Domāju, ka Brīvības Partijas priekšvēlēšanu kampaņa vienā vai otrā veidā jau ir sasniegusi dažādu vēlētāju grupu ausis. Arī es iepriekš radio biju dzirdējis atsevišķas frāzes, kas man likās diezgan “interesantas”. Tomēr, līdz šim nebiju pievērsis tām īpašu uzmanību.
Iespējams, tādēļ mans pārsteigums un izbrīna bija tik liela 26.jūnijā pārskatot ikdienas presi. Runa ir par Brīvības Partijas izdoto reklāmas lapu uz kuras attēlots melnādainais cilvēks, acīm redzot stāvot goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Šo vizuālo materiālu pastiprina teksts: „Šodien – Latvijas sargs, rīt – var būt tavs znots?”

No izpildījuma viedokļa šī ir klasiska politiskā reklāma, kas balstīta uz cilvēku emociju maksimizāciju. Tas ir saprotami un loģiski. Manipulācijas ar dusmām, naidu un neiecietību ir viens no primitīvākajiem un tajā pašā laikā iedarbīgākajiem sabiedriskās domas ietekmēšanas instrumentiem, to zināja jau antīkās Romas cēzari rīkojot gladiatoru kaujas.

Taču šī politiskā reklāma ir ienesusi ko pilnīgi jaunu un nebijušu Latvijas politisko partiju sistēmā. Pirmo reizi Latvijā kā manipulācijas instruments tiek izmantots rasisms, turklāt, tas tiek lietots kā katalizators diskusijai, kuras jautājumi pamatā skar dalību Eiropas Savienībā.

Atceros, apmēram 6 mēnešus atpakaļ, analizējot jautājumus par sociālo sadursmju esamību Latvijā, kristalizējās ideja par to, ka Latvijā, galvenokārt, pastāv uz etniskās bāzes balstītas nesaskaņas, ko apstiprina arī integrācijas jautājumu aktualitāte. Rases ietekme uz politiku Latvijā toreiz tika novērtēta kā minimāla vai pilnīgi neesoša, arī šodien ejot pa Rīgas ielām, nav novērojama plaša rasu dažādība. Laikam Brīvības partija uzskata, ka ir vērts izmēģināt izspēlēt rases kārti, ar domu – ja nu tomēr sanāk! “Latvijas Faktu” 2002.g. maijā veiktajā pētījumā uz jautājumu: Ja rīt notiktu referendums par Latvijas iestāšanos ES, kā Jūs balsotu?, par iestāšanos balsotu 40,6% no aptaujātajiem, savukārt pret – 39,0%. Tātad eiroskepticisms Latvijā pastāv un šādas nostājas politiskās pārstāvniecības izveidošanās ir loģiska parādība. Tomēr šoreiz jautājums ir par to, uz kādas politiskās platformas un izmantojot kādus līdzekļus šī politiskā pārstāvniecība tiek būvēta.

Pašreiz izskatās, ka Brīvības Partija savu anti-Eiropeisko politisko bāzi veido nevis uz konstruktīva un pamatota plāna, kurš būtu izstrādāts kā alternatīva pašreizējai Latvijas ārpolitiskajai virzībai, bet mēģina “zvejot” vēlētāju balsis ļoti netīrā, pašu partiju un tās līderus pazemojošā veidā. Pēc manām domām, tas kārtējo reizi norāda uz Latvijas politiskās elites vai atsevišķu tās „biedru” nespēju realizēt kvalitatīvu, uz konkrētiem priekšlikumiem un augstas morāles līmenim atbilstošu politisko procesu.

Par tādas partijas izveidošanu, kas paustu atklātu nostāju pret Latvijas pašreizējo virzību uz Eiropas Savienību, politiķu aprindās tiek runāts jau pietiekoši sen. Beidzot šāds politiskais spēks ir parādījies. Demokrātijas veicināšanas un vispārējas sabiedrības attīstības ietvaros tas ir pat apsveicami un nepieciešami. Viedokļu dažādība ir vajadzīga.

Partijas vadību ir uzņēmies Ziedonis Čevers un izskatās, ka likme ir par atgriešanos aktīvajā Latvijas politikā. Žēl, protams, ka tas notiek šāda populisma, zemas morāles un politiskās kultūras ietvaros. Acīm redzot šī „elite” ir sevi izsmēlusi tik tālu, ka citu ceļu uz politiskās varas iegūšanu nesaskata vai nespēj realizēt.

Nobeigumā varētu izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, ir atklāti redzams, ka atsevišķu Latvijas politiķu intelektuālā kapacitāte arvien vairāk samazinās un tikai varam cerēt, ka tas nenotiek arī ar vēlētājiem. Otrkārt, Latvijas pro-Eiropeiskajiem spēkiem būtu beidzot jāsaprot, ka Latvijā nav nedz kvalitatīvas diskusijas par fundamentāliem valsts stratēģiskās virzības jautājumiem, kā dalība ES, nedz sapratne par tiem principiem, un kuriem ir balstīta civilizētas, vienotas Eiropas ideja. Varbūt Brīvības Partija kalpos kā brīdinājuma signāls un liks labāk iepazīties ar šiem principiem?

Visbeidzot jāatzīst, ka Latvijas sabiedrībai stāv priekšā vairākas smagas izšķiršanās. Viena no tām ir sava viedokļa definēšana ar rasismu un imigrāciju saistītajos jautājumos. Šīs tēmas noteikti kļūs arvien aktuālāks un būs vajadzīgs risinājums, kurā vajadzēs respektēt visu intereses. Diskusija ir nepieciešama, taču tā nedrīkst nolaisties līdz šādam populisma līmenim, kas demoralizē visu Latvijas politisko sistēmu. Vai tiešām Latvijas valdošā elite, cik nu mums tāda pastāv, ir tik nespējīga un divkosīga, ka nevar no sava vidus izslēgt jau vienreiz caurkritušus politiķus, kuri ar saviem atkārtotiem mēģinājumiem atgriezties pie varas pazemo visu sabiedrību un tās morāles vērtības.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!