Vara ir ļaužu savstarpējo attiecību veids, kā rezultātā vieni sabiedrības locekļi pakļaujas citiem. Vara nav lieta, nav emocija, to nevar iegūt, paturēt vai nodot, kaut ar cilvēks joprojām mēģina to darīt. Vara ir spēja pakļaut, spēja likt otram cilvēkam paklausīt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vara ir pār cilvēkiem, precīzāk pār cilvēku prātiem – tikai un vienīgi pār prātiem.

Vara ir smaga, tik smaga ka vairums ļaužu salūst zem tās nastas. Varai ir tieksme cilvēkos atmodināt zvēru – primitīvu un nežēlīgu, ir jābūt īpašām dotībām, spējām un izturībai, lai pretotos varas destruktīvajai ietekmei, lai spētu izturēt varas smagumu, šādu cilvēku nav daudz un visbiežāk viņiem varu nemaz nevajag.

Vara pieradina, tā ir kā narkotika, kas apreibina – viena no spēcīgākajām narkotikām.

Vara radās kopā ar pirmo cilvēku nepieciešamību veikt kopēju darbu un kopā ar pirmajām atklāsmēm, ka var likt strādāt citiem piesavinoties darītāja darba augļus, un kopā ar šīm atklāsmēm radās arī pirmās teorijas un mācības kādēļ vieniem cilvēkiem ir jāklausa citi un kādēļ tiem labprātīgi jāatdod citiem pašu sastrādātais.

Varu var iedalīt formālā un neformālā. Formālā vara ir kā mainīgs lielums, kur mainīgais ir indivīds. Kā par formālu varu var runāt par naudas varu, mantas varu, tehnoloģiju varu, likuma varu u.t.t. Neformālā vara izriet tikai no cilvēka personiskām īpašībām. Bet patiesībā nav formālās varas, ir tikai un vienīgi indivīda vara – indivīds ieņem amatus, indivīdam ir manta, indivīdam ir nauda, indivīds vada un uztur tehniku un indivīdi piemēro likumus. Jeb precīzāk sakot, formālā vara pastiprina neformālo.

Kā teica viens ļauns ģēnijs – „Kadri izšķir visu”, cilvēciskais faktors vienmēr un visur, cilvēks un tikai cilvēks ir varas objekts un subjekts, un jebkuri mēģinājumi ignorēt vai apiet šīs likumsakarības jau iepriekš ir lemti neveiksmei, tādēļ lemtas neveiksmei ir visas sabiedrības pārvaldes teorijas, kas ignorē cilvēcisko faktoru, cilvēku, kas realizē konkrēto teoriju, atlasi, motivāciju un kontroli. Jeb citiem vārdiem sakot, būtiskākais ir teorijas realizācija, nevis pati teorija.

Politika ir mācība par varu, pirmām kārtām par varu un tās veidiem sabiedrības pārvaldē, sabiedrības darbības nodrošināšanā, respektīvi mācība par valsts varu un valsts kā iedomātas personas attiecībām ar indivīdu, par valsts varu pār indivīdu un indivīda varu pār valsti. Tā kā vara var būt tikai vienam indivīdam pār citu (-iem), tad attiecīgi ir skaidrs, ka politika ir mācība (līdzīgi citām) ne par ko, ka politika ir viens no varas instrumentiem, ko vieni indivīdi izmanto citu pakļaušanai.

Un mūslaiku ļaudis ir pakļāvušies tik ļoti, ka uzskata kā pašu par sevi saprotamu, ka vienam var nepiederēt nekas un pat tas nekas ir vaiga sviedros jāatstrādā, bet cits var mierīgi uz nebēdu skaitīt miljonus un miljardus. Nerodas īpaši iebildumi pret to, ka vieni darba darītāji tiek atalgoti tūkstoškārtīgāk (un vairāk) kā citi. Varbūt piemēram laba pamatskolas skolotāja darbs ir mazvērtīgāks kā kādas bankas īpašnieka nenovērtējamais ieguldījums, nekustamo īpašumu tirgoņa devums, kāda „top menedžera” radītais? Diez vai! Tiek pieņemta kā norma, ka dēļ „cilvēktiesībām” vairākumam jātrīc mazākuma priekšā, ka „esot vienoti daudzveidībā” sava kultūra un gadu tūkstošiem krātā cilvēku savstarpējo attiecību pieredze ir jāaizstāj ar surogātkultūru – dažādu kultūru, no konteksta izrautu, sastāvdaļu sajaukumu. Mēs arvien mazāk brīnāmies par dažāda veida absurdām pārmērībām, pašsaprotamu lietu pārdefinēšanu un pārspīlēšanu.

Un mēs pakļaujamies, jo mums saka ka tā ir labi, mums saka ka tā ir progresīvi, mums saka, ka civilizētā sabiedrībā tā notiek, mums saka, ka tāda ir cilvēka daba, mums saka, ka savādāk nemaz nevar, mums saka ka tas ir vienīgais pareizais ceļš.

Mēs pakļaujamies, jo mūs biedē: ar elli, ar teroristiem, ekstrēmistiem un radikāļiem, ar austrumu lāčiem un rokām, ar sankcijām, ar naudas sodiem, ar tiesvedības procesiem, ar sliktiem ekonomikas rādītājiem.

Mēs pakļaujamies, jo mums melo, jo melošana un maldināšana no nāves grēka ir kļuvusi par vispāratzītu tikumu, izdzīvošanai nepieciešamu priekšnosacījumu, par arodu, ko skolā māca. Mums melo par visu – sākot no melošanas par vislabāko veļas pulveri, visnepieciešamākajām zālēm, viszemākajām cenām, visgrandiozākajām atlaidēm un vispareizākajām mācībām, un beidzot ar pasakām par spējīgajiem, godīgiem, labsirdīgiem un omulīgiem vadoņiem, bagātniekiem un citiem šīs saules varenajiem.

Un mēs pakļaujamies viens otram, pakļaujam viens otru, pakļaujamies māņiem, kas mūs ielenc, pakļaujamies varai, kuru mēs neredzam un nesaprotam, un skrienam kā vāveres ritenī uz nekurieni, griežoties šajā bez jēdzīgajā varas riņķa dancī.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form