Valdība savā pēdējā sēdē pirms vasaras atvaļinājuma atbalstīja Ekonomikas ministrijas (EM) ziņojumu "Par risinājumiem elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes atcelšanai un enerģētikas politikas īstenošanas funkcijām". Tas paredz, ka atjaunojamās enerģijas izmantošanai un efektīvai koģenerācijai paredzēto atbalstu ar 2021. gadu varētu segt no valsts budžeta nevis no elektroenerģijas patērētāju maciņiem ar OIK maksājumu. Tas, protams, dod iespēju par OIK afēras novēršanu atbildīgajiem politiķiem kārtējo reizi skaļi stāstīt sabiedrībai, ka ir atrasts risinājums (daudz solītais), kā atbrīvoties no OIK sloga. Taču to diez vai var uzskatīt par savu solījumu izpildi.
Jāatzīmē, ka arī iepriekšējais ekonomikas ministrs pirms vēlēšanām bija sagatavojis "risinājumu", kā atbrīvot sabiedrību no OIK maksājuma – vienkārši piedāvājot OIK maksājumu noslēpt divos citos maksājumos, kuri sauktos savādāk. Un OIK vairs nebūtu. Elegants gājiens pirms vēlēšanām, kurš nostrādāja (vairāk par to – šeit ).
Tagad OIK aizstāšanai nepieciešamo summu tiek piedāvāts segt no maksājumiem valsts budžetā, kurus būs jāveic visiem tiem, kuri ar savu darbību rada CO2 piesārņojumu – tās ir ražojošās nozares, tas ir transports, visi tie, kuri izmantos fosilos energoresursus. Ziņojumā tiek lēsts, ka sākotnēji nepieciešami būtu vismaz 150 miljoni eiro gadā. Kā tas ietekmēs mūsu ražojošās nozares, to konkurētspēju – nekādas analīzes par to ziņojumā nav, taču valdībai tas netraucēja šo risinājumu atbalstīt (un ar padarītu darba sajūtu doties atvaļinājumā).
Ilgtermiņā tas varētu būt loģisks risinājums, taču pareizi būtu pieņemt šādus risinājumus sajēdzot, kad mūsu tautsaimniecība tam ir gatava. Nu, vismaz apzinoties – kādas sekas tas radīs.
Savdabīgi, ka neviena no uzņēmēju intereses aizstāvošām organizācijām, kuras parasti asi reaģē uz katru papildu izmaksu slogu, ko sagatavojuši politiķi, šoreiz nav paudušas nekādus komentārus. Visdrīzāk tāpēc, ka šādu ziņojumu tās nemaz nav redzējušas. Parastais stāsts afēras sākumam...
Kam vajadzīgs zilonis istabā?
Taču maksātāji ir tikai viena šīs valsts atbalsta sistēmas puse, kura ir vajadzīga tās otrai pusei – atbalsta saņēmējiem. Tāpēc, ja tik tiešām kāds vēlas sakārtot šo atbalsta sistēmu, beidzot būtu jātiek skaidrībā ar atbalsta saņēmējiem, un tikai tad veidot tai atbilstošu finansējuma ietvaru, nevis otrādi. Diemžēl ar šīs puses sakārtošanu EM kaut kā īsti nesokas – viss "nez kāpēc" apsīkstas ar skaļiem solījumiem un rīcību, kas vairāk atgādina šova elementus uzmanības novēršanai, nevis lai kaut ko reāli sakārtotu. No tā visvairāk cieš tie, kuri vēlas strādāt pēc spēles noteikumiem, nevis apiet tos.
Šajā EM ziņojumā ir paredzēti arī pasākumi, kas varētu reāli samazināt OIK slogu: efektīva valsts atbalsta sistēmas kontrole, stingrākas prasības atbalsta saņēmējiem, atbalsta apmēra ierobežošana u.c.
No malas vērotājam (sabiedrībai) tas rada maldīgu priekšstatu, ka beidzot kāds mēģina reāli sakārtot šo sistēmu atbilstoši sabiedrības interesēm. Nesen skaļi izskanējušie paziņojumi par veiktajām pieslēgumu shēmu pārbaudēm, un šajā sakarā apturētajām atbalsta izmaksām vairāk nekā 130 "OIK stacijām" – tas viss lieliski nostiprina šo ilūziju, ka EM ved apņēmīgu cīņu ar OIK afēru (līdzīgi kā vēl nesen EM veica apjomīgu cīņu ar "konteinershēmām", īstenojot kontroles, kuras realitātē izrādās gandrīz nemaz nav notikušas – fakti: šeit).
Taču velns, kā vienmēr, slēpjas detaļās. Un, zinot tās, nevilšus prātā nāk Staņislavskis ar savu leģendāro izteicienu. Spriežat paši.
Vienas OIK krāpniecības iespējas piemērs
Krāpniecība ar pašpatēriņu (izmantojot pieslēguma shēmas) ir tikai viena no iespējām, kā, pateicoties Ekonomikas ministrijas, teiksim tā – īpašajai attieksmei, ilgstoši, pretlikumīgā veidā, varēja gūt nozīmīgus ieņēmumus uz visas sabiedrības rēķina.
Elektroenerģijas tirgus likumā (ETL), jau vairāk nekā 14 gadus(!) ir skaidri noteikta prasība, ka Obligātā iepirkuma ietvaros (par paaugstināto tarifu) no OIK komersanta ir iepērkams tikai saražotās elektroenerģijas atlikums, kas palicis pēc elektroenerģijas izlietošanas pašu vajadzībām.
Diemžēl visus šos gadus EM ne tikai nav reāli kontrolējusi šo likuma normas izpildi, bet ar savu rīcību veidojusi un uzturējusi (kādēļ?) tādu situāciju, kas motivē komersantiem to pārkāpt – "nez kāpēc" paredzot Ministru kabineta (MK) noteikumos noteikt komersantam "OIK atļaujā" tādu Obligātā iepirkuma (OI) apjomu, kas dod tam iespēju pārdot par paaugstināto tarifu visu elektroenerģiju, ko tas var saražot, un pat vēl vairāk. Savam patēriņam nepieciešamais daudzums šādā gadījumā komersantam tad ir jānopērk no malas, "pa lēto" – tam izveidojot nepieciešamo pieslēgumu shēmu.
Daži skaitļi, lai gūtu ieskatu, cik nozīmīgas summas ir iespējams iegūt, krāpjoties ar pašpatēriņu.
Pašpatēriņš visām stacijām nav vienāds, tas ir atkarīgs no tehnoloģijas un stacijas darbības režīmiem. No atjaunojamajiem energoresursiem – biomasas koģenerācijas stacijām tas var sasniegt 20% un vairāk no visas saražotās elektroenerģijas. Saskaņā ar EM noteikto, ja OIK stacija, kuras uzstādītā elektriskā jauda ir tikai viens megavats, izmanto visu tai piešķirto OI apjomu, tad šādai stacijai katru gadu mūsu piemaksas sastādītu apmēram miljonu eiro (atkarībā no elektroenerģijas tirgus cenas), tātad 20% būtu apmēram 200 000 eiro. Protams, ne visas stacijas spēj izstrādāt šādu apjomu, un arī esošais pārkompensācijas mehānisms nedaudz koriģēs šo summu, taču jebkurā gadījumā – ņemot vērā pašpatēriņa īpatsvaru un "OIK staciju" darbībai nodrošinātos apstākļus, šādas krāpniecības apjomi, pa šo laika periodu, kamēr tas netika atbilstoši kontrolēts, varētu būt mērāmi miljonos. Kopumā – daudzos miljonos eiro.
Kā tas tika īstenots
Savulaik, veicot šīs afēras izmeklēšanu, parlamentā (iepriekšējā Saeimas sasaukumā) tika noskaidrots un pierādīts, ka EM nav atbilstoši pārraudzījusi arī šīs likuma prasības izpildi (skat. šeit ).
EM to atzina, taču tā vietā, lai sāktu īstenot šādu kontroli – sāktu pārbaudīt "OIK staciju" pieslēguma shēmas un atklātu šīs iespējamās krāpniecības, EM tieši otrādi – "nez kāpēc" steidzami "izdzina cauri" valdībai MK noteikumu grozījumus, kas paredzēja atlikt šādas pārbaudes vairāk nekā uz gadu, nosakot tajos, ka EM drīkst uzsākt pieslēguma shēmu pārbaudi tikai no šī gada 1. jūlija. EM pamatoja šādus grozījumus ar rūpēm par "investoriem", kuriem ir jādod laiks (iespēja) izmainīt šīs pieslēguma shēmas, lai par šīs likuma prasības pārkāpumu komersants nebūtu jāsoda. Tātad – EM labi apzinājās, ka tās pārraudzības jomā tiek īstenoti likuma pārkāpumi, bet tā ne tikai neveica darbības, lai to novērstu, tieši otrādi – īstenoja mērķtiecīgas darbības, lai šādus pārkāpumus būtu iespējams piesegt un tie netiktu atklāti! Tādējādi apzināti radot zaudējumus sabiedrībai, iespējams, vairāku miljonu apmērā.
Tas ir rakstiski fiksēts pašas EM atbildē uz Deputātu jautājumu Nr. 432/J12.
Kā tas izskatās tagad
Ir pienācis 2019. gada 1. jūlijs. Ir pagājis noteikumos noteiktais laiks, kurā OIK komersantiem tika dota iespēja pārslēgt pieslēguma shēmas (noslēpt pierādījumus par veikto likuma pārkāpumu). Nu ir uzsāktas pieslēgumu shēmu pārbaudes (MK noteikumos "tālredzīgi" ir paredzēts, ka pārbaudīt tagad var tikai aktuālo (izmainīto) shēmu...), un, lai gan ir pagājis vairāk nekā gads, tik un tā, saskaņā ar EM paziņoto – vairāk nekā trešdaļai no pārbaudītajām stacijām pat šīs, pašlaik aktuālās pieslēgumu shēmas joprojām neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām!
Šāda OIK komersantu attieksme pret likumu tiešām ir šokējoša un daudz ko vēsta par lietu reālo kārtību šajā nozarē. Taču vēl šokējošāka ir EM rīcība šajos gadījumos – ja pārbaudē ir atklāts likuma pārkāpums vai konstatētas tiešas pazīmes iespējamajam likuma pārkāpumam, kurš ar lielu varbūtību varētu būt klasificējams kā krāpniecība sevišķi lielos apmēros, bet EM "nez kāpēc" nevienā no šiem vairāk nekā 130 gadījumiem nav vērsusies tiesībsargājošajās iestādēs, lai tās piefiksētu un izmeklētu šo iespējamo pārkāpumu.
Tā vietā EM vienkārši uz laiku ir apturējusi atbalsta izmaksu, ar mērķi – dot komersantam vēl papildu laiku noslēpt šo iespējamo likuma pārkāpumu, lai pēc tam varētu turpināt maksāt tam atbalstu!
Ļoti iespējams, ka šajā gadījumā pašas EM rīcība būtu pelnījusi tiesībsargājošo institūciju izvērtējumu – tas izskatās vai nu kā klaji bezatbildīga un nekompetenta savu pienākumu izpilde vai arī apzināts mēģinājums piesegt krāpniecību, iespējams, sevišķi lielos apmēros, jo par iespējamo krāpniecības faktu šajos gadījumos pārliecināties būtu ļoti vienkārši, pat vēl neuzsākot nekādas papildu izmeklējošas darbības – vienkārši pārbaudot elektroenerģijas plūsmu datus no šiem pieslēgumiem, kuri tiek uzkrāti un glabājas pie sistēmas operatora un korelējot tos ar OIK komersanta sniegtajiem datiem publiskajam tirgotājam un pašai EM. Taču šādas darbības "nez kāpēc" netiek veiktas, tieši pretēji...
Kā reāli tiek gatavots nepieciešamais ietvars doto solījumu izpildei
Gandrīz viss tas, ko EM sola īstenot savā ziņojumā attiecībā uz esošās atbalsta sistēmas sakārtošanu jau sen, iepriekšējā rudenī – vēl iepriekšējās Saeimas sasaukumā tika iestrādāts likumprojektā, kuru sagatavoja pati Saeimas tautsaimniecības komisija (skat. šeit ) pēc tam, kad vesela gada garumā EM "nespēja" sagatavot savus sešas reizes solītos likuma grozījumus. Pagājušā Saeima paguva tos apstiprināt 2. lasījumā (ko nozīmē Saeimas vēlēšanu tuvums! ). Pietrūka vienas nedēļas, lai varētu pagūt tos pieņemt galīgajā lasījumā.
Vēlēšanas nu ir pagājušas. Lai gan šī Saeima pārņēma šī likumprojekta izskatīšanu, pēc jaunās koalīcijas izveides tā tālāka virzība "nez kāpēc" apstājās. Pēc tam, kad likumprojekts "nez kāpēc" bija nogulējis plauktā neskatīts gandrīz pusgadu jau pēc tam, kad bija beidzies visu priekšlikumu iesniegšanas termiņš, EM pieprasīja, lai tas vēl tiktu pagarināts – līdz vasarai (tas ir laiks, kad Saeimai sākas garais sesijas pārtraukums, kurš ilgst līdz rudenim), un tieši pirms pašas Saeimas vasaras sesijas beigām EM sasniedza lielu daudzumu priekšlikumu. Arī savdabīgu priekšlikumu, kuri tiek pasniegti kā rūpes, lai uzlabotu likumprojektu, bet patiesībā tie torpedē likumprojekta būtību un jēgu – izveidot skaidru, saprotamu, taisnīgu un arī sabiedrības interesēm atbilstošu ietvaru subsidētās elektroenerģijas ražošanai. Daudzus no šiem priekšlikumiem pati EM nespēja ne tikai lāgā paskaidrot, bet dažreiz pat nespēja saprast pēc būtības tai uzdotos jautājumus par "saviem" priekšlikumiem. Kas liek domāt, ka daži no tiem nemaz nav radušies EM sienās...
Mazliet par "velnam" netīkamo
Sākotnēji Saeimas tautsaimniecības komisijas izstrādātais likumprojekts piedāvāja izveidot vienkāršu, skaidru ietvaru, paredzot pašsaprotamas lietas, kuras "nez kāpēc" EM visu šo laiku pati "nespēja" sagatavot – lai subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēma tiktu atbilstīgi uzraudzīta, lai tie, kuri nepilda atbalsta nosacījumus vai krāpjas, tiesības saņemt atbalstu zaudētu, lai nelikumīgi saņemto atbalstu būtu tiesības atprasīt un lai atbalsta apmērs tiem, kuriem tas pienākas, tiktu noteikts nevis nepamatoti pārmērīgs, bet samērīgs pie efektīvi strādājoša komersanta izmaksām, un, ņemot vērā visu līdz šim komersanta gūtos ienākumus un visu tam izmaksāto atbalstu, kas saistīts ar šo biznesu, nevis tikai daļu izmaksātā atbalsta un ienākumu, kā tas "nez kāpēc" bija noteikts līdz šim EM izstrādātajos noteikumos.
Pēc EM sasniegtajiem priekšlikumiem, šis likumprojekts ir zaudējis savu skaidro ietvaru, atsevišķos svarīgos aspektos tas vispār to ir pazaudējis un vairs nenosedz visu spēles laukumu – tas vairāk līdzinās lupatu deķim, pa kura spraugām atkal izmanīgi varēs izlīst garām iecerētajam ietvaram (skat. stenogrammu ).
Tikai daži, visiem viegli saprotami piemēri:
Būtu tikai loģiski un pamatoti, ka attiecībā uz šo atbalstu tiktu piemēroti līdzīgi principi, kā tas ir attiecībā uz citu atbalstu saņēmējiem (piemēram – maksājumiem no Eiropas struktūrfondiem). Proti, ja komersants nav izpildījis atbalsta nosacījumus – tas zaudē šo atbalsta iespēju. Vēl jo vairāk – ja krāpjas. Taču "nez kāpēc" attiecībā pret šiem atbalsta saņēmējiem EM uzstājīgi vēlās īpašu attieksmi – saglabāt tiem atbalsta iespējas pat tad, kad tie tiek pieķerti darbībās, kuras grūti būtu vērtēt savādāk kā krāpniecības sastāvdaļu. Piemēram – manipulācijas ar mēriekārtām, izvairīšanās pieļaut veikt stacijas pārbaudi u.c.
Pēc tam, kad Saeima apstiprināja šajā likumprojektā ietverto principu, kad par būtiskiem pārkāpumiem atbalsts ir atņemams, bet nelikumīgi saņemtais atbalsts ir atgūstams, EM iesniedza priekšlikumus uz otro lasījumu, kas būtiski izmaina šo situāciju. Proti, paredzot naudas sodus par virkni šāda veida pārkāpumiem. Un, lai gan šie naudas sodi ir mērāmi tūkstošos (sabiedrībai no malas tas skan iespaidīgi, un EM nekautrējas ar to spekulēt), tie ir niecīgi, salīdzinot ar to iespējamo labumu, ko var iegūt izdarot šādu pārkāpumu. Naudas atmazgātāji, PVN karuseļu veidotāji var tikai sapņot par tādu noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanas iespēju.
Šie EM priekšlikumi tautsaimniecības komisijā radīja neizpratni un pagaidām ir "uzkārušies". Par tiem ir sagaidāmas tālākas debates uz trešo lasījumu.
Tāpat EM uzstājīgi vēlas izmainīt atbalsta definīciju – cenšoties sašaurināt to, kā tas jau reiz tika izdarīts, lai pārkompensācijas aprēķinā nebūtu jāņem vērā nozīmīga daļa iepriekš izmaksātā atbalsta. Arī attiecībā uz nepieciešamību izmainīt aprēķinos piemērojamo atbalsta periodu – EM tā arī nespēja pamatot pati "sava" priekšlikuma iespaidu uz aprēķināmo rezultātu.
Likumprojektā tika paredzēts, ka komersantam turpmāk izmaksājamā atbalsta pārrēķins jāveic ņemot vērā noteiktas izdevumu līmeņatzīmes, lai novērstu situāciju, kad aprēķinā tiek iekļauti nepamatoti lieli izdevumi, kas nemaz nebūtu nepieciešami stacijas sekmīgai darbībai – piemēram, nesamērīgi administrācijas izdevumi, dīvaini komandējumi, luksus auto iegāde u.c.
Taču EM ar saviem priekšlikumiem uzstājīgi vēlas radīt iespēju komersantam apiet šos ierobežojumus. Un savdabīgā veidā EM tas ir arī izdevies – lai gan komisija jau bija noraidījusi šādu EM priekšlikumu, EM to iesniedza atkārtoti kopā ar tām likumprojekta pantu precizētajām gala redakcijām, kuras komisija bija lūgusi EM sagatavot. Protams, izskatot atkārtoti šīs redakcijas, neviens vairs nepievērsa uzmanību šai izmainītajai panta redakcijai, par kuru komisija jau reiz bija lēmusi. Un, akceptējot pieprasītos precizētos labojumus, tika akceptēts arī šis.
Un tā nebija vienīgā likumprojekta panta redakcija, kas šādā veidā – iesniedzot to atkārtoti, jau pēc likumprojekta priekšlikumu iesniegšanas termiņa beigām un to izskatīšanas (pārkāpjot Saeimas kārtības rullī noteikto procedūru), tika iekļauta likumprojekta gala redakcijā uz otro lasījumu, lai gan atbildīgā komisija šādas izmaiņas nebija prasījusi sagatavot.
Spēle, kurā "kazino" nekad nezaudē
Kā jau zināms, ir vienalga, uz ko tiek liktas likmes, un vienalga, kādas tās būs – kazino vienmēr būs ieguvējs, ja vien spēle ir pareizi organizēta.
Stāstot sabiedrībai par šo likumprojektu, EM noklusē būtisku niansi attiecībā uz virkni tiešām nepieciešamu lietu, kas ir iekļautas šajā likumprojektā, lai atklātu un novērstu turpmākās krāpniecības iespējas. Piemēram, attiecībā uz stacijas efektivitāti, lietderīgā siltuma izmantošanu, vienotā tehnoloģiska cikla principa ievērošanu u.c., kas līdz šim netiek atbilstoši uzraudzīts, kā rezultātā dāsnos atbalsta maksājumus saņem tās stacijas, kurām šis atbalsts vispār nepienāktos. Neskatoties uz to, ka likumā tas nu būs atrunāts, lai šīs normas varētu reāli piemērot, ir nepieciešami atbilstoši MK noteikumi, kurus EM "nez kāpēc" tuvākajā laikā izstrādāt "nespēs", un vēlas, lai likumā pārejas noteikumos tiktu paredzēti neizprotami gari šo noteikumu ieviešanas termiņi – pat līdz 2021. gadam! Kādēļ EM ir nepieciešami tik gari noteikumu izstrādes termiņi – to EM paskaidrot nespēj.
Iespējams, ka tā vienkārši nevēlās atklāt, ka uz 2021. gadu tiek paredzēta jauna atbalsta sistēma, uz kuru gandrīz visi šī likumprojekta būtiskākie grozījumi nemaz neattieksies, jo, pateicoties EM veiktajiem likuma "uzlabojumiem", šis likumprojekts nu attiecās tikai uz esošo atbalsta sistēmu...
Vēl cīņa nav galā, bet vai nebeigsies?
EM ar saviem priekšlikumiem ir nojaukusi sākotnējo likumprojekta vienkāršo, skaidro ietvaru – tas tagad atgādina lupatu deķi, kurš vietām īsti neiet kopā. Ne velti Saeimas Juridiskais birojs tam ir devis vēl skarbāku novērtējumu. Tāpēc tā salāgošana, un arī vairāki konceptuāli svarīgi jautājumi šoreiz ir atstāti izlemšanai uz galīgo lasījumu. Ir skaidrs, ka uz galīgo lasījumu šis lupatu deķis tiks salāpīts tā, lai tas atbilstu tam vai citam ietvaram.
Grozījumi būtiski var ietekmēt šīs atbalsta sistēmas dalībnieku labklājību, un atsevišķos gadījumos ir acīmredzams – ne tikai to, tāpēc ir saprotams, ka OIK lobijs mobilizēsies, lai nodrošinātu sev vēlamo rezultātu (ietvaru). Diez vai šim lobijam būs nepieciešami vēl kādi citi kanāli, kā tas ir ticis īstenots līdz šim. Tāpēc visdrīzāk grūti salāpītajai koalīcijai, lai tā nesaplīstu, nekas cits neatliks, kā aizmirst par saviem deklarētajiem principiem (tiesiskumu, taisnīgumu utt.) un atbalstīt kārtējo EM lolojumu šajā jomā, tikai nu jau cita partnera izpildījumā. Rezultātā visi būs glābti – gan koalīcija, gan deķītis, gan visi, kas ar to piesegsies, bet krūmos burkšķētāji varēs turpināt burkšķēt un skaļi vaimanāt turpmākos gadus par netaisnīgi lielo maksājumu slogu uz saviem pleciem...
Starp citu
Viens no konceptuālajiem jautājumiem, kurš palika neizdiskutēts (un patiesībā nekad vispār nav bijis diskutēts!), būs par OIK maksājumu turpmāko diferenciāciju – vai atgriezties pie sākotnējā principa, kad viss OIK tiek maksāts proporcionāli elektroenerģijas patēriņam, un izbeigt divdaļīgo OIK maksājumu (pieslēguma jauda un patēriņa apjoms), kurš tika ieviests pirms dažiem gadiem OIK afērai raksturīgā veidā – steidzami, neizdiskutējot to, turklāt vēl bez jebkāda loģiska pamatojuma iekļaujot to 2017. gada valsts budžeta likumu paketē (lai to nevarētu noraidīt neizgāžot valsts budžetu), lai gan ar valsts budžetu tam vispār nebija nekāda sakara, bet tikai, lai nodrošinātu labumu atsevišķiem uzņēmumiem uz visu pārējo uzņēmumu rēķina (skat. šeit). Visvairāk no šādas "jaunrades" tagad cieš tieši uz izaugsmi orientētie mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem objektīvi nav iespējams pilnībā izmantot savas pieslēgumu jaudas.
Ir saprotama EM neieinteresētība īstenot pasākumus, kas sistēmiski sakārtotu subsidētās elektroenerģijas ražošanas nozari – jo tas uzskatāmi parādītu, cik nejēdzīgi pārraudzīta tā ir bijusi visus šos gadus, kad mēs par to bijām spiesti maksāt simtus miljonus, un rastos pamatos jautājums – kāpēc tas netika darīts līdz šim un kurš par to ir atbildīgs?
Un ir saprotams, ka atbilde uz šo jautājumu esošās koalīcijas ietvaros kādam būtu politiskā pašnāvība. Tāpēc arī Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija ir uzdrošinājusies uzdod premjeram sagatavot atbildes tikai uz mazu daļu no visiem jautājumiem, kuri tai, saskaņā ar Saeimas doto uzdevumu, būtu jāizmeklē (skat. šeit )...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
