Saeimas Tautsaimniecības komisija, kurai saskaņā ar šo Saeimas lēmumu tika paredzēts pārraudzīt šī lēmuma izpildes procesu, tā arī nesaņēma no Ekonomikas ministrijas (EM) vispār neko saistībā ar šī lēmuma izpildi – ne piedāvāto risinājumu, ne tā pamatojumu, ne arī vairākas nedēļas solīto nu jau leģendāro "neatkarīgo juridisko atzinumu", balstoties uz kuru visai sabiedrībai jau tiek iebaroti briesmu stāsti par miljardu tiesvedībām un soda sankcijām no Eiropas. Zemteksts uzpūstajam burbulim ir skaidrs – OIK afēru labāk ir neaiztikt, jo citādi sanāks vēl sliktāk. Kā tad ir patiesībā?
Vispirms par pašu Saeimas lēmumu
Ap šo Saeimas lēmumu ir daudz spekulāciju. Lai saprastu likumdevēja gribu, vēl jo vairāk – spētu to izpildīt pēc būtības, nevis piedāvātu formālu "risinājumu" melnbaltās krāsās, kur melnā krāsa neder nevienam, bet balts nu nekādi nesanāk, svarīgi ir ņemt vērā Saeimas lemtā kontekstu un tā mērķi. Šis lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Saeima atzina par pamatotu deputātu pieprasījumu (pirmo reizi šajā gadsimtā!), tas bija saistībā tieši ar OIK sistēmas tiesiskumu un likumību (skatīt šeit). Saeima savā lēmumā skaidri norādīja tā mērķi – mazināt elektroenerģijas izmaksas Latvijas patērētājiem tiesiskā veidā, izbeigt netaisnīgo maksājumu slogu. Tātad lēmuma izpildes atslēgas principi ir tiesiskums un taisnīgums, kas līdz šim šajā valsts atbalsta sistēmā (OIK) tika izprasti ļoti sašaurināti un savdabīgi – aprobežojoties tikai ar OIK saņēmēju interesēm.
Diemžēl joprojām EM atkal "nez kāpēc" ir izvairījusies veikt vispusīgu OIK sistēmas un tās dalībnieku tiesiskuma izvērtējumu! Taču bez šāda izvērtējuma nav iespējams nodalīt netaisnīgo maksājumu slogu no maksājumiem, kas ir pamatoti – taisnīgi un tiesiski, tātad arī izpildīt pēc būtības Saeimas lemto. Var tikai piedāvāt kārtējo fikciju vai piesolīt "neiespējamo misiju" – abi šie varianti apmierina tikai tos, kuri gūst labumu no OIK afēras, jo tādējādi tiek saglabāta pašreizējā lietu kārtība.
Šajā Saeimas lēmumā ir arī politiskā komponente – likt politiskajām partijām pildīt savus vēlētājiem dotos solījumus. Tāpēc par šādu lēmumu – likvidēt OIK – nobalsoja visas politiskās partijas, arī tās, kuras bija piedalījušās šīs afēras veidošanā. Ne jau tāpēc, lai afēra tiktu izbeigta. Nu patiesības brīdis ir sagādāts. Politiskā intriga ir beigusies – ja kādam tas vēl nebija skaidrs, tad tagad pat paši skaļākie OIK terminatori klusi smilkstēdami ir spiesti atzīt, ka viss nav tik vienkārši.
Izbeigt OIK afēru un atcelt OIK – tās ir divas dažādas lietas. Līdzīgi kā izoperēt smadzeņu audzēju un nocirst galvu. To beidzot ir svarīgi saprast. Vai varam vismaz cerēt, ka ar šo sagādāto patiesības mirkli cirvju vicināšana ir beigusies un sāksies darbs ar reāliem instrumentiem, kuri var nodrošināt OIK sistēmas sakārtošanu?
Nu pilnīgs "Maļevičs"!
Ļoti zīmīgi un savdabīgi ir tas, ka EM, kura jau daudzus gadus ir bijusi atbildīga par šo atbalsta sistēmu, vajadzēja gandrīz trīs mēnešus, lai saprastu, ka ar galvas nociršanu to nevar izdarīt! Un to, kādas tam var būt sekas. Tas liecina vai nu par EM kompetenci, vai arī par politisko gribu rīkoties, lai risinātu sastrādāto OIK jomā. Šie gandrīz trīs mēneši kopš Saeimas lēmuma ir izmantoti tāpat, kā savulaik pirms vēlēšanām tika izmantota leģendārā "augsta līmeņa OIK darba grupa", – tiek vilcināts laiks un veidota viltus darba kārtība, lai tikmēr saglabātu līdzšinējo lietu kārtību, kas daudziem ir ļoti izdevīga, jo katra nedēļa – tie ir vairāki miljoni, kurus mums kādam ir jāpiemaksā. Gandrīz nekas nav izdarīts, lai šo sistēmu sakārtotu. Tiek veidota tikai vēl lielāka jezga, tādējādi vēl vairāk attālinot mūs no pareizā risinājuma.
Tā vietā tiek piedāvāts risinājums, kuru pat valdība ne tikai neatbalstīja, bet pat pieprasīja svītrot no tā atsauces uz EM izstrādāto likumprojektu (priekšlikumu). Un ne velti, jo saskaņā ar pašas EM pausto par savu (!) priekšlikumu tā ir vienkārši katastrofa – ar tiesvedībām (ar OIK saņēmējiem) saistītie valsts budžeta izdevumi var sasniegt veselu miljardu, "Latvenergo" nevarēs iemaksāt dividendes valsts budžetā (tie ir apmēram simt miljoni), PVN ieņēmumi kristos par 30 miljoniem, vēl 36 miljonus valsts neiegūs no OIK komersantiem, un, protams, arī Eiropa mūs nesapratīs, un arī tur mūs sagaida tiesvedības un finanšu sankcijas. Nu pilnīgs Maļeviča meistardarbs EM izpildījumā – Saeimai prasītā attēla (risinājuma) vietā tiek uzmālēts melns kvadrāts, kuru visai sabiedrībai cenšas pasniegt kā Saeimas prasīto mākslas darbu. (Par to, starp citu, Saeima vēl spriedīs – 10. aprīlī Tautsaimniecības komisijas sēdē.)
Vai tiešām velns ir tik melns?
Pašlaik notiekošā konteksts ap OIK afēru ir sen zināms un labi saprotams, tāpēc šāda EM argumentācija (melna kvadrāta mālēšana pa visu laukumu) bija paredzama, turklāt jau pirms EM vispār to vēl bija sagatavojusi.
Patiesībā lielākajai daļai EM apgalvojumu nav gandrīz nekāda objektīva pamatojuma, vai arī tas ir ļoti selektīvs un šaurs, lai ar to varētu manipulēt (piemēram: tiek aprēķināts tikai negatīvais iespaids uz budžetu vai tautsaimniecību, bet pozitīvais netiek pat pieminēts). Viss kā parasti! Lai gan, iepazīstoties ar EM sagatavoto materiālu, ir jāatzīst, ka EM darba kvalitāte tomēr ir jūtami kritusies – agrāk pamatojums OIK afēras piesegam tika sagatavots krietni profesionālāk.
Šoreiz šis veikums ir klibs ne tikai pēc būtības, bet pat izpildījuma juridiskā tehnika jūtami pieklibo – tas neatbilst pat elementāriem likumdošanas principiem (piemēram, likumprojekts atsaucas uz likumam pakārtotiem MK noteikumiem, savukārt likumprojekta anotācija vispār neatbilst tam, kam tā ir domāta), kas liek domāt, ka šis priekšlikums varbūt nemaz nav radies EM sienās, jo ierēdņi, kuri ikdienā strādā ar likumprojektu gatavošanu, tādas kļūdas nepieļautu – jābūt klaji nekompetentam vai ļoti politiski angažētam, lai tā rīkotos. Ne velti valdība aizliedza iesniegt šo likumprojektu Saeimai.
Ne pārāk vajadzētu ļauties iespaidoties no šīm EM krokodila asarām par miljardu tiesvedībām, sagaidāmo dramatisko siltuma izmaksu pieaugumu, bubuļiem no Briseles utt.
Protams, nekompetenti un angažēti rīkojoties, arī to visu mums var sarūpēt.
Dīvaini, ka EM tikai tagad – pēc trim mēnešiem – ir nonākusi pie atziņas, ka, pārtraucot dāsnās subsīdijas, pateicoties kurām tiek ekspluatētas neefektīvas (vai neefektīvi izmantotas) tehnoloģijas, lai tās varētu turpināt uzturēt (kādai vajadzībai?!), radīsies papildu izmaksas patērētājiem; ka, Latvijai neizpildot savas uzņemtās saistības, Brisele mūs par to var sodīt; ka valstij ir jāpilda savas uzņemtās saistības ne tikai pret Briseli, bet arī pret saviem pilsoņiem un komersantiem. Vēl dīvaināk, ka EM piedāvā to visu ignorēt (līdz ar to arī Saeimas lemto par tiesiskuma principu ievērošanu). Savukārt nepavisam nav dīvaini, ka netiek piedāvāts nekas, kā, ņemot vērā situāciju, varētu īstenot Saeimas lemto.
Kam ir vajadzīgs šāds, atvainojiet, idiotisma šovs? Pat valdība to nevēlējās pieņemt.
Vienkārši citādi veiksmīgi uzpūstais neaizskaramais OIK bubulis pārplīstu un sāktu atklāties daudz kādam nepatīkamas patiesības, kuru joprojām EM (un ne tikai) nevēlas sabiedrībai atklāt, jo lielā mērā tieši pati EM ar savu rīcību šo situāciju ir radījusi (skat. šeit) un tai būtu teju vai suicidāli jāatzīst, ka rīkoties var arī citādi un iegūt pavisam citu rezultātu, nevis īstenot to, kas tiek piedāvāts. Piemēram – motivējot savlaicīgi investēt jaunās efektīvās siltuma jaudās, nevis uzturot vecās neefektīvās un barojot komersantus, kuri pieraduši būt subsidētā biznesā, var panākt tieši pretējo – siltuma tarifi kritīsies. To pierāda reālie piemēri. Vai EM to ir pieminējusi savā ziņojumā? Nu protams, ka ne!
OIK tiesiskuma "āža kāja"
Tāpat arī ar tiesvedībām. Var sanākt kā Bībeles stāstā ar to akmeņu nomētāšanu – kad pirmajam bija jāmet akmens tam, kurš ir bez grēka, nepacēlās neviena roka, lai ar akmeni mestu. Beidzot ir jāievieš skaidrība nozarē – jānodala uzņēmēji, kuri visu ir izpildījuši godprātīgi (neatkarīgi no tā, vai EM tos ir kontrolējusi), no tiem, kuri, izmantojot līdzšinējo EM rīcību, nav pildījuši atbalsta nosacījumus vai pat ir apzināti krāpušies. Un tad var izrādīties, ka iespējamais tiesvedību saldo ar tiem miljoniem var sanākt tieši pretējs – par labu valstij, ja kāds vēl vispār gribēs tiesāties, jo, iespējams, daudziem, kuri tagad aizvainoti brēc, būs jāmaina ne tikai savs bizness, bet arī dzīvesvieta – par krāpšanu sevišķi lielos apmēros. Tāpēc jau sen bija jānodala pelavas no graudiem, ko EM nu nekādi nevēlas darīt, jo pati šo miksli ir izveidojusi, ļoti iespējams, ne jau tikai savas nekompetences dēļ (par to jau ir ierosināts kriminālprocess). Bet par to, kas ir ticis darīts, tiek saņemti satraucoši signāli, kuri norāda, ka šīs darbības (pārbaudes) ne vienmēr tiek veiktas tikai tāpēc, lai īstenotu taisnību un tiesiskumu.
EM joprojām ļoti šauri uzlūko tiesiskumu saistībā ar OIK – rūpējoties tikai par OIK saņēmēju interesēm. Taču arī visai pārējai sabiedrības daļai ir tiesības paļauties, ka šī valsts atbalsta sistēma, kuru mēs apmaksājam, ir izveidota tiesiski un taisnīgi un tiek atbilstoši pārraudzīta. Par to "nez kāpēc" tiek aizmirsts. Neskatoties uz to, ka ar tiesiskumu šajā aspektā ir acīmredzamas problēmas (skat. šeit), tiesvedību riski, kas saistīti ar OIK maksātāju interesēm, vispār netiek pat apsvērti! EM savā ziņojumā tikai garāmejot ir pieminējusi vienu no aspektiem – saskaņojumu ar Eiropas Komisiju (EK), minot, ka šādā gadījumā (ja ir panākts atbalsta shēmas saskaņojums ar EK) nelikumīgi sniegto OIK atbalstu atgūt nav pienākuma. Vispār jau tas ir vispārzināms un jau n-tās reizes izdiskutēts fakts. Varētu likties amizanti, ka EM to pēkšņi vairs "nezināja" un tāpēc vēlreiz to pajautāja Eiropas Komisijai, lai gan EM pašai kā kompetentai iestādei tas būtu jāzina arī bez jautāšanas, jo tas ir skaidri aprakstīts ES tiesību aktos, kuri EM ir jāpilda. Ir acīmredzami, ka šeit spēle ir pavisam cita un nav saistīta ar EM kompetences zudumu, bet gan ar mēģinājumu noslēpt faktu par nelikumīgi sniegtā atbalsta iespējamām tiesiskajām sekām, priekšplānā izliekot tikai vienu no tām – tik tiešām saskaņā ar ES tiesību normām šajā gadījumā, kad nelikumīgi sniegts atbalsts vēlāk ir ticis saskaņots, EK neuzliek par pienākumu atgūt nelikumīgi sniegto atbalstu (un tas ir loģiski, jo EK savu jau ir panākusi – lai atbalsts būtu saskanīgs ar ES kopējā tirgus principiem un tiktu novērsta citu valstu komersantu diskriminācija (ko Latvija ir apsolījusi izdarīt)), taču noklusēts tiek tas, ka šajā gadījumā ES dalībvalstu tiesām ir pienākums izskatīt un apmierināt prasības, kuras iesniegtas, lai kompensētu nelikumīgi īstenotā atbalsta sekas attiecībā pret saviem komersantiem, privāto personu subjektiem (skat. "Commission notice on the enforcement of State aid law by national courts" (2009/C 85/01)). Proti, valstij pašai netiek uzlikts pienākums rīkoties, lai atgūtu nelikumīgi sniegto atbalstu, bet jebkuram OIK maksātājam tiek paredzētas tādas tiesības – vērsties tiesā un saņemt kompensāciju par nelikumīgi maksāto atbalstu. Atliek tās tikai izmantot. Un šie tiesvedību riski ir daudz reālāki, daudz vairāk pamatoti nekā tas, ar ko mūs biedē EM, lai neaiztiktu izveidoto OIK sistēmu.
Jānorāda, ka beidzot arī Latvijas atbildīgās amatpersonas ir bijušas spiestas atzīt faktu, ka OIK desmit gadus (2007–2017) saskaņā ar ES tiesību normām (kuras jāievēro arī Latvijai) ir bijusi nelikumīga, un tas, ka atbalsts vēlāk ir ticis saskaņots, nemaina šī nelikumīgi sniegtā atbalsta tiesisko statusu. To ir apliecinājusi arī ES Tiesa (skat. šeit).
OIK un Stokholmas sindroms
EM nodarbojas ar Stokholmas sindroma (kad ķīlnieki, kas ilgstoši atradušies teroristu gūstā, sāk tos aizstāvēt) veidošanu ap OIK, nevis risinājuma sagatavošanu. Skaidrs, ka šis subsidētais bizness dod darbvietas, maksā nodokļus utt. – bet par kādu cenu, un ko par šo summu varētu paveikt, ja šie līdzekļi tiktu ieguldīti konkurētspējīgā biznesā, nevis izņemti no tā, lai subsidētu šo OIK biznesu? Tas jau atkal tiek noklusēts, lai gan EM vajadzētu analizēt šo situāciju ne tikai no OIK saņēmēju interešu viedokļa.
Līdzīgi ir arī situācijā ar Eiropas Komisijas reakciju. EM izvairās iesniegt savu vēstuli, kuru tā ir sūtījusi EK, bet no EK atbildes ir noprotams, kas tajā bija rakstīts, – ka Latvija grasās "uzspļaut" EK lēmumam, ka grasās nepildīt savas uzņemtās saistības pret Briseli par atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Un ko par to visu domā EK? Nu, protams, labi zināms, kāda būs EK paustā pozīcija uz šādu "statement". Arī bez šīs vēstules. Tāpēc šāda vēstule arī tika rakstīta EK – lai saņemtu jau ieprogrammētu vajadzīgo atbildi. Grūti noticēt, ka EM ir tik nekompetenta, lai pati to nesaprastu.
Ja EM būtu uzrakstījusi šo savu vēstuli nevis par iedomātām lietām, bet par to, kas reāli notiek – vai EM var īstenot atbalsta sistēmu, kas netiek atbilstīgi uzraudzīta, vai var pieļaut, ka atbalsts tiek sniegts komersantiem, kuriem tas nemaz nepienāktos, vai atbalstu var sniegt, pārkāpjot ES tiesību normās noteiktos principus, turklāt nesamērīgi dāsnu –, EM saņemtu no EK vēl skarbāku reakciju un, iespējams, nevis vienkārši vēstuli, bet gan pārkāpuma lietas ierosināšanu!
Ko vēl būtisku šajā stāstā ar EK noklusē EM? Jā, Latvijai ir jāpilda uzņemtās saistības pret Briseli (par to laikam šaubījās tikai EM), bet neviens mums nav devis mandātu to īstenot nelikumīgā vai prettiesiskā veidā. Turklāt galvenie riski saistībā ar šo mērķu neizpildi un iespējamām sankcijām ir saistīti nevis ar elektroenerģiju, bet gan ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu transportā – un tam nav nekādas saistības ar šo OIK atbalstu! Vai tas tiek analizēts EM ziņojumā? Nu protams, ka nē!
Turpinājums sekos...
Pašreizējam ekonomikas ministram, kura politiskais spēks līdz šim nebija iesaistīts šīs afēras īstenošanā, bija lieliska iespēja situāciju mainīt. Diemžēl nekas neliecina par gatavību ieviest kārtību OIK nozarē. Par to liecina EM reālās darbības un izvairīšanās atskaitīties par sevis paveikto Saeimas Tautsaimniecības komisijai (skat. šeit). EM tā arī neiesniedza komisijai līdz 1. aprīlim vispār neko no padarītā – ne savu ziņojumu, ne priekšlikumus, ne arī "neatkarīgo juridisko atzinumu", kurš tiek ļoti gaidīts, jo beidzot ir izvēlēts konsultants (KPMG), no kura varēs paprasīt atbildību par tā sniegtajiem padomiem – kaut vai par miljardu! Varbūt tāpēc, lai gan EM sola iesniegt šo atzinumu kopš marta sākuma, tas tā arī nav sasniedzis komisiju, jo atzinumā esot vietas, kuras EM ir lūgusi "precizēt", – novērtēsim, kā tas viņiem būs izdevies. Jācer, ka ne tiesā un ne par miljardu!
Visi šie EM centieni uzpūst kaislības ap OIK izskatās jo sevišķi ironiski, ņemot vērā, ka sen jau ir zināms, arī EM, kas būtu jādara, lai izbeigtu OIK afēru un samazinātu OIK slogu ātri, būtiski un tiesiskā veidā un lai vairāk neko tādu nepieļautu! (skat. šeit) Paskatīsimies, ko atkal izdomās EM, lai to nedarītu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
