Ivars Zariņš: Fronte tēva pagalmā – quo vadis, Latvija?
Foto: Publicitātes foto

Vakcīnu iepirkums, "masku iepirkumi", OIK afēra utt. – gandrīz katram, kurš seko līdzi politiskajiem procesiem valstī un cenšas ne tikai lamāties, bet arī saprast notiekošo, nevilšus ir gribējies uzdot jautājumu: nu kāpēc citi (nu jau arī mūsu kaimiņi – igauņi un lietuvieši) spēj pieņemt pārdomātus un ilgtspējīgus lēmumus (tie vēlāk uzskatāmi parādās sabiedrības labklājības un valsts attīstības rādītājos, kuros mēs jau sākam aizvien vairāk atpalikt arī no saviem kaimiņiem, skat.šeit), bet mums tas nu nekādi nesanāk? Vai mēs būtu stulbāki, savtīgāki nekā leiši vai igauņi?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Droši vien, ka ne! Daudzi uzreiz iebildīs, ka nav jau nemaz slikti (un dažiem tik tiešām nav slikti!). Jā, arī mums ir savi veiksmes stāsti, bet, kā ironiski mēdz izteikties to īstenotāji, – tie ir, nevis pateicoties valdības (politiķu) centieniem, bet drīzāk par spīti tiem. Tas, protams, netraucē politiķiem "pierakstīt sev" šos panākumu laurus un kopējo tautsaimniecības attīstības procesu pasniegt kā savu centienu rezultātu – līdzīgi kā mušām uz automašīnas vējstikla savu spārnu plivināšanu pasniegt kā nopelnu auto virzībai uz priekšu, pat ja to patiesais pienesums parasti ir tikai noķēzīts vējstikls no savstarpējās ņemšanās, kas drīzāk traucē, nevis palīdz šai virzībai.

Covid-19 sērga skaudri atklāj lietu patieso kārtību, ko līdz šim daudziem nebija iespējas adekvāti novērtēt, turpinot dzīvot ilūzijās par mūsu varas rīcībspēju. Tas nu rada motivāciju beidzot sākt aizdomāties dziļāk – kāpēc ar mums ir tā un vai vispār mums varētu būt citādi?

Tāpēc šoreiz – noderīga informācija šīm pārdomām.

Kur ir mūsu nolemtības saknes?

Notiekošās varas nejēdzības ir loģiskas, neizbēgamas un tādēļ jau sen bija paredzamas (skat. šeit).

Proti, demokrātiskas iekārtas efektivitāte (līdzīgi kā tirgus ekonomika) ir atkarīga no tā, cik pilnasinīgi darbojas konkurence. Tieši pilnasinīga politiskā konkurence (līdz ar to varas alternatīvas iespējas) ir tas, kas padara varu atbildīgu sabiedrības priekšā (iedarbina politiskās atbildības principu), jo tādējādi, varai nepildot sabiedrībai dotos solījumus vai nerīkojoties atbilstoši sabiedrības vērtībām, ir iespējams to nomainīt pret citu – sabiedrības interesēm atbilstošāku – politisko spēku piedāvājumu. Latvijas sabiedrībai šajā politiskajā situācijā šāda iespēja nepastāv – varas nomaiņa tiek noliegta kā nepieļaujams ļaunums (kam?).

Par šo "ļaunumu" vēlāk.

Patiesībā demokrātiskā valstī varas nomaiņa nav traģēdija (kā tas tiek pasniegts pie mums), tā ir normāla lietu kārtība, pat vairāk – tas ir demokrātijas attīstībai absolūti nepieciešams process, jo tā rezultātā, katru reizi varai nomainoties, jaunā varas slota izslauka (ir spiesta izslaucīt) vecās nejēdzības un noturas tik ilgi, kamēr ir spējīga pildīt savus sabiedrībai dotos solījumus un sabiedrībai nav labāka politiskā piedāvājuma, – tad atkal notiek varas maiņa.

Tā "aug demokrātija" – nevis ar gadiem, bet caur katru varas nomaiņu, kad jaunā vara ir spiesta pildīt savus solījumus un kļūt "labāka" (jo citādi to aizslaucīs). Tādējādi vara aizvien vairāk kalpo sabiedrības interesēm un kļūst atbildīgāka (jo, pateicoties reālai varas nomaiņas iespējai, sāk darboties politiskās atbildības princips, kas pie mums nedarbojas). Tādējādi (lai noturētos pie varas) partijas tas motivē (piespiež) kļūt stiprākām, "labākām" – piesaistīt sev vairāk spējīgu cilvēku (tādējādi veidojas lielāka iekšējā konkurence partijā, lielāka sabiedrības pārstāvība partijās), partijām rodas motivācija virzīt atbildīgos amatos spējīgākos (jo ir jākonkurē ar citiem, lai varētu palikt pie varas), nevis noderīgos idiotus, ar kuriem ērtāk manipulēt un savtīgi (vai nejēdzīgi) izmantot varas dotās iespējas.

Tādējādi demokrātija pamazām veidojas kā aizvien efektīvāka valsts pārvaldes forma (varas svārstam svārstoties un "attīrot" varu). Sākotnēji tas var izskatīties kā haotisks, mežonīgs process, kad iespējamās varas alternatīvas rādās viena par otru sliktākas, jo varas svārsts nav uzsācis savu "attīrošo" darbību. (Un varas "establišments" to izmanto kā argumentu, kāpēc sabiedrībai labāk būtu saglabāt pašreizējās varas stabilitāti – "zināmu ļaunumu" – un neļaut varas svārstam sākt darīt savu "attīrošo" darbu.)

Jā, brīnumi nenotiek. Pat tad, ja kāda vara mums tos uzreiz apsolītu, un pat tad, ja mēs būtu gatavi par tiem dārgi maksāt (vārda tiešā nozīmē). Šādā gadījumā (kā mēs to jau zinām), visticamāk, mēs rezultātā saņemsim pavisam citus brīnumus, tikai vēl dārgākus.

Atbildīgas varas veidošanās ir process, kurš ir jāizdzīvo, līdzīgi kā bērnībā tiek izslimotas visdažādākās slimības, lai iegūtu imunitāti pret tām. Atšķirībā no mūsu kaimiņiem mums šis process savilkto "sarkano līniju" dēļ ir iestrēdzis zīdaiņa autiņos, kurus mēs lādēdamies vēlamies mainīt katru reizi pēc katrām Saeimas vēlēšanām...

Trīs lietas, bez kurām demokrātija "nestrādās"

Kāpēc tā? Efektīvai demokrātijai ir svarīgi, lai tās ietvars spētu nodrošināt varas nomaiņu – lai sabiedrībai būtu iespējams brīvi apliecināt savu politisko izvēli, lai sabiedrībai būtu nodrošināta iespēja iegūt vispusīgu, objektīvu informāciju par notiekošajiem procesiem, katra politiskā spēka piedāvājumu (veikumu), lai visiem politiskajiem spēkiem būtu nodrošinātas vienlīdzīgas, godīgas konkurences iespējas.

Visi šie trīs nosacījumi ir fundamentāli svarīgi, lai demokrātija varētu strādāt kā efektīva valsts/sabiedrības pārvaldīšanas forma. Jo pilnasinīgāk tie tiek nodrošināti, jo efektīvāk "strādā demokrātija".

Diemžēl ir arī otrādi (kā mēs to varam izjust paši uz savas ādas) – jo vairāk tiek manipulēts ar informatīvo telpu, jo nevienlīdzīgāki tiek radīti nosacījumi partiju konkurencei par varu – jo kroplīgākas varas formas rodas, piesedzoties ar demokrātiju, kas bieži daudz neatšķiras no autoritāras varas perversijām, atsevišķos gadījumos pat pārspējot tās, jo atšķirībā no autoritāras varas, kura sabiedrībai ir viegli personificējama (atbildīgais), izkastrētas demokrātijas apstākļos varnešiem ir vairāk iespēju izpludināt savu atbildību sabiedrības priekšā, padarīt to nesaprotamu un turpināt nesodīti izvirst savā visatļautībā un mazspējā.

Līdz ar to, zinot, cik pilnasinīgi izpildās šie fundamentāli svarīgie nosacījumi, nav grūti prognozēt, cik atbildīga būs vara un kas mūs tālāk sagaida.

Kāpēc mēs atkal un atkal ejam šo nolemtības apli un nespējam no tā izrauties?

Sekla un virspusēja izpratne par politiskajiem procesiem sekmē pilnīgi aplama viedokļa formēšanos par notiekošā iemesliem – varas mazspēju un visatļautību, kura jau sāk pārsniegt jebkādas līdz šim pieredzētās bezkompromisu robežas un aizvien grūtāk ir ietilpināma saprātīgas loģikas ietvarā.

Ir jāsaprot, ka varas likumi, tāpat kā fizikas likumi, darbojas uz visiem vienādi (protams, uz mesijām tie neattiecas, bet tas nav mūsu gadījums...). Un lai kā censtos atkal un atkal tos apiet vai apmānīt – atkal un atkal tiek iegūts tas pats rezultāts – jaunas tās pašas varas perversijas iterācijas, kuras mēs jau esam novērojuši neskaitāmus politiskos ciklus.

Jo nav nozīmes – lai kā tu nosauktu vai nokrāsotu akmeni, lai kādas formas vai izmēra tas būtu, lai cik augstu tas taptu uzmests, ja tam nebūs spārnu/dzinēja, kas liek tam lidot, tas tik un tā nogāzīsies lejā tajos pašos dubļos blakus pārējiem akmeņiem.

Tāpat ir arī ar politiskajām partijām, to solījumiem un vērtībām – ja nebūs pietiekamas politiskās konkurences (dzinēja), kas piespiež tām "lidot" (atbildēt par saviem solījumiem un rīcību), tās neglābjami degradēsies – vara sāks pašapmierināties un izvirst un jebkādi (lai cik augsti un cēli) politiskie ideāli iegūs tos pašus jau zināmos "dubļainos" apveidus.

Saprotot šo mehānismu, ir viegli ieraudzīt, cik nepamatotas un naivas ir Latvijas sabiedrības gaidas katrās Saeimas vēlēšanās, cerot uz kārtējiem "baltajiem bruņiniekiem". Kamēr nav pilnasinīgas politiskās konkurences (par to tālāk), nav iespējama reāla varas nomaiņa (nedarbojas politiskās atbildības princips), "labākajā gadījumā" iespējamas ir tikai esošās varas mutācijas ar no tā izrietošajām, jau mums labi zināmajām sekām (kritienu dubļos blakus tiem pašiem vecajiem akmeņiem).

Tādēļ aplama ir ne tikai "jauno", bet arī esošo partiju potenciāla un rīcībspējas vētīšana un tiesāšana, jo šie izdarītie secinājumi ir adekvāti tikai šajā situācijā – izkastrētas politiskās konkurences apstākļos. Tās pašas partijas pilnasinīgas politiskās konkurences apstākļos demonstrētu pavisam citu rīcībspējas potenciālu, jo sevišķi ilgtermiņā, – šīs partijas vienkārši būtu spiestas to darīt vai arī aizietu politiskajā mēslainē, kas tagad tām nedraud, jo, pateicoties savilktajām "sarkanajām līnijām", ir izveidojies varas monopols – bezalternatīvas politiskais kartelis, kurš var "izpildīties", kā vien vēlas, un, neskatoties uz to, tik un tā palikt pie varas.

Kā tika iznīcināta pilnasinīga politiskā konkurence Latvijā. Vai esam unikāli?

Kā mēs šādā situācijā esam nokļuvuši? Latvijas gadījums nav unikāls, drīzāk nu jau pat ļoti hrestomātisks:

Jeila Universitātes politisko zinātņu profesors Milans Svoliks (Milan Svolik) 2019. gadā publicēja sava pētījuma rezultātus (skat. šeit) par "demokrātijas degradēšanos" pēdējos 45 gados (1973–2018), apskatot gandrīz divus simtus šādu gadījumu – sākot no militārajiem apvērsumiem, kuri prevalēja laika periodā pirms Aukstā kara beigām, līdz gadījumiem, kad demokrātijas degradēšanās ir notikusi "demokrātiskā veidā" – to īstenojot bez spēka pielietošanas leģitīmi demokrātiski ievēlētiem varas pārstāvjiem.

Visvairāk "demokrātijas degradēšanas" gadījumu ir ticis īstenots tieši šādā "demokrātiskā veidā", tos īstenojot pašiem leģitīmi demokrātiski ievēlētajiem politiskajiem spēkiem. Zīmīgi, ka pēc Aukstā kara šāda veida gadījumu īpatsvars ir būtiski pieaudzis – četri no katriem pieciem gadījumiem tikuši īstenoti šādā veidā! Un būtiskākā kopējā iezīme šiem gadījumiem, priekšnoteikums šādai demokrātijas degradācijai "no iekšpuses" – tā ir polarizēta sabiedrība.

Šī sabiedrības polarizācija tiek panākta, politiķiem aktualizējot jautājumus, kuros sabiedrībai ir izteikti polāri viedokļi (neko jums neatgādina?), un, jo ilgstošāk izdodas uzturēt sabiedrībā šo jautājumu aktualitāti, jo polarizētāka kļūst sabiedrība šajā jautājumā, jo ērtāk kļūst manipulēt ar atsevišķām sabiedrības daļām, jo sašķeltāka kļūst sabiedrība, kuras apziņa tiek koncentrēta tieši uz šiem polarizējošajiem jautājumiem.

Tādējādi pamazām izdodas nostiprināties tiem politiskajiem spēkiem, kuri ekspluatē šo vērtību polarizāciju, it kā aizstāvot vienas sabiedrības daļas svarīgas intereses. Parasti tas notiek vairākos vēlēšanu ciklos, kamēr sabiedrība tiek polarizēta tik tālu, ka ir gatava nodot demokrātiskās vērtības par labu savām "partizānu interesēm" (Milana Svolika termins, lai apzīmētu kādas sabiedrības daļas specifiskās intereses) un izvēlēties tos politiķus, kuri šīs intereses aizstāv. Jo lielāka ir sabiedrības polarizācija, jo vieglāk šādiem politiskajiem spēkiem kļūst manipulēt ar to un, īstenojot "skaldi un valdi" principu, iegūt un noturēt varu.

Arī Latvijā šādā veidā, īstenojot mērķtiecīgu Latvijas sabiedrības polarizēšanu, valdošajiem politiskajiem spēkiem ir izdevies realizēt sev ļoti izdevīgu, bet Latvijas demokrātijai un tās tālākai pastāvēšanai liktenīgu manipulāciju – ir izdevies uztiept Latvijas sabiedrībai "sarkanās līnijas".

Rezultātā demokrātija kā efektīva valsts pārvaldes forma Latvijā nedarbojas, jo, pateicoties savilktajām "sarkanajām līnijām", nav iespējama reāla varas nomaiņa, līdz ar to politiskais atbildības princips nedarbojas, jo šādā situācijā, lai noturētos pie varas, esošajiem politiskajiem spēkiem nav nepieciešams pildīt savus politiskos solījumus, nav nepieciešams rīkoties atbildīgi, ja vien tiem izdodas apmierināt vienam otra vajadzības un saglabāt izveidoto varas karteli, kura ietvaros varas alternatīvas nepastāv.

Tā mūsu valsts ir nonākusi politiskā karteļa varā, kas izskaidro tālākās varas nejēdzības un perversijas, kuras mums likumsakarīgi nākas pieredzēt.

Kā darbojas "sarkano līniju" lāsts?

Tā ir elementāra politiskā matemātika – varai ir nepieciešams parlamenta vairākums, vēlams, stabils vairākums, tās ir vismaz kādas 60 balsis (ja kopējais tautas priekšstāvju skaits ir 100).

Ja, pateicoties savilktajām "sarkanajām līnijām", apmēram ceturtā daļa (vai pat trešdaļa) parlamenta a priori tiek izslēgta no varas veidošanas procesa (līdz ar to arī nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa tiek atstumta no iespējas piedalīties valsts pārvaldes procesā ar visām no tā izrietošajām sekām saistībā ar sabiedrības integrāciju), tad paliek apmēram 70 balsis, no kurām kādas 60 (tas ir, gandrīz visas) veidos varas koalīciju. Varas alternatīvas iespējas – gandrīz nekādas vai vispār nekādas! Tā tiek iecementēts stabils pamats varas monopola izveidei ar izrietošām sekām...

Rezultātā, lai arī kādas varas izvirtības, nejēdzības tiktu sastrādātās, par tām neiestājas politiskā atbildība, jo īstenot reālu varas nomaiņu šādā situācijā nav iespējams. Iespējamas vien nenozīmīgas esošās varas modifikācijas, kuras drīzāk nostiprina esošo varas centru, ļaujot tam atbrīvoties no mazāk vēlamajiem.

Šādā situācijā jaunpienākušie politiskie laimes lāči, kuri kā baltie bruņinieki ienāca politikā, lai cīnītos ar melno bruņinieku (esošo varas "establišmentu"), ir nolemti atdoties melnā bruņinieka apskāvieniem un nonākt politiskā atkarībā no tā, jo savilkto "sarkano līniju" ietvaros cita varas partnerība tiem nav iespējama. Ar ko tas viss vienmēr beidzas – to mēs jau labi zinām...

Rezultātā varas formēšana Latvijā iegūst visnotaļ kroplīga politiskā tirgus aprises, kas laika gaitā jau kļuvusi par tādu kā politisko incestu, kurā piedalās vieni un tie paši politiķi. Lai arī no kādas jaunas un nebijušas politiskās dzimtas tie solās nākuši, beigās tie izrādās (kļūst) politiskie asinsradinieki, kas tad nu krustojas un dalās savā starpā un veido ģimenes (valdības koalīcijas) pat ar politiskiem līķiem, kamēr vien tie vēl nav galīgi sadalījušies vai kļuvuši par mēslojumu citiem.

Rezultātā atšķirībā no mūsu kaimiņiem mūsu politiskā elite nav spējīga pieņemt ilgtspējīgus lēmumus, un ne jau tāpēc, ka mēs būtu stulbāki vai savtīgāki par lietuviešiem vai igauņiem. Vienkārši izveidojusies politiskā sistēma nosaka to, ka varai Latvijā nav motivācijas censties pieņemt šādus lēmumus, vēl vairāk – šāda izkastrēta politiskā konkurence ļauj atrasties pie varas nīkuļiem un nelgām (vai pat neliešiem), kuri nemaz nav spējīgi to izdarīt, pat tad, kad kādu ārēju faktoru dēļ būtu spiesti un pat vēlētos to darīt...

Pašreizējā situācija tam ir uzskatāms apliecinājums.

Kā Latvijas sabiedrībai atbrīvoties no šī lāsta?

Vispirms ir svarīgi beidzot apzināties šo lāstu – kas tad patiesībā ir vislielākais ļaunums pretstatā varas "establišmenta" proponētajam par "nepareizo" politisko izvēli un tālākām muļķībām saistībā ar to.

Tā vietā, lai censtos demonizēt vai diskreditēt kādu politisko spēku (nu jau mums veidojas vesels saraksts), daudz noderīgāk Latvijas sabiedrībai būtu likt tam pierādīt savu rīcībspēju – nē, ne jau ieliekot kādam varu rokās, bet liekot visiem politiskajiem spēkiem kā zirnekļiem (pašlaik diemžēl lielākoties iederas tieši šāda analoģija) visiem vienā burciņā cīnīties savā starpā par kāroto vietu pie varas siles.

Kā nav grūti saprast, pēc analoģijas ar tirgus ekonomiku, mēs iegūsim pilnīgi dažādu rezultātu no viena un tā paša pakalpojumu sniedzēja (partijas vai partiju koalīcijas) – esot tam monopola situācijā (vai kartelī), kā tas ir tagad, vai esot situācijā, kad ir jākonkurē ar visiem par iespēju pastāvēt un sniegt savu pakalpojumu (būt pie varas).

Lūk, tā arī ir visefektīvākā un vienīgā formula, kā padarīt mūsu politiskās partijas atbildīgākas Latvijas sabiedrības priekšā, kas ilgtermiņā (piedodiet, brīnuma meklētāji) padarīs partijas rīcībspējīgākas, kompetentākas un labāk pārstāvētas, jo rezultātā tikai tādas partijas pilnasinīgas konkurences apstākļos spēs izdzīvot, uzvarēt cīņā par varu.

Rezultātā Latvijas sabiedrībai vēlēšanās beidzot radīsies iespēja neizvēlēties starp mazāko ļaunumu un lielāko brīnumu.

Pašlaik, pateicoties savilktajām "sarkanajām līnijām", pietrūkst šīs kritiskās masas, kas neļautu sivēntiņiem palikt pie varas siles (vai tā būtu valsts vai kāda pašvaldība), vienkārši to savstarpēji "sadīlojot" (savstarpēji apmierinot savas intereses), bet sabiedrības intereses un savus sabiedrībai dotos solījumus atstājot novārtā.

Un, kā mēs to varam redzēt, nav starpības, kurā pusē "sarkanajām līnijām" ir nokļuvusi varas sile, – politiskie tikumi no tā nemainās, jo varas likumi uz visām partijām darbojas vienādi...

Konkrētas lietas, paveicamas pat šajā situācijā

Svarīgi, lai pēc iespējas pilnasinīgāk sāktu darboties demokrātijas efektīvai funkcionēšanai nepieciešamie "draiveri". Tas visvairāk attiecas uz notiekošo mediju telpā un pilnasinīgas politiskās konkurences iespējām, jo tur ir vērojami visnozīmīgākie izkropļojumi – kalpošana nevis Latvijas sabiedrības, bet "varas establišmenta" interesēs.

Kvalitatīvas debates par notiekošo valstī (nevis tikai varai izdevīgas "patiesības" proponēšanu un frontes līnijas vilkšanu starp "pareizajiem" un "nepareizajiem") ar daudzpusīgu viedokļu analīzi sabiedriskajā telpā netiek veidotas. To organizēt un uzturēt pirmkārt būtu sabiedriskā medija pienākums.

Zinot, ka NEPL padomei tuvākajā laikā jāsadala paprāvs finansējums medijiem, būtu vērts tajā paredzēt pasūtījumu kvalitatīvu "Kas notiek Latvijā?" debašu organizēšanai.

Ja NEPL nezin kāpēc "nespēs" to nodrošināt, tad neatliek nekas cits, kā sabiedrībai pašai (tiem uzņēmējiem, kuri vēlās redzēt Latviju kā veiksmīgu valsti visiem, ne tikai šaurai grupai) mobilizēties un veidot instrumentu, kas to varētu izdarīt, teiksim, fondu vai sabiedrisku organizāciju, kura nodrošinātu šādus informatīvus pasākumus, alternatīvus medijus. Līdzīgi kā to tagad dara vara ar visu mūsu nodokļu maksātāju naudu (un ne tikai), izmantojot Sabiedrības integrācijas fondu, lai veidotu sev vēlamās informācijas plūsmas medijos (viens piemērs šeit).

Attiecībā uz politisko konkurenci – lai Latvija spētu reāli funkcionēt kā demokrātiska parlamentāra republika, nevis kā pusmafiozs varas kartelis, ir svarīgi stiprināt parlamenta lomu un atbildību lēmumu pieņemšanas procesā, jo demokrātiskā valstī parlamentā tiek pārstāvēta visa sabiedrība, ne tikai varas koalīcija, bet arī opozīcija, kas dod tai iespēju kontrolēt varu.

Pašlaik Saeima darbojas drīzāk kā akla balsošanas mašīna, kuras galvenais (un bieži vienīgais) uzdevums ir legalizēt politiskā karteļa "sadīlotos" lēmumus. Bieži pat visnozīmīgākie lēmumi Saeimā tiek pieņemti (legalizēti), ne tikai nepieļaujot saturīgas debates par tiem, bet pat nedodot iespēju jēdzīgi iepazīties ar tiem. Tā tiešām ir realitāte! Un tā uzskatāmi parāda parlamenta (tas ir, Latvijas tautas!) lomu mūsu it kā parlamentārās demokrātijas valstī.

Lai gan Satversmē ir atrunātas un paredzētas parlamenta tiesības un instrumenti pārraudzīt izpildvaru, tālākā likumdošana ir izveidojusi tādu regulējumu, lai šīs parlamenta iespējas varētu pārvērst gandrīz pilnīgā profanācijā, jo šis izveidotais regulējums ļauj varai gandrīz pilnībā ignorēt jebkādus opozīcijas centienus un nesodīti īstenot jebkādas afēras. Tas attiecas gan uz Satversmē paredzētajām parlamenta tiesībām izjautāt ministrus, iesniegt tiem pieprasījumus, gan veikt parlamentāro izmeklēšanu.

Svarīgi ir saprast, kādas sekas šāda situācija rada, – ja netiek nodrošināta efektīva varas un opozīcijas sāncensības iespēja, ja opozīcijai nav reālu iespēju uzraudzīt un izgaismot varas rīcību, tad jēgu zaudē pats parlamentārās demokrātijas ietvars, jo nedarbojas galvenais tā dzinējspēks – efektīva politiskā konkurence starp varas koalīciju un opozīciju. Demokrātija pārvēršas par fikciju, būtībā – par autoritāras varas paveidu, kurā demokrātijai paredzētie instrumenti reāli nedarbojas, bet kļūst par klaunādi (kalpo tikai kā demokrātijas piesegs), ko vara var nesodīti ignorēt. Te sabiedrībai visuzskatāmākais piemērs ir parlamentārās izmeklēšanas komisijas.

Pazaudētā "zelta atslēga" mūsu demokrātijai

Valstīs ar reālu demokrātiju parlamentārā izmeklēšana ir jaudīgs instruments, lai cīnītos ar varas radītajām nejēdzībām, kas daudzos gadījumos tieši tāpēc arī netiek pieļautas, jo vara rēķinās, ka tās var tikt atklātas un var nāksies par tām atbildēt, – parlamentārā izmeklēšana varai ir kā Dāmokla zobens.

Arī Latvijas Satversmes tēvi saprata šī instrumenta nozīmību un paredzēja to Satversmē. Diemžēl Parlamentārās izmeklēšanas komisiju (PIK) likums tika izveidots tā, lai šīs izmeklēšanas komisijas varētu pārvērst pilnīgā profanācijā – likumā paredzot iespēju varai pašai izvēlēties, kas vadīs tās izmeklēšanas procesu. Degradējoties Latvijas politiskajai videi, šī iespēja gandrīz visu laiku tad nu tiek arī izmantota. Rezultātā parlamentārā izmeklēšana Latvijā ir nekas vairāk kā bezjēdzīga valsts līdzekļu tērēšana un Satversmē paredzētās iespējas un Latvijas kā demokrātiskas parlamentāras valsts piesmiešana.

Šo situāciju var elementāri izlabot – vienkārši paredzot likumā, ka PIK komisijas vadība ir jāizvēlas no tiem, kuri šādu izmeklēšanas nepieciešamību ir iniciējuši. Tādējādi opozīcijai būtu ne tikai iespēja, bet arī pienākums uzņemties atbildību par šīs savas izmeklēšanas iniciatīvas pamatotību un rezultātiem – šāds regulējums būtu kā abpusēji griezīgs zobens, kas padarītu ne tikai varas, bet arī opozīcijas rīcību atbildīgāku. Ieguvēji no tā būtu visi. Visvairāk – Latvijas sabiedrība!

Kā atgūt "zelta atslēgu" demokrātijai?

Opozīcija Saeimā ir vairākkārt mēģinājusi iniciēt šādus PIK likuma grozījumus, bet visos gadījumos koalīcija ir to noraidījusi, pat neatļaujot uzsākt debates par to.

Tāpēc Saeimas opozīcija vērsās pie Latvijas prezidenta Egila Levita ar aicinājumu (skat. šeit) viņam izmantot savas prezidenta tiesības – iniciēt šādas debates Saeimā – un nākt ar savām likumdošanas iniciatīvām attiecībā uz parlamentārās izmeklēšanas ietvaru.

Prezidents, atsaucoties šim aicinājumam, izteica gatavību piedalīties, ja... pati Saeima organizēs šādas debates. Zināmā mērā šādi izdarot acīmredzamu reveransu varas koalīcijai, jo bez tās atbalsta šāds pasākums Saeimā nav iespējams. Nu ir pagājis vairāk nekā pusgads, un joprojām nav ne mazāko pazīmju, ka kaut kas tāds Saeimā varētu tikt īstenots (saprotamu iemeslu dēļ...).

Tāpēc vienīgā reālā iespēja atgūt šo demokrātijai svarīgo instrumentu nu ir Valsts prezidenta rokās – uzdrošināties izmantot tam Satversmē dotās tiesības un iniciēt nepieciešamos grozījumus PIK likumā, un aicināt medijus un sabiedrību sekot līdzi šīs iniciatīvas virzībai Saeimā, negaidot no varas koalīcijas atļauju to darīt.

Kāpēc šī "atslēga" ir tik nozīmīga, jo īpaši tagad?

Nodrošināt reālu un efektīvu parlamentāro kontroli ir jo sevišķi aktuāli šajā – ārkārtas – situācijā, kad tradicionālo varas kontroles mehānismu (mediji, NVO, eksperti, tiesībsargājošās institūcijas utt.) efektivitāte būtiski mazinās, jo to pastāvēšana ir atkarīga nevis no normālai situācijai paredzētajiem vai izveidotajiem finansēšanas mehānismiem (kuri ārkārtas situācijā nefunkcionē pietiekami atbilstoši), bet gan no varas speciāli pieņemtajiem lēmumiem (sniegtajiem atbalstiem vai ierobežojumiem). Tas "varas uzraugiem" rada motivāciju nevis censties objektīvi vērtēt varas veikumu, bet gandarīt to, izdabājot varai, lai ierobežotajos resursu apstākļos nodrošinātu savai eksistencei nepieciešamo varas labvēlību – no vienas puses, bet varai tas rada spēkpilnu iespēju manipulēt (vēlamos pabarojot, nevēlamos – nomērdējot) – no otras puses.

Šāda lietu kārtība rada ideālu augsni visdažādākajām afērām un manipulācijām. Uzskatāms piemērs – kā sabiedrībai tika pasniegti varas veiktie Covid-19 iepirkumi. Ja nebūtu "Delfi" izmeklējošo žurnālistu (kuriem palīdzēja Saeimas opozīcija), visiem liktos, ka "masku iepirkums" bija kārtējais Latvijas veiksmes stāsts. Un šādu "stāstu" kļūst aizvien vairāk.

Piemēram, notiekošais ap OIK afēru vispār tiek noklusēts – tiek pasniegtas tikai atsevišķas, varai vēlamas epizodes, lai sabiedrībai radītu ilūziju, ka vara pilda tai dotos solījumus, lai gan patiesībā turpinās OIK afēras piesegšana, nu jau arī klaji pārkāpjot likumā noteikto (skat. šeit), – OIK krāpniecības daudzu miljonu apmērā, kuras piesedz esošā vara. Tam visam ir dokumentāli pierādījumi, fakti (daži no tiem – šeit), kurus neviens neuzdrošinās izskatīt, vērtēt, padarīt zināmus sabiedrībai, tieši otrādi, veido tam visam jaunu piesegu, bet sabiedrība turpina to apmaksāt...

Šādā situācijā parlamentārā kontrole (parlamenta opozīcija) ir vienīgais mehānisms, ar kuru vara nevar manipulēt, tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt to, padarīt to par reāli darbojošos mehānismu, jo tā efektīvi, ar minimālu resursu patēriņu, īstenos varas attīrīšanās procesu, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas politiskajai sistēmai.

Savukārt, lai opozīcija būtu kā neremdināms dzinējsuns, kas neļauj varai atslābt, ir svarīgi, lai šis politiskās konkurences process nebūtu ar jau iepriekš nolemtu rezultātu, līdzīgi kā sarunāts futbola mačs, kurā nav svarīgi, cik reižu bumba tiks iesista vārtos (cik afēru tiks atmaskots), uzvarētājs no tā tik un tā nemainīsies.

Tā visa pašlaik nav. Tāpēc vara var atļauties būt mazspējīga un nenogrimt savā visatļautībā un nekompetencē, bet Latvijas sabiedrībai neatliek nekas cits, kā sadzīvot ar šādu varu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ivars Zariņš
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form