Sākumā nedaudz par minēto virsmērķi. Ko mums piedāvā? "Attīstīt Latvijas kultūras kapitālu un stimulēt kultūras ieguldījumu nacionālās identitātes stiprināšanā, sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanā un tautsaimniecības izaugsmē." Izlasot šīs frāzes gribas vaicāt, vai tad līdz šim tas viss jau netiek darīts, turklāt gribētos arī saprast, kā īsti izpaudīsies "sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošana" un "tautsaimniecības izaugsme".
Domāju, ka tie cilvēki, kuri līdz šim iecienījuši teātri, koncertus vai izstādes, savus paradumus nemainīs arī turpmāk. Viņi tāpat brauks ar bērniem uz Brīvdabas muzeju, pirks latviešu rakstnieku grāmatas vai mūsu valstī radītu datorspēli. Vai ar to būs pietiekami, lai runātu par tautsaimniecības izaugsmi kultūras ietekmē? Šaubos. Protams, ja vien kā sēnes pēc lietus nesāks augt kultūras sfērā strādājoši uzņēmumi, kuri radīs arvien jaunas darba vietas, bet mūsu radošās industrijas produkti iekaros stabilu vietu tirgū vismaz Eiropas mērogā. Taču lai tā notiktu, nepieciešams radīt unikālus kultūras produktus un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, un šis varētu būt virziens, kuram vērts pievērst pastiprinātu uzmanību.
Minētajā politikas plānošanas dokumentā arī minēts, ka kultūrizglītībai "jākalpo par garantu Latvijas kultūras ilgtspējai." Tam varētu piekrist, taču līdz pat šim laikam nekur nav izdevies atrast termina "kultūrizglītība" definīciju. Kas ir kultūrizglītība, ko tā ietver, un kādai jābūt to pasniedzēju kvalifikācijai, kuri skolo jauno paaudzi?
Runāšu par to sfēru, ko pats labi pazīstu, un kurā savulaik esmu ieguvis augstāko izglītību, proti, par ar aktiermākslu saistītām specialitātēm.
Vai tiešām ir pietiekami, ja, teiksim, aktiermākslu pasniedz vienīgi labs aktieris, vai tomēr līdztekus šīm prasmēm apmācību procesa pašā sākumposmā pasniedzējam nebūtu nepieciešama arī pedagoga kvalifikācija? Proti, sākumā ar pedagoga palīdzību tiek apgūta "ābece", un pēc tam talkā nāk talantīgs aktieris vai režisors. Jo pedagogs tomēr zina, kā to darīt un kāda ir metodika. Pedagoga profesijā, tāpat kā jebkurā citā, ir likumi un likumsakarības, kuras jāievēro, ja vēlies savu darbu paveikt tiešām labi. Visu cieņu aktieriem un režisoriem, kuri uzņēmušies grūto pasniedzēja nastu un māca to, ko viņiem savulaik mācījis kāds cits, tomēr pedagoģijas prasmes sākumposmā ir nepieciešamas.
Ņemot vērā, ka kultūrizglītības finansējums veido lielāko daļu no Kultūras ministrijas budžeta (šogad – 59 316 823 eiro), par pedagoģisko izglītību ieguvušu pasniedzēju piesaistīšanu nudien ir vērts padomāt.
Protams, runa ir par profesionālā teātra darbinieku sagatavošanu. Amatiermāksla kā hobiju kultūra vienmēr ir attīstījusies savā gaitā un pēc saviem likumiem.
Runājot par kultūrizglītību nevar neminēt arī IzM ieceri no šā gada septembra ieviest skolās tādu mācību priekšmetu kā "Drāma". Ideja pati par sevi ir ļoti laba, tikai – kurš to darīs, kāda būs šī speciālista kvalifikācija, un pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēti rezultāti?
Jā, teātra mākslas stundas daudzos jauniešos tiešām atraisīs radošumu un rosinās uz pašizpausmi, tomēr man, un domāju, ne tikai man vien, šķiet dīvaini, ka bērnam vai jaunietim ar varu var likt spēlēt teātri pat tad, ja viņš to nevēlas. Manuprāt, tas ir absurds, un tiem ļaudīm, kuri šo ideju iniciējuši, par teātri, arī amatiermākslas līmenī, ir ļoti maza saprašana.
Ja reiz nav vienotas izpratnes par to, kas īsti ir kultūrizglītība, tad nav arī skaidrības, kāda ir latiņa šo prasmju apguves vērtēšanai. Ja reiz, teiksim, fizikā, ķīmijā, svešvalodās u.c. tā saucamajos klasiskajos mācību priekšmetos vērtēšanas kritēriji ir skaidri un visiem saprotami, tad kā būs šeit? Diemžēl teātra mākslā tas ir stiepjams jēdziens, ko katrs var staipīt pēc savas saprašanas. Ir labi, ka tiek domāts par mācību pilnveidošanu un meklēti varianti, tikai jāatrod arī optimāls veids, kā šis labās ieceres realizēt. Jo meklēt ne vienmēr nozīmē uzreiz arī atrast. Vēlu veiksmi šajā ceļā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
