstītājiem; - pakļauto tautu šķelšana (piemēram, "reliģiskie" kari vienas tautas pārstāvju starpā), kas stipri samazina tās pretošanās un atbrīvošanās spējas; - pakļauto maldināšana, atraušana no realitātes, pašapziņas graušana (cilvēku pārveidošana par vergiem, tautas - par nedomājošu pūli, avju baru); - tautas vēsturiskās apziņas izkropļošana un noniecināšana (piemēram, vācu atnestā kristīgā "gaisma" atpalikušajiem un kašķīgajiem mežoņiem; Padomju Savienības (iepriekš arī Krievijas impērijas) "radītā" rūpniecība Latvijā utt.); - visbeidzot, ja vienai tautai izdodas uzspiest citai savu pasaulskatu (vērtību sistēmu, terminus, atziņas, vēsturisko izpratni, likumsakarību redzējumu utt.), tad tās pārstāvji iegūst salīdzinošās priekšrocības, jo, mācoties dzimtā valodā rakstītas zinības, tās apgūst labāk kā svešā mēlē pasniegto.
Globalizācijas sākums
Senākā mums zināmā impērija ar kuru domājams arī ir sākusies imperiālisma kaite, ir Šummera, kurā kāds Natufas senkultūras cilšu priesteris Baāls radīja monoteisma (viendievības) mācību, kuras mērķis bija turēt cilvēkus pastāvīgās māņticīgās bailēs un pakļautībā, lai tos piespiestu viņam kalpot bez darba samaksas. Šī sabiedriskā kaite pamazām izplatījās un pilveidojās, un turpmāko gadu tūkstošu garumā izpaudās tādos agresīvos valstiskos veidojumos kā Babilonija, senā Ēģipte, Feniķija, senā Izraēla, Asīrija, Persija, sengrieķu Maķedonija, Kartāga, Roma, Svētā Romas Impērija, Bizantija, Arābu kalifāts, Polija, Maskavijas Krievzeme, Spānija, Portugāle, Hasburgu Austrija, Lielbritānija, Hitleriskā Vācija, Padomju Savienība utt.. Katra no šīm impērijām savus iekarojumus stiprināja ar mācību, kas attaisno tās varas darbus, aizsedz to pārvaldnieku patiesos, varaskāros mērķus ar svētīgām un cildenām domām. Iekarotāji vienmēr sevi parāda labākus kā tie ir, bet uzvarētos sliktākus. Un mūsdienu vēsture ir šo melu un puspatiesību apkopojums, kompromiss starp pretrunīgajām, vienu otru nomainījušām iekarotāju domām.
Var pat teikt, ka cīņa uz vēsturiskās skatuves notiek gan reālajā laikā, kur izšķirošais ir ieroču spēks, gan arī "uz papīra", kur uzvaras tiek gūtas cilvēku prātos. Un ne vienmēr tas, kurš uzvar kaujas laukā, uzvar arī mācību (ideoloģiju) karā. Būtiskākais tomēr ir pārvaldīt cilvēku prātus, tad to fiziska kontrole nav nepieciešama.
No senajām impērijām īpašas pieminēšanas vērtas ir senā Izraēla un Roma, jo tieši tās visbūtiskāk ir ietekmējušas notikumu gaitu virzienā, kā sekas ir globalizācija kādu to redzam šodien.
Izraēlas tautas un ideoloģijas dibinātājs ir Ēģiptes varenā faraona Ramzesa Lielā audžudēls Mozus, kas no vienas ēģiptiešu vergu tautas radīja kvalitatīvi jaunu tautu – jūdus un tās mācību - jūdaismu. Saņēmis labāko izglītību kādu tais laikos varēja iegūt, Mozus sacēlās pret savu aizbildi, sapulcināja ap sevi Ēģiptē mītošos vergus un aizveda tos tuksnesī. Viņš uzrakstīja savai tautai likumus pēc kuriem tai jādzīvo un kam stingri jāpieturas, un radīja garīdzniecību, kam jānodrošina šo likumu ievērošana. Pēc četrdesmit gadus (pietiekams laiks, lai nomainītos vergot pieradusī paaudze) ilgiem klejojumiem bijušo ēģiptiešu pēcteči, nežēlīgi izkaujot visus agresijai pretojošos pilsētu iedzīvotājus (tai skaitā sievietes, bērnus un sirmgalvjus), iekaroja daļu esošās Izraēlas teritoriju (t.s. "apsolīto" zemi). Izraēlas valstij nebija lemts ilgs mūžs, toties tās mācība pārdzīvoja visas impērijas, saglabāja un vienoja pa visu pasauli izkaisīto jūdus un, ar jūdaisma atvasinājumu (pārsvarā kristietības un islāma) palīdzību, pakļāva milzum lielu cilvēku skaita prātus, iznīdējot vai izkropļojot šo tautu pašradītās mācības.
Savukārt Romas impērija pilnveidoja dažādu tautu efektīvas pakļaušanas un pārvaldības paņēmienus, tās pūļa pārvaldes princips "maizi un izpriecas" tiek plaši pielietots vēl joprojām. Romas tiesību sistēma ir mūsdienu tiesību pamatā. Romā radās kristietība, sajaucot jūdaismu ar t.s."pagānisma" atsevišķām sastāvdaļām. Tieši Romā jūdaisms (kristietības formātā) guva izšķirošo uzvaru, kļūstot par efektīvu līdzekli brūkošās, daudznacionālās lielvalsts apvienošanā un stutēšanā. Romas sagrāve, tam sekojošās jukas un jauno pēcromas valstisko veidojumu valdnieku imperiālistiskās ambīcijas, ļāva kristietībai nostiprināt savu ietekmi bijušās Romas impērijas zemēs un strauji izplesties tālu aiz tās robežām.
'Civilizāciju sadursme'
Pēdējie laikā bieži tiek runāts par t.s. "civilizāciju sadursmi" ar to domājot "rietumu" konfliktu ar arābu un islamticīgo pasauli. Regulāri sekojot plašas saziņas līdzekļu sniegtajām ziņām tāds iespaids var rasties, tomēr apskatot vēstures gaitu citā skatījumā, paveras savādāka aina. "Rietumu" civilizācijai un islāma pasaulei ir vienas saknes, tas ir jūdaisms, visas trīs mācības vieno viendievība, izteikts duālisms (ticība absolūtam labajam un absolūtam ļaunajam) un kopēji svētie raksti, pravieši ,atziņas, likumsakarības un terminaloģija (vismaz daļa no tā). Tādēļ nevar būt runa par civilizāciju sadursmi šādā izpratnē. Drīzāk gan "rietumu", gan islāma pasaule ir vienas "civilizācijas" dažādas daļas un t.s. "civilizāciju sadursme" drīzāk varētu būt "spēku pārgrupējums" vienas civilizācijas ietvaros – jauniem mērķiem nepiemēroto tautu nomaiņa ar veselīgākām, mazāk prasīgākām (pēc ES prognozēm apmēram pēc 20 gadiem ES pilsoņu vairākums būs islamticīgie, līdzīgas prognozes ir par Krieviju).
Civilizāciju sadursme
Paskatoties uz pasaules "reliģisko" karti, kur blakus milzīgajām kristietības un islāma teritorijām atrodas pietiekami lielas citu, daudz savādāku pasaulskatu mācību zemes, var rast atbildi kādu civilizāciju sadursme notiek un kāpēc vienas viltus mācības ir novecojušas, un kāpēc to vietā stājas citas.
Vairums t.s. "austrumu reliģiju" ir senākas par jūdaismu. To galvenā pamatdoma ir harmonija, tajās nav izteikta, stingri noteikta "labā" un "ļaunā", stipri atšķiras Dieva jēdziens, raksturīga daudzdievība, nav izteikta absolutizācija un attiecīgi tiek pieļautas vairākas patiesības (tas ir to izpausmes) utt. Šīs mācības ir vairāk vērstas uz cilvēka garīgo pašattīstību, atziņu izjušanu nevis dogmatisku rakstītā vārda apguvi. Arī "austrumos" ir bijušas daudznacionālas lielvalstis, bet tās savu teritoriju pārvaldībai neizmantoja viltus mācības, kā likumsakarīgs iznākums ir to īsais mūžs.
Ne islāmam, ne kristietībai "iekarot austrumus" neizdevās. Piemēram, prūšu garīgā noturība un pašiznīcinošās brīvības cīņas parādīja kristietības kā mācības miermīlīgas izplatības turpmāku nespēju, un grūtības ar kādām var nākties saskarties mēģinot iznīcināt spēcīgas vēdiskās kultūras ar rupja spēka palīdzību. Japāna savā laikā noslēdzās pilnīgā pašizolācijā, kuru, kara draudu iespaidā, pārtrauca 19.gs. beigās. Indiešiem (hinduistiem) ar grūtībām, bet tomēr izdevās apturēt straujo islāma izplatību (ekspansiju). Tādēļ arī vienas pasaules - vienas kārtības sasniegšanai nācās izdomāt jaunas viltus mācības, kas ir tuvākas "austrumu" pasaulskatam.
Jaunākās starptautiskās mācības
No jaunākajām starptautiskajām mācībām var minēt tādas kā kapitālisms, mūslaiku demokrātija, nacionālisms, komunisms, liberālisms utt. Tām ir daudzi paveidi (tai skaitā dažādas "zinātnes" un "teorijas") un bieži vien to tēzes dažādos variantos pārklājas vai vismaz neizslēdz viena otru. Šīs mācības visbiežāk nemaz nav pretrunā ar saviem vecākajiem radiniekiem (starptautiskajām "reliģijām"), jo neatbild vai pilnībā nespēj atbildēt uz jautājumiem, kas pārsniedz mūsdienu zinātnes robežas.
Kapitālisms ir mācība par vērtību apmaiņas sistēmu, izmantojot nosacītu vērtību aizstājēju (ekvivalentu) - naudu. Tā nosaka lietu vērtību noteikšanas principus, to apmaiņas kārtību, naudas aprites un uzkrāšanas likumsakarības utt. Kapitālismā vērtības var iegūt tikai par naudu, bez naudas nevar iztikt, nauda ir visu lietu mērs. Tas ko nevar izmērīt naudā, tas neeksistē, tas tiek ignorēts un attiecīgi, kaut vai netieši, bet noliegts (kas nav mērāms, tas nav derīgs).
Demokrātija (tautas vara) māca, ka valstu vadītāji ir jāievēl valsts iedzīvotājiem balsošanas ceļā un tāpat ir jāizlemj būtiski sabiedrības jautājumi. Virspusēji raugoties ļoti taisnīga un pareiza mācība. Tikai šī mācība pieņem, ka visi iedzīvotāji ir gana gudri un zinoši valsts pārvaldes un cilvēku dabas pazīšanas lietās, ka tiem ir laiks iedziļināties sabiedriskajos procesos, lai pieņemtu pareizos lēmumus. Diemžēl visbiežāk tas ir kļūdains pieņēmums. Sabiedrībai (vairākumam tās locekļu) ir jābūt ar ļoti augstu attīstības līmeni, lai pie varas nenonāktu necienīgi ļaudis. Vairums mūsdienu valstu ir ļoti tālu no tā. Ne par velti tādās būtiskās nozarēs kā bruņotajos spēkos, medicīnā, izglītības sistēmā, uzņēmumu vadībā utt. lēmumi tiek pieņemti vadoties pavisam pēc citiem principiem. Kādēļ tad daudz svarīgākos valsts pārvaldes jautājumus ļauj izlemt nespeciālistiem.
Nacionālisms. Savas tautas stādīšana pirmajā vietā, mīlestība un cieņa pret to. Galēja šīs mācības izpratne var izpausties kā naidīgums, nepatika un agresija pret citām tautām. Diemžēl pat mērens nacionālisms nenovērš pretrunas dažādu tautu starpā, gadījumos, kad ierobežotu resursu apstākļos, tie jāsadala, kā arī, situācijā, kad vienā teritorijā dzīvo vairāku tautību pārstāvji. Tādēļ šī mācība tīrā veidā agri vai vēlu ir lemta neveiksmei dēļ tautu savstarpējām cīņām, ko izmanto starptautisko mācību piekritēji ("skaldi un valdi"). Pašreizējos apstākļos, kad beztautiskums un tautu sajaukšana pieņem arvien milzīgākus mērogus, šī mācība ir viens no spēcīgākajiem ideoloģiskajiem pašaizsardzības līdzekļiem savu tautisko identitāti zaudēt negribošajiem.
Komunisms ir mācība par šķiru sabiedrību, kurā strādnieku šķira neizbēgami uzvar savus izmantotājus (ekspluatatorus) – kapitāla turētājus, un izveido vienlīdzīgu, bez tautu un bez valstu sabiedrību, kurā viss pieder visiem un darba augļi tiek sadalīti vienlīdzīgi visiem sabiedrības locekļiem.
Liberālisms - pašreiz valdošā mācība. Tā stipri ierobežo valstu lomu sabiedrības procesu noteikšanā, nododot daudzus svarīgus valstu pienākumus (funkcijas) mistiskās, visuvarenās un neredzamās "tirgus rokas" pārziņā. Liberālisms bruģē ceļu valstu praktiskās neatkarības zaudēšanai un to svarīgāko darbības jomu nīkuļošanai un/vai nonākšanai starptautisko korporāciju ietekmē. Var pat teikt, ka liberālisms iznīcina neatkarīgas valstis.
Mācību nosacītība (relatīvisms)
Tāpat kā ceļš uz elli ir bruģēts ar vislabākajiem nodomiem, tā jebkuru, pat vispozitīvāko, mācību var izmantot kā aizsegu ļauniem darbiem. Un otrādi, neviena viltus mācība nevar gūt plašu atbalstu, neslēpjoties aiz labiem nodomiem un patiesām atziņām.
Tādēļ īslaicīgi izšķirošais ir cilvēki, to darbības nolūks, kas rīkojas mācības vārdā. Ja mācību izmanto citu pakļaušanai un ļaundarībām, tās atziņas attiecīgi tiks skaidrotas un ignorētas tās domas, kas saka pretējo. Savukārt uz cilvēka attīstību vērsti mācības kalpi orientēsies uz gaišajām un pozitīvajām atziņām.
Starpība ir tikai cik viegli mācības būtība ļauj to izmantot tās radītāju pretējiem mērķiem (piemēram, pozitīvu mācību – ļaužu krāpšanai un viltus mācību – labiem darbiem).
Mācību (t.s. 'reliģiju') 'kari'
Karš mācību līmenī ir ilgstošs un bieži vien nemanāms, vairums tajā iesaistītie cilvēki nezin, ka piedalās tajā, viņi svēti tic savai taisnībai.
Mācību karš var ilgt neskaitāmu paaudžu garumā, tādēļ būtiska ir to spēja pārliecināt par savu patiesumu katru nākamo paaudzi, pēc iespējas labāko daļu no tās. Visgrūtāk ir pārliecinot pirmo paaudzi, ja tas ir izdarīts, noturēt pie šīs pārliecības nākamās paaudzes ir ievērojami vieglāk, jo senči paši centīsies ieaudzināt atvasēm savu pārliecību.
Veiksmīgai izplatībai mācībai jāatbild uz būtiskākajiem esības jautājumiem (kas ir cilvēks, no kurienes tas radies, kas ir dzīve un nāve, kāda ir dzīves jēga, kā būt laimīgam, kas notiek pēc nāves, kāpēc kaut kas notiek tā nevis savādāk u.t.t.). Jo saprotamākas atbildes, jo mazāk pūļu jāpieliek tās izplatīšanai. Ja mācība nav saprotama vai kaut kādu iemeslu dēļ tā nesaskan ar realitāti (nav atbilstoša laikam vai mēģina cilvēkus maldināt), mācība mirst dabīgā nāvē vai arī tās izplatība un uzturēšana prasa ievērojamus resursus (viltus mācību gadījumā jāuztur neskaitāmi tās skaidrotāji un izplatītāji).
Veselīgam cilvēkam nav vajadzīgas mācības, viņš pats spēj rast atbildes uz saviem jautājumiem un pārvarēt grūtus dzīves brīžus. Ja cilvēks to nespēj, viņš meklē palīdzību. Tautu pašradīto mācību ("nacionālo reliģiju") uzdevums bija (ir) palīdzēt zinības zaudējušiem ļaudīm un uzturēt sabiedrisko kārtību, kas mazina šādu ļaužu rašanās iespējamību, kārtību, kurā katrs pilda savu darbu, savu lomu, radot labumu gan sev, gan visai sabiedrībai kopumā. Šīs mācības ir uz cilvēka attīstību vērstas, pretstatā manipulatīvām, kuru mērķis ir pakļaut, atraut no īstenības, maldināt.
Dažas viltus mācību teoriju nosacījumi, kas veicina to izplatību:
- slēpšanās aiz pozitīvām domām, atziņām un saukļiem (plašs cilvēku skaits nepieņems mācību, kas atklāti sludina ko negatīvu); - noderīgums varas elitei laicīgu mērķu salīdzinoši ātrai sasniegšanai; - savu tēžu patiesuma pasludināšana un citu, pēc būtības līdzīgu, bet formas savādāku, domu noliegšana; - aklas ticības mācības patiesumam pieprasīšana vai veicināšana; - savas mācības pamatošana ar objektīviem procesiem (piemēram, dabas neizzināto (-mo) likumsakarību izmantošana kāda konkrēta pasaules redzējuma pamatošanai utt.); - svešu, grūti saprotamu (vai nesaprotamu) terminu izmantošana; - vispār pieņemtu terminu aizstāšana ar mācības terminiem ( piemēram, kristiešu izmantotais "kristīgo vērtību" jēdziens, runājot par tikumiskām vērtībām, līdzīgi – "demokrātisko vērtību" jēdziens); - mācības izplatīšanas pieprasīšana no tās piekritējiem; - labumu solīšana praktiski nesasniedzamā vai ļoti grūti sasniedzamā nākotnē.
Tātad, īslaicīgi mazāk būtiski kādu mācību izmantot, galvenais - cilvēku nolūks, kas to dara. Ilgā laika periodā nozīmīgākais ir mācības teorētiskās nostādnes. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kas tagad un tūlīt viltus mācības vārdā dara labus darbus, ilglaicīgā periodā veicina nelietības, ko šīs mācības vārdā darīs citi (ja darīs). Tāpat tas ir kā attaisnojas mācības vārdā pagātnē nodarītām ļaundarībām un kā netiešs pamudinājums līdzīgi rīkoties nākotnē (sak, ja nepieciešams, šodien var melot, zagt, nokaut rītdienas "gaišās" nākotnes vārdā).
Vēl citiem vārdiem sakot, atbalstot mācību, tās pozitīvo atziņu dēļ, automātiski tiek atbalstītas negatīvās (piemēram, "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" un "Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti"; "Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu." utt.).
Tādēļ labāk turēties pie dažādu mācību pozitīvajām atziņām nevis ierobežot sevi un atbalstīt kādu no tām kopumā.
Liberālā kapitālistiskā demokrātijas izpausmes
Sīkāk par šobrīd izplatītāko viltus mācību, daļu tās praktiskā pielietojuma sekām:
- visaptveroša netikumības (vardarbības, seksuālu izvirtību, kaitīgu ieradumu utt.) izplatīšana vārda brīvības aizsegā; - melu un apzinātas maldināšanas normalizācija ( t.s. "mārketings", reklāma, "PR" utt.); - valstu praktiskās neatkarības likvidēšana (ar starptautisko līgumu, kā arī "demokrātijas", "brīvā tirgus" u.c. svešu principu ieviešanas palīdzību); - valstu nozīmīgāko ražošanas resursu iznīcināšana vai nonākšana starptautisko korporāciju īpašumā, un vietējo uzņēmēju nīcināšana; - milzīgas informācijas plūsmas radīšana no kuras, tikai niecīga daļa ir patiesa un noderīga, pārējais – meli, puspatiesības vai vienkārši bezjēdzīgas ziņas; - tautu kultūru iznīcināšana, atšķaidot to kopējā beztautiskās popkultūras katlā; - mākslīga tautu sajaukšanās ("atšķaidīšana") veicinot nevajadzīgu cilvēku pārvietošanos (tautu staigāšana); - likumu bezjēdzīgi sīks un sarežģīts apraksts, kā rezultātā likumus nezin neviens, bet savas tiesības ar to palīdzību spēj aizstāvēt tikai bagātie un īpaši spējīgie sabiedrības locekļi, pārējie ir beztiesiski; - valsts iestāžu (un ne tikai) darbības formālums (darbību veikšana pēc likuma burta nevis būtības); - personiskās atbildības iznīcināšana teju vai visās jomās, kas noved pie bezatbildības ( neviens personiski nav vainīgs, katrs pilda savu mazo darbiņu – vainīga sistēma); - lauku iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās, kam sekas ir dabīgu, veselīgu gan garā, gan miesā cilvēku skaita samazinājums; - cilvēku praktisko zināšanu līmeņa samazināšanās (apkārtējā informācijas telpā dominē meli, puspatiesības un pseidoziņas; vispārējā izglītības sistēma kļūst aizvien neefektīvāka; brīvais laiks tiek pavadīts nevis darot ko lietderīgu vai mācoties, bet gan dažādās bezjēdzīgās izklaidēs (TV, datorspēles, koncerti, krogi, sporta pasākumi utt.) ).
Globālās pasaules nākotne
Tātad vēlreiz īsumā. Globalizācija process ved uz pasaules vienādošanu ar mērķi nostiprināt un paplašināt valdošā grupējuma vispasaules varu.
Pie kā tas var novest? Mierinoši, bet rūgti maldi, ir uzskatīt, ka tie, kam jau ir pietiekami daudz varas, apstāsies pie sasniegtā. Tāda nav šo cilvēku daba, viņiem vienmēr ir par maz, vienmēr vajag vairāk kā ir pašreiz, šie cilvēki ir nepiesātināmi (varaskāre ir garīga kaite). Tādēļ ir kļūdaini uzskatīt, ka, ieviešot liberāli kapitālistisko demokrātiju visā pasaulē, beigsies visas nelaimes un cilvēki dzīvos mierā un saticībā. Īstenība diemžēl ir cita par ko mēs varam pārliecināties jau tagad. Kamēr milijardiem cilvēku nespēj sevi pienācīgi pabarot, pāris milijoni dzīvo neredzētā greznībā un bauda neizmērojamas varas un priekšrocību augļus. Pēc visu ārējo šķēršļu likvidēšanas, tiks vairāk vai mazāk pakāpeniski iznīdēti visi atlikušie uz absolūtu varu vedošie šķēršļi un Orvela uzburtā šausmu aina par "zābaku, kas sabradā cilvēka seju – mūžīgi mūžam" var kļūt vēl reālāka. Jau tagad 20% cilvēku patērē 80% izmantojamo resursu, bet kāds pamats ir uzskatīt, ka nākotnē šī attiecība nevarētu mainīties, piemēram, uz 2% (un mazāk) pret 90%. Nospiedošam mazākumam izmantojot jaunākās tehnoloģijas un strauji samazinoties cilvēku vairuma praktiskās gudrības līmenim, tas ir iespējams.
Nobeigumam
Tumsu nevar kliedēt akli vicinoties ar dūrēm vai neganti ķengājoties. Tumsu var kliedēt tikai ieslēdzot gaismu.
Ļaunums ir harmonijas trūkums. Krišana galējībās (vienalga kādās) iznīcina harmoniju ("kas pār mēru, tas par skādi").
Neiecietība, vardarbība u.c. negācijas nenieka nespēj kaitēt jaunās vispasaules kārtības veidotājiem, tas tikai atvieglo viņu uzdevumu, tās ir vājuma pazīmes, veselā saprāta agonija, labās gribas izmisuma sauciens, kas tikai pavairo ļaunumu. Jaunās kārtības veidotāju spēks ir vairuma cilvēku un tautu nespēkā, neveselībā un nezināšanā. Lielākais globalizācijas drauds ir veselīgi (spēcīgi, zinoši, veseli) cilvēki un tautas, jo veselīgāki kļūsim (paliksim), jo vairāk apdraudēsim globalizāciju tikai ar savu esību vien.
---------------------------------------
Daži darbi, kas palīdzēja nonākt līdz šādām atziņām:
Latvju Dainas
Laodzi, Daodedzin
Oļģerts Ziļickis "Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē 48. g. tk p. m. ē. − m. ē. 13. gs"
Antons Rupainis, Ievads Arheolingvistikā
Paula Stelpa filozofiskie raksti
Jānis Miezītis "Saruna, kas neļauj aizmigt" (Fragments)
Dž. Orvels "1984" (Fragments)
Dž. Orvels "1984" (Fragments)
J.Kučinska darbi
A.N. Senčenko."Iznīcināšanas sabiedrība" (Fragments)
A.N. Senčenko."Iznīcināšanas sabiedrība" (Fragments)
A.N. Senčenko."Iznīcināšanas sabiedrība" (Fragments)
Vladimirs Istarhovs "Krievu dievu uzbrukums", krieviski
Bībele
Muammārs Kadāfi "Zaļā grāmata"
A.Berdņikovs, I.Mihailovs "Globalizācija. Mūsdienu transformācijas un to izpausmes"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
