Šīs normas mērķis bija rast risinājumu situācijai, kura ir izveidojusies nekustamo īpašumu apsaimniekošanas tirgū, kad apķīlāta nekustāmā īpašuma uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu (siltumapgāde, apsaimniekošana, uc.) saņēmēji var atļauties nemaksāt par to, jo vērst piedziņu uz viņu parādiem realitātē nav jēgas. Pat ja šis sarežģītais un ilgstošais piedziņas process tiks paveikts, visu naudu paņems ķīlas turētājs - bankas.
Banku interešu lobijs ir galvenais iemesls, kāpēc šie likuma grozījumi bija tik ilgi iestrēguši. Tika bremzēta to tālāka izskatīšana Saeimā, paklausot starptautisko aizdevēju paustajām rūpēm par banku interešu ievērošanu un liekot koalīcijai atteikties no pašas valdības piedāvāto likuma grozījumu tālākas virzīšanas.
Ir saprotama banku vēlme noturēt sev ērto pozīciju, kad tām nav jāuzņemas nekāda atbildība un nekas nav jādara situācijas risināšanai.
Patiesībā šis noregulējums ir nepieciešams visiem, arī bankām, jo situācijā, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem vai apsaimniekotājam nav pieejams reāls parādu piedziņas mehānisms, nākotnes perspektīvā tiek apdraudēta nepārtrauktu, drošu, kvalitatīvu pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem par ekonomiski pamatotām izmaksām. Atsevišķos gadījumos pat vispār tiek apdraudēta nekustamo īpašumu apsaimniekošana un tā ekspluatācija, kas galu galā noved pie šī īpašuma vērtības samazināšanās.
Tādējādi ir tikai loģiski, ka nekustamā īpašuma vērtība ir jāskata kā īpašuma un tā uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu klāsta vienots veselums.
Arī pašas bankas, iesaistoties nekustāmā īpašuma kreditēšanā, šādu lietu kārtību ir atzinušas, paredzot savos kredītlīgumos kredītņēmējam saistības līdz ar maksājumiem par hipotekāro kredītu veikt arī regulāru nekustamā īpašuma uzturēšanas pakalpojumu apmaksu.
Un tieši bankas, vēlāk izmainot savu attieksmi - atļaujot kredītņēmējam nemaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem - ir radījušas šo situāciju, par kuras sekām tās tagad nevēlās uzņemties nekādu atbildību.
Ir jāsaprot, ka šī banku piekoptā "labdarība" ir liekulīga un patiesībā negausīgi savtīga. Tas draud ar graujošām sekām visai sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, jo šie parādi jau nekur nepazūd. Ja vien bankas pašas nebūs gatavas šo savu "labdarību" apmaksāt, tad šī parādu nasta gulsies uz citu pleciem, un galu galā tie būs tieši labticīgie gala lietotāji, kas būs spiesti to visu apmaksāt.
Nenoliedzami, var piekrist arī banku viedoklim, ka tikai ar šiem likuma grozījumiem vien nebūs pietiekami, lai sakārtotu situāciju kopumā. Ir nepieciešamas arī likumdošanas iniciatīvas, kas nodrošinātu ātrāku un vienkāršotu parādu piedziņas procesu. Vajadzīgi arī likumu grozījumi, kas novērstu iespēju veikt negodprātīgas darbības ar nekustamo īpašumu, lai atbrīvotos no parādiem. Pašlaik to ir vienkārši izdarīt - kādam pārdodot, uzdāvinot vai kā citādi nododot savu īpašumu. Šim "jaunajam" īpašniekam savukārt vairs nav nekādu saistību ar uzkrātajiem parādiem.
Šāda situācija bieži rada negaidīti nepatīkamus sarežģījumus jaunajam īpašniekam, ja tas ir bijis labticīgs, kad izrādās, ka iegādātajam īpašumam pakalpojumu sniedzējs nevēlas piegādāt pakalpojumu, kamēr nav atrisināts parāda jautājums.
Tāpēc labāk būtu paredzēt, ka īpašumus ar šādiem parādiem nemaz nedrīkst atsavināt, pārdot, kamēr parādi nav nomaksāti, vai arī parāda summa būtu uzrādāma un iekļaujama darījuma summā, lai tā tiktu nomaksāta jau pie darījuma veikšanas.
Diemžēl, nākas atzīt, ka gaidītais rezultāts pašlaik nav sasniegts - likumdošanā iepriekšējo dažu normu vietā ir radītas desmitiem jaunas, kuras izveidojušas tādu situāciju, ka iedzīvotāji ir nonākuši teju i dzimbūtnieciskā atkarībā no apsaimniekotājiem, turklāt iedzīvotājiem ir pārlieku sarežģīti atbrīvoties no apsaimniekotājam, kuri pienācīgi nepilda savus pienākumus vai pat apzināti krāpjas.
Ja valstī tiešām ir politiskā griba risināt šo situāciju un novērst reāli briestošo parādu krīzi sabiedrisko pakalpojumu jomā, tad nepietiek tikai šiem tik ilgi mocītajiem Civilprocesa likuma grozījumiem un Ekonomikas ministrijas iecerētajiem kosmētiskajiem uzlabojumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā. Ir jāizstrādā komplekss risinājums, savstarpēji saskaņojot likumdošanas iniciatīvas gan Dzīvokļa īpašuma likumā, gan Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, gan Maksātnespējas likumā, gan Civilprocesa likumā.
Mēģinājumi žonglēt ar katru likumu atsevišķi radīs tikai vēl lielākas kolīzijas un sarežģīs visu situāciju kopumā - tas protams būs izdevīgi tiem, kuri varēs turpināt šo nesakārtoto situāciju izmanot savās interesēs, liekot godprātīgajiem lietotājiem to visu apmaksāt.
Savukārt likumdevēji tikmēr, cenšoties apmierināt dažādu lobiju intereses, varēs ilgstoši demonstrēt savu pašaizliedzīgo cīņu par sabiedrības interesēm, mēģinot izgudrot Nobela prēmijas cienīgu likumu, kuram pateicoties ar auto varēs braukt arī bez riteņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
