Ivars Zariņš: Kāpēc es nepiedalījos Valsts prezidenta vēlēšanās  (257)

Kāpēc šobrīd ir svarīgi apzināties, cik demokrātiski un tiesiski korekti ir tikusi īstenota mūsu Valsts prezidenta ievēlēšana? Objektīvs, bezkaislīgs skatījums uz notikušo dos iespēju izdarīt savlaicīgus vajadzīgos secinājumus par pašreizējiem procesiem valstī, līdzīgi kā vizīte pie ārsta ļauj laicīgi atklāt audzēju un dod iespēju novērst to, pirms metastāzes ir izpletušās pa visu organismu un no ielaistās kaites nācies ciest.

Vispirms tikai fakti:

Satversme (mūsu valsts pamatlikums) skaidri nosaka, ka "Valsts prezidentu ievēlē Saeima" (Satversmes 35. pants), "atklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu" (Satversmes 36. pants).

Tātad, lai ievēlētu Valsts prezidentu, ir nepieciešams sasaukt Saeimas sēdi. Ir kārtējās sēdes, un ir ārkārtas sēdes. Ir loģiski, ka šādam notikumam vienmēr tiek sasaukta atsevišķa (ārkārtas) sēde, nevis šāds jautājums tiek skatīts starp citiem Saeimas darba kārtības jautājumiem Saeimas kārtējā sēdē.

Satversmes 20. pants nosaka, ka "Saeimas prezidijam ir jāsasauc Saeimas sēde, ja to prasa Valsts Prezidents, ministru prezidents vai ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu".

Kāda ir kārtība un kādas darbības ir jāveic šajā gadījumā, tiek noteikts Saeimas kārtības rullī (Satversmes 21. pants).

Šā gada 9. maijā plkst. 14.07 Saeimas kancelejā tika reģistrēts deputātu iesniegums (Nr. 142.8/6-17-13/19), kuru parakstījuši 34 deputāti (vairāk nekā 1/3 Saeimas) ar pieprasījumu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi 5. jūnijā, lai ievēlētu Valsts prezidentu.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli (SKR) Saeimas Prezidijam ir jāsasauc ārkārtas sēde, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešdaļa Saeimas deputātu (SKR 38.(1)).

Turklāt SKR 38. panta otrajā daļā ir skaidri norādīts: "Pēc šādas prasības saņemšanas Prezidijs sasauc Saeimas ārkārtas sēdi prasībā norādītajā dienā."

Uzreiz, tajā pašā dienā, tika sasaukta Saeimas Prezidija sēde. Pretēji Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajam Saeimas Prezidijs savā sēdē atteicās izskatīt šo Saeimas deputātu iesniegumu, pārkāpjot tiesību normās noteikto un ignorējot to, ka Prezidijam nav tiesību noteikt pašam sēdes datumu un laiku, ja tas ir norādīts iesniegtajā Saeimas deputātu prasībā (to nosaka SKR 40. pants), Prezidijs nolēma sasaukt ārkārtas sēdi Valsts prezidenta ievēlēšanai... 29. maijā (?!), nevis 5. jūnijā. Bez jebkāda tiesiska pamatojuma! Tas viss ir oficiāli fiksēts Saeimas Prezidija 9. maija sēdes protokolā Nr. 32.

"Bezkompromisa tiesiskums" darbībā?

Visai sabiedrībai būtu noderīgi uzzināt, kādēļ valdošā koalīcija atļaujas šādu Latvijas valsts vēsturē vēl nebijušu tiesiskuma nihilismu, kad ignorētas tiek nevis kādas atsevišķas personas, bet vairāk nekā trešdaļas visu tautas priekšstāvju Satversmē paredzētās tiesības. Vai tas ir piesauktais "bezkompromisa tiesiskums" darbībā?

Šāda rīcība atspoguļo to vērtību sistēmu, kāda tā ir izveidojusies pašreizējā varas elitē – tiesiskuma principi tiek vērtēti zemāk par varas koalīcijas iekšējām norunām, sarunātiem darījumiem, kurus acīmredzami ir tik grūti panākt šajā pagaidām dīvainajā un grūti sastiķētajā koalīcijā, ka tiesību normas šajā procesā bieži tiek nostumtas kaut kur dibenplānā – paliek neievērotas.

(Tikai pēc tam, kad valdošā koalīcija kā kucēns tika iebikstīta paša piečurātajās čībās, tā sāka veidot piesegu savam sastrādātajam, tik tiešām bezkompromisa tiesiskuma lēmumam – vākt koalīcijas deputātu parakstus savam iesniegumam, lai izskatītu to (taču tā arī neizskatot Saeimas opozīcijas iesniegto pieprasījumu!), rīkot Frakciju padomes sēdes, lai kaut kā pamatotu savu rīcību. Bet tas viss jau bija pēc tam, kad čības jau bija piečurātas.)

Jo sevišķi ironisku un nožēlojamu nokrāsu iegūst notikušais, nojaušot, kādi ir patiesie šī tiesiskā nihilisma iemesli – proti, valdošā varas koalīcija savā augstprātībā uzskatīja, ka ir pietiekoši jau ar to, ka tā savā starpā ir "nodīlojusi prezidentu", un nav nepieciešams parūpēties, lai tas tiktu izdarīts tiesiski (laikam tāpēc, ka, pēc koalīcijas ieskata, apriori viss, ko dara koalīcija, ir tiesisks neatkarīgi no tā, ko nosaka likuma normas) – kādēļ gan sagādāt sev neērtības, censties rīkoties, ievērojot tiesību normās noteikto, un izsludināt Valsts prezidenta vēlēšanas 5. jūnijā, ja valdošajai koalīcijai tas sagādā tikai papildu neērtības – uz to laiku kādam no koalīcijas jau paredzēts doties ceļojumā, kādam atvaļinājumā, bet kādam varbūt – jau sēdēt apcietinājumā. Un nedod Dievs, panāktais "deal" tad var izjukt...

Vai tiešām tāda patiesībā, izrādās, pašlaik ir tiesiskuma cena?

Var jau būt, ka mēs vienkārši neesam pareizi sapratuši, ko īsti nozīmē piesauktais "bezkompromisa tiesiskums".

Klausīties vārdos vai skatīties darbus?

Varbūt patiesībā "bezkompromisa tiesiskums" nozīmē – nekādu kompromisu ar tiesiskumu, ja šis tiesiskums traucē (vai – kaut vai rada mazākās neērtības) valdošajai elitei īstenot savas iegribas.

Tas ir:

Ko gribēsim, to arī darīsim, un nav svarīgi, kas ir noteikts tiesību normās, ja tās neatbilst mūsu interesēm. Kā gribēsim, tā ievēlēsim, ko gribēsim, bet, ko negribēsim, to atcelsim no amata, kā gribēsim, un nekādi tiesiskuma principi nav jāievēro, ja tie traucē mums tā rīkoties.

Diemžēl ir pamats tādām bažām, jo ne tikai saistībā ar Valsts prezidenta ievēlēšanu mēs redzam šādu attieksmi – tiklīdz kāda valsts institūcijas augsta atbildīgā amatpersona neapmierina varas eliti, tā uzreiz, kā viduslaikos uz pirātu kuģa, tai var izsniegt "melno zīmi" un likt mest pāri kuģa bortam. Piemēri nav tālu jāmeklē – FKTK, NEPLP u. c.

Arī es ļoti kritiski vērtēju šo iepriekšminēto institūciju darbību un uzskatu, ka ir vajadzīgas pārmaiņas to vadībā, taču tām ir jābūt īstenotām tiesiskā veidā, ievērojot tiesību aktos noteikto. Protams, rīkojoties "pirātu stilā", var ātrāk un pavisam vienkārši panākt kādam vajadzīgās izmaiņas, taču, pārmetot ātri kādu pār bortu ar skaļu plunkšķi, labums no tā labākajā gadījumā būs niecīgs un īstermiņā, salīdzinot ar to negatīvo iespaidu, kāds būs sistēmisks un ilgtermiņā, jo tādējādi, sagraujot sabiedrības paļāvību izveidotajiem tiesiskuma principiem, padarot sabiedrībai piedāvātos spēles noteikumus neskaidrus un politiski viegli manipulējamus, riskēt spēlēt pēc šiem noteikumiem gatavi būs tikai avantūristi, noderīgi idioti vai politiski angažētie. Uzskatāms piemērs tam ir tā pati pieminētā NEPLP, kura ar līdzīgu savu rīcību – pēkšņi "Vecgada vakarā" pārmetot pār bortu Latvijas Televīzijas vadītāju, vēl joprojām nav spējusi atrast jaunu LTV kuģa kapteini, un tagad NEPLP pati ir kļuvusi par savas rīcības ķīlnieci, jo neviens pieredzējis un sekmīgs mediju profesionālis neies riskēt ar savu karjeru, lai pieteiktos amatam, no kura to var izmest jebkurā brīdī bez pienācīga pamatojuma un viņam nesaprotamā veidā.

Vai tiešām valdošā koalīcija nespēj apjēgt šo lietu kārtību? Vai arī, tieši otrādi, – ļoti labi apzinās, ka vara tās rokās ir nonākusi uz neilgu laiku, dažiem – teju vai nejauši, un ir jāsteidz izmantot varas dotās iespējas, kamēr tās ir, rūpes par savu sastrādāto atstājot uz citu pleciem.

Pamatoti būtu aizdomāties, kur mēs nonāksim, ja visu valstī sāks pārvaldīt kā pirātu kuģī – sev nevēlamos vienkārši metot pāri bortam?

Pašreizējā koalīcija rīkojas ar vēl lielāku nihilismu pret tiesiskumu nekā savulaik pašu piesauktās oligarhu veidotās koalīcijas – pat tās neatļāvās tik klaji ignorēt tiesību normas, ja tas bija vajadzīgs – pacentās vispirms izmainīt tās, lai to rīcība vismaz formāli izskatītos tiesiska. Izskatās, ka šodienas koalīcijai nerūp pat tas, ja vien tai ir izdevies kaut ko "sadīlot" savā starpā grūti sastiķētajā koalīcijā.

Agrāk, lai īstenotu šādas savas "štelles", to neatļāvās darīt Saeimā, bet brauca par to vienoties kaut kur citur, piemēram, uz Zooloģisko dārzu. Tagad par šādu "zoodārzu" tiek padarīta Saeima. Man šāda lietu kārtība nav pieņemama.

Epilogs. Viela pārdomām

Nevaru piekrist tiem, kas no tribīnes cenšas mums iegalvot, ka Latvijas tauta vēl nav nobriedusi, lai tai varētu uzticēt pašai ievēlēt savu prezidentu. Ja jau mūsu kaimiņi Lietuvā to spēj un dara to jau sen (turklāt dažreiz ar labāku rezultātu nekā mēs), vai tiešām būtu pamats uzskatīt, ka esam tik atpalikuši un dumji salīdzinājumā ar saviem kaimiņiem, ka mums jau nu tas neizdotos?

Jā, protams, var būt arī kļūdas. Un būs – kā jebkam, ko dara cilvēks. Taču tikai tā attīstās demokrātija – dodot iespēju izvēlēties un pieņemt lēmumus un mācoties no pieļautajām kļūdām, tādējādi ar katru reizi spējot pieņemt aizvien adekvātākus lēmumus. Liedzot šo iespēju, mēs neatļaujam īstenoties šim izaugsmes procesam.

Kāds var iebilst, ka ir taču Saeimas vēlēšanas, kas dod sabiedrībai šādu iespēju mācīties no savas izvēles. Jā, dod. Tikai no šīs iespējas mācīties un izdarīt adekvātus secinājumus par savu izvēli ir daudz grūtāk, un tas prasa vēl augstāku sapratnes un cilvēka pašapzināšanās līmeni, jo, kā mēs katrs to zinām, savās kļūdās mēs vispirms meklējam vainu citos, un Saeimas vēlēšanas dod šādu iespēju – ka ne jau mēs esam kļūdījušies savā izvēlē (neesam spējuši adekvāti novērtēt mums dotos solījumus un solītājus), bet gan tie citi – kas ir nobalsojuši par "nepareizajiem", kuru dēļ mums dotie solījumi paliek neizpildīti.

Tāpēc, kā to uzskatāmi varam redzēt, mācīties no šīs iespējas pagaidām spēj tikai pavisam neliela sabiedrības daļa. Pārējie atkal centīgi un cerīgi meklēs iespēju uzkāpt uz tiem pašiem "laimes grābekļiem", kas vienkārši būs izlikti mazliet citādi. Diemžēl ar Saeimas vēlēšanām tā būs vēl ilgi.

Īstermiņā varas elitei tas ir izdevīgi, jo dod iespēju vieglāk manipulēt ar tautu – ērtāk tikt un noturēties pie varas. Un, tā kā mūsu varas elite diemžēl nespēj tikt tālāk par īslaicīgām interesēm, tad šajā "degungala labumu" medību virpulī tā arī paliek – kā mazi kucēni, kas tvarsta savas pirmās sniegpārsliņas. Līdz ar to ilgtermiņā no tā zaudētāji ir visi – to mēs sajūtam, braucot pa sabrūkošiem ceļiem, gaidot rindās uz veselības aprūpi, maksājot neparedzamus vai nesaprotamus nodokļus vai saņemot pensiju, par kuru grūti izdzīvot. Bet tikmēr kādam tiek kārtējā sniegpārsliņa...