Par to, ka viens no galvenajiem valsts mērķiem ir tautas saimnieciskās labklājības nodrošināšana, šaubu nav, tomēr izpratne par šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo politiku atšķiras. Šis raksts var tikai iezīmēt Latvijas ekonomisko problēmu iespējamos risinājumus, tomēr ceru ar to pierādīt neatkarīgas saimnieciskās politikas priekšrocības.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mūsdienās raksturīga kļūda ir uzskats, ka labklājības mērs ir tikai algu lielums. Patiesībā algas nosaka to, par cik attiecīgajā periodā palielinās kapitāla apjoms, bet neļauj pilnvērtīgi spriest par algas saņēmēja iepriekš uzkrāto kapitālu – īpašumiem. Īpašumu apjoms ir nozīmīgs labklājības rādītājs, jo apmierina lielu daļu cilvēka vajadzību (mājoklis un tā iekārtojums, transports u. c.). Arī algā saņemtā nauda iegūst reālu vērtību tikai tad, kad pārvērsta praktiski lietojamos priekšmetos un pakalpojumos. Līdzīgi tautsaimniecības līmenī kopprodukts norāda uz periodā jaunradīto kapitālu, bet tautas labklājības mērīšanai nepieciešamas ziņas par nacionālo bagātību (iepriekšējos periodos uzkrāto kapitālu).

Latvijas gadījums ir īpašs ar to, ka kopprodukta pieaugums tiek panākts ar īpašumu iztirgošanu (tā saucamās ārvalstu investīcijas) un aizņēmumiem (patēriņa kreditēšanu), uz ko skaidri norāda Latvijas maksājumu bilance. Par izmaiņām kapitāla īpašnieku struktūrā valdošās aprindas runā nelabprāt, jo arvien lielāka daļa latviešu īpašumu nonāk ārvalstnieku rokās – sākumā tika pārdoti uzņēmumu aktīvi, tagad sparīgi tiek iztirgotas ēkas un zeme. Līdz ar to par reālu labklājības pieaugumu Latvijā nevar runāt – pat ja pieņemam, ka statistika par algu un kopprodukta pieaugumu ir objektīva, skaidrs, ka 14 gados pārdoto aktīvu vērtība ir daudz lielāka par niecīgo kopprodukta un algu pieaugumu pēdējos gados (salīdzinot ar 1989. gadu, kopprodukts joprojām ir mazāks). Tas gan neizslēdz iespēju, ka daļai Latvijas iedzīvotāju labklājība ir pieaugusi (arī šā raksta autoram), bet tas noticis uz sociālekonomisko atšķirību pieauguma rēķina, un vidējā labklājība noteikti ir samazinājusies, ko apstiprina arī desmitiem tūkstošu Latvijas ekonomisko bēgļu Rietumeiropā.

No iepriekš minētā izriet secinājums, ka latviešu labklājības palielināšanai jāatgūst Latvijā esošais kapitāls (uzņēmumi, zeme, ēkas u. c.), kā arī jādomā par kapitāla pieaugumu – ikgadējā kopprodukta palielināšanu. Vairākums turpinājumā aprakstīto pasākumu gan iespējami tikai patiesi neatkarīgas valsts gadījumā, nevis čekistu radītā butaforiskā Potjomkina sādžā.

Kapitāla atgūšana nenozīmē tā atņemšanu ārvalstu ieguldītājiem – jānosaka saprātīgi termiņi, kuros īpašumi ir jāpārdod, vai arī valsts tos atpērk par reālā ieguldījuma vērtību (ieguldījums mīnus izvestā peļņa). Šādā veidā varētu atgūt visu pakalpojumu sektorā esošo kapitālu – veikalus, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, nekustamos īpašumus u. c., kas turpmāk nestu peļņu vietējiem uzņēmējiem (piemēram, banku peļņa vien 2003. gadā pārsniedza 100 miljonu latu). Līdzīgi būtu jārīkojas arī ražošanas nozarēs, kas vērstas uz vietējā tirgus apmierināšanu, sevišķi pārtikas rūpniecību, – mēs paši varam cept maizi, ražot sieru un taisīt desas, gūstot atbilstošu peļņu. Protams, ka jārēķinās ar nekaunīgāko „investoru” protestiem un pat pretdarbību, bet tāpēc jau normāla valdība pārstāv tautu, nevis ārvalstniekus, lai šādu patvaļu ierobežotu. Turklāt jāpiebilst, ka ārvalstu investīcijas var būt arī pozitīvas – ja tās iegulda nozarēs, kurās objektīvu apstākļu dēļ (zināšanu trūkums) nevar darboties vietējie uzņēmēji, un arī citās nozarēs, ja investors produkciju pēc tam eksportē (neskar vietējo tirgu). Būtiski arī tas, lai netiktu atņemtas izejvielas vietējiem ražotājiem, kā tas pašlaik notiek Latvijas kokapstrādes sektorā ar lielajiem ārvalstnieku gateriem. Ja IBM grib celt Latvijā modernu datoru rūpnīcu, tad šādu projektu var atbalstīt pat ar nodokļu atlaidēm, bet, ja somi grib pirkt esošu Latvijas maizes ceptuvi, tad jāsūta viņi ar visu biznesa projektu uz Āfriku.

Attiecībā uz nelikumīgi iegūtajiem īpašumiem procedūra ir daudz vienkāršāka – tie ar tiesas spriedumu jāatņem. Tas neattiecas tikai uz ārvalstniekiem, bet arī uz vietējiem nodevējiem. Neviens kompartijas aktīvists, nemaz nerunājot par PSRS specdienestu darbiniekiem, privatizācijā nedrīkstēja piedalīties. Kapitāls, kas pēc savas būtības ir enerģija, līdzeklis, nedrīkst nonākt valstij nelojālu personu rokās, turklāt padomju vara 1940. gadā latviešiem īpašumus atņēma, tāpēc normālos apstākļos tie bija jāatdod atpakaļ latviešiem, t. i., tiem, kas ar padomju varu nesadarbojās. Liela daļa komunistu savu patoloģisko zagšanas un laupīšanas kāri apmierina arī pēdējos 14 gadus, kopā ar saviem Krievijas kolēģiem atmazgājot nelikumīgo kapitālu, izkrāpjot kredītus (G-24) un ievedot kontrabandu. Likumsakarīgi, ka šādā veidā nozagtais kapitāls ir jāatgūst. Attiecībā uz sīko korupciju (atsevišķu ierēdņu biznesiņi ar valsts pasūtījumu, sīkā kontrabanda, nodokļu nemaksāšana u. c.) var ieviest amnestiju, t. i., nesaukt pie kriminālatbildības, ja minētās personas attiecīgā laika posmā piesakās speciālā institūcijā un vienojas par izkrāpto summu atmaksu. Pēc termiņa beigām pieķeršanas gadījumā atbildība tiek palielināta desmitkārtīgi (vai vairāk, ja nepieciešams).

Ja iepriekš apskatītie pasākumi attiecas uz esošo kapitālu atgūšanu, tad kopējā kapitāla palielināšanai jādomā par papildu tirgus (maksātspējīga pieprasījuma) iegūšanu, kas palielinātu ieņēmumus (tātad arī īpašumus). Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir importa struktūras izvērtēšana, nosakot, kuras preces varam ražot paši. Latvija gadā importē preces par 2,4 miljardiem latu (2002. gada dati), bet paši saražojam tikai par 1,8 miljardiem latu. Ja kaut piekto daļu importa produkcijas izdotos saražot pašiem, rūpniecības apjomus varētu palielināt par 500 miljoniem latu jeb 25 %. Kopprodukta pieaugums būtu vēl lielāks, jo ražošana veido tikai 18 % no IKP, pārējie ir pakalpojumi, kurus patērē ražošanā nodarbinātie. Tas nozīmē, ka ražošanai palielinoties par 500 miljoniem latu, kopprodukta pieaugums būtu gandrīz piecreiz lielāks – līdz pat 2,5 miljardiem latu (taisnības labad jāpiebilst, ka daļa pakalpojumu – tranzīts, banku pakalpojumi nerezidentiem, ienākošais tūrisms – nepieaugs proporcionāli ražošanas pieaugumam, jo saistīti ar ārvalstu pieprasījumu). Jebkurā gadījumā importa aizstāšana ar vietējo produkciju vismaz sākotnējā posmā ļautu ievērojami palielināt kopproduktu, kas pašlaik ir 5 miljardi latu gadā.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir Latvijas importa-eksporta bilance. Pat Latvijai tradicionālajā pārtikas rūpniecībā importējam produkciju par 316 (!) miljoniem latu, bet eksportējam par 144 miljoniem latu (starpība – mīnus 172 miljoni). Tas, protams, nav vienīgais piemērs, jo būtiska pozitīva bilance Latvijai ir tikai attiecībā uz koksnes izstrādājumiem (plus 435 miljoni), bet gandrīz visās pārējās nozarēs ievedam daudz vairāk, nekā izvedam. Iepērkam papīru un papīra izstrādājumus 102 miljonu latu vērtībā (varētu taču paši uzcelt celulozes un papīra rūpnīcu), plastmasas izstrādājumus 118 miljonu, degvielu vairāk nekā 100 miljonu, elektroenerģiju 35 miljonu un akmens, ģipša, cementa izstrādājumus 58 miljonu latu vērtībā. Aizstājot kaut daļu šo izstrādājumu ar vietējo produkciju, varētu ievērojami samazināt bezdarbu un palielināt ienākumus tautsaimniecībā strādājošajiem – jāceļ sava atomelektrostacija (somiem un zviedriem tādas ir), jāattīsta biodegvielas ražošana un naftas pārstrāde. Jāierobežo imports (jāievieš kvotas, ievedmuita, tehniskās barjeras) tajās nozarēs, kur produkciju varam ražot paši, vienlaicīgi ar valsts attīstības bankas palīdzību garantējot lētus kredītlīdzekļus vai līdzfinansējumu vietējiem uzņēmējiem ražošanas uzsākšanai. Tieši tāda bija Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika – viņš uzsvēra, ka imports atņem darbu vietējiem strādniekiem, tāpēc jāieved tikai tas, ko nevar vai nav izdevīgi ražot pašiem. Turklāt vietējie ražotāji var kļūt konkurētspējīgi tikai tad, ja tiem sākumā tiek garantēts tirgus, kurā tie gūst ienākumus, uzkrāj kapitālu, modernizējas un tikai tad var sākt konkurēt ar ievesto produkciju – t. i., nekāpt ringā boksēties, kamēr nav atbilstošu spēju. Tieši pretēja bijusi līdzšinējā saimnieciskā politika, un rezultāti ir likumsakarīgi.

Saprotams, ka importa aizstāšana ar vietējo produkciju ir tikai efektīvs atspēriena punkts tālākai attīstībai. Ievērojamu labklājības līmeni izdosies panākt tikai tad, ja ražosim produkciju ar augstu pievienoto vērtību (dārgu, sarežģītu), kas garantētu lielus ienākumus uz vienu strādājošo, turklāt padarītu vieglāku pieeju ārvalstu tirgiem (ja produkts ir jauns un attiecīgā valsts to vēl neražo, tad tā imports netiks ierobežots). Bet jāsaprot arī tas, ka bankrotējis zemnieks meža vidū nevar uzsākt kosmosa kuģu ražošanu – nepieciešams kapitāls un zināšanas, ko var uzkrāt pakalpojumu nozarēs un ražojot vienkāršāku produkciju. Turklāt zinātņietilpīgas produkcijas ražošana kļūs iespējama tikai tad, kad tiks paredzēti pietiekami līdzekļi izglītības un zinātnes finansēšanai (finansējums zinātnei Latvijā pašlaik ir viens no mazākajiem Eiropā, turklāt arī ES finansējuma ietvaros Latvijas zinātniekus izmanto kā salīdzinoši lētu darbaspēku kādā no izstrādes posmiem, bet reālos ienākumus no gala produkcijas ražošanas gūst transnacionālas korporācijas). No vēstures zināms, ka Latvijā ir ražoti automobiļi, lidmašīnas, kvalitatīvi elektrotehnikas un elektronikas izstrādājumi un pat detaļas kosmosa kuģiem, tāpēc nav šaubu, ka nākotnē mēs spētu kļūt par attīstītu tehnoloģiju zemi, bet līdz tam jāpārvar likumsakarīgi attīstības posmi, uzkrājot kapitālu un zināšanas.

Jebkuras vērienīgas attīstības koncepcijas realizēšanai nepieciešami līdzekļi. Kā jau tika minēts, privātajā sektorā līdzekļu uzkrāšana varētu notikt pakalpojumu nozarēs (tirdzniecība, bankas u. c.) un atsevišķās ražošanas nozarēs, aizstājot importa produkciju. Līdzekļi ietaupītos arī tad, ja mēs uz laiku atteiktos no pārmērīgi dārgu standartu ieviešanas, kas neatbilst Latvijas ekonomiskajai situācijai (uzņēmēju spējai tos ieviest), tādējādi samazinot produkcijas pašizmaksu un palielinot tās konkurētspēju. Valsts sektorā daļu līdzekļu varētu iegūt, konfiscējot nelikumīgi privatizētos īpašumus, pārdodot jaunbagātnieku, politiķu greznumlietas, iekasējot naudu, ko atmaksātu sīkie zaglēni (skatīt iepriekš!). Bet galvenais līdzekļu avots gan valsts, gan privātajā sektorā būtu kredīti, jo kapitāls šādā formā mūsdienās ir viegli pieejams. Turklāt kredīts ir pozitīva un atbalstāma parādība, ja tas tiek ieguldīts attīstībā, nevis patēriņā. Labam valsts attīstības plānam, tāpat kā labam biznesa projektam, nauda vienmēr atradīsies.

Jebkurā gadījumā jūtams latviešu labklājības pieaugums būs iespējams, tikai atkarojot tirgu un kapitālu. Lai šis process notiktu ātrāk, nepieciešama neatkarīga valsts, kuras saimnieciskā politika vērsta uz iedzīvotāju, nevis ārvalstnieku interesēm. Saprotams arī tas, ka Eiropas Savienības uzspiestās „brīvības” (preču, kapitāla un darbaspēka pilnīgi brīva plūsma) pašlaik ir tieši pretējas Latvijas saimnieciskajām interesēm. Par to mūsu, afroeiropiešu, vadoņiem stikla krellītes – ES fondi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form