Jautājums par to, vai (ne)korekti vai kā citādi premjera palīgam ir klāstīt izmeklētājam, kas ir vai nav jādara, tiešām ir bažu un šaubu vērts. Tāpat kā jautājums, vai tiešām KNAB priekšnieka pienākumu pildītāja Juta Strīķe ir patiesa, apgalvojot, ka viņai norādījumu nav. Bet tas nemaina faktus, kas jau ir juridiska kategorija, kas bija zināmi augustā, un pat ātrāk, lai lemtu par krimināllietas ierosināšanu. Digitālgeita ar valsts uzņēmuma līdzekļu izmantošanu, iesaistot aizrobežu pastkastes firmas, ir līdzīga citai savulaik ne mazāk skandalozai – “Bankas Baltija”, “Latvenergo” un lihtenšteiniešu trīs miljonu lietai.
Arī toreiz, 1997.gada vasarā, krietnas cīņas, varbūt mazāk publiskas, tomēr, cik zināms neoficiāli, arī augstākajā līmenī, notika tieši ap jautājumu, vai ierosināma krimināllieta, vai arī notikušo vērtēs tikai civiltiesisko saistību līmenī. Digitālgeitas gadījumā tā ir starptautiskā arbitrāža, un pārbaudes tiesībsargu iestādēs. Tomēr ir milzu atšķirība starp tikai pārbaudēm un izmeklēšanu krimināllietas ietvaros – tas dod daudz plašākas iespējas gan tik daudz pēdējā laikā piesauktajam operatīvajam darbam – noklausīšanai vai izsekošanai, cilvēku iztaujāšanai vairs ne paskaidrojumu, bet jau liecību statusā, kā arī izmeklēšanai starptautiskā mērogā, ko savu pilnvaru robežās var veikt prokuratūra.
Protams, šie, turpinot līdzību, ir tikai izmeklēšanas pumpuriņi, un tālāk jau no izmeklētāju profesionalitātes un godaprāta atkarīgs, kā tiek vākti ziediņi, par kādiem var nosaukt pierādījumus iespējamām apsūdzībām, un, galu galā, vai tie nebūs tukši ziedi, kam neseko augļi vai ogas pamatotu apsūdzību un tiesas sprieduma formā. Krimināllietu septembra pirmajā dienā KNAB ierosināja pēc diviem Krimināllikuma pantiem – par valsts amatpersonu dienesta pilnvaru pārsniegšanu un bezdarbību, attiecinot to uz VAS Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) un Satiksmes ministrijas amatpersonām. Krietni vēlāk, novembra sākumā, krimināllieta tika paplašināta ar krāpšanas inkriminēšanu.
Būtiski, ka šobrīd Pumpura kungs nesaka, ka lieta vispār ierosināta nepamatoti vai ka tā arī vēlāk nebūtu jāierosina. Pumpura kungs saka, ka augusta beigās, kad bija pagājis mēnesis kopš pārbaudes sākšanas, lietā vēl nav bijis skaidrības. Kas tad bija neskaidrs? Jau sen, vasaras vidū, bija publiski zināms, kādā secībā un kuras amatpersonas slēgušas līgumus un apstiprinājušas darījumus starp LVRTC un tā digitālizācijas meitasuzņēmumu, un tālāk – ar “Kempmayer Media Ltd”, kāds ir šo darījumu saturs, ciktāl tas ir vai nav bijis saskaņā ar valdībā iesniegto koncepciju, un tā tālāk. Tie visi bija jau notikuši fakti, viss bija dokumentēts, un faktiski, vienīgais, kas bija jādara, bija jālemj – vai notikušais ir novērtējams kā pilnvaru pārsniegšana vai bezdarbība vai tomēr nē.
Tas gan neattaisno Danu Titavu – no divu dažādu nodalītu varu attiecību viedokļa nodarboties ar jebkādiem ‘uzbraucieniem’ vai prasībām par konkrētu lietu nepubliskās sarunās principā nav pareizi. Tomēr, mana versija ir, ka neskaitāmi daudz cilvēku Latvijā, ne tikai žurnālisti, ja viņiem būtu iespējas satikt Pumpura kungu, arī būtu viņam teikuši – kāpēc vēl arvien par to visu nav krimināllieta!? Vēl jo vairāk, šie termiņi ir būtiski kontekstā ar naudas plūsmu – otrā porcija no naudas, kas tagad daļēji aizturēta Maltā, pārskaitīta dažas dienas pēc krimināllietas ierosināšanas. Jo lieta būtu ierosināta vēlāk, jo mazāk būtu laika starptautiskā mērogā šos līdzekļus aizturēt.
Vairāk jautājumu saistās ar turpmāko izmeklēšanu. Vismaz publiski nav dzirdēts, cik aktīvi ir bijuši izmeklēšanas pasākumi, kaut tās pašas kratīšanas, pret valsts amatpersonām. Tostarp arī tikpat ilgā laikā - mēnesi pēc Strīķes kundzes stāšanās amatā. Gandrīz divus mēnešus pēc lietas ierosināšanas veikt kratīšanas Latvijas kempmaijeristu birojā un mājās izskatās mazliet smieklīgi – vai nu tiešām kāds būs bijis tik naivs, ka glabātu kaut ko, kas liecina par noziegumiem. Turklāt privātkompaniju vai to personu darbību, vai tas būtu “Kempmayer”, Šķēles firma vai jebkurš, nevar “pavilkt” zem pantiem par valsts amatpersonām. Tomēr par krāpšanu lieta kvalificēta tikai novembra sākumā.
Te rodas jautājumi arī pašreizējiem Satiksmes resora pārstāvjiem un viņu pārraugāmajiem jaunieceltajiem valsts uzņēmuma un tā meitasfirmas darboņiem – vai ir pienācīgi mēģināts, gaidot strīdu arbitrāžā, radīt situāciju, lai kempaieristiem nebūtu pamata operēt ar saņemto naudu un formēt tehnikas iepirkšanu, ja jau Latvijas valsts pasludinājusi, ka šo darījumu vēlas pārtraukt un izbeigt.
Par krāpšanas inkriminēšanas pamatu arī var šaubīties – vismaz, kamēr netiek argumentēts, ka tehnikas piegādes no franču “Thales Broadcast” kompānijas caur Maltu, kā tas skaidrots pēc Krongorna aresta, nedod nodokļu ieguvumus, bet tikai rada iespējas starpniecībai ar visām no tā izrietošām sekām un pārmaksu. Turklāt, šķiet, ka publiski zināmais stāsts ar “Digital International Ltd” Maltā vēl neaprobežojas, jo, spriežot pēc kratīšanas protokola, kas tika veikts birojā "Uzņēmumu vadība un konsultācijas", meklējumu objekts ir darījumi arī ar kādu, ja precīzi salasīts izmeklētāju rokraksts, “Tiber International S.A.”, kas pēc nosaukuma liek spriest arī par spānisku pieskaņu finanšu plūsmas ģeogrāfijai.
Nākamais, un faktiski izšķirošais izmeklēšanas posms būs aiz Latvijas robežām – Latvijas valsts un “Kempmayer” tiesas strīds, un rezultāti pieprasījumiem Londonai par “Kempmayer” īpašniekiem. Kā atceramies, bezrezultativitāte tieši šādā līmenī bija iemesls tam, ka trīs miljonu lietā uz apsūdzēto sola sēž tikai izpildītāji vai grēkāži.
Kamēr šo datu nav, latvju sabiedrība var tikai vīt sadzīviskas versijas par to, vai Šķēle šajā lietā ir krusttēvs, vai arī ar viņu saistītu cilvēku dalību izmanto politiskai spēka demonstrācijai. Līdzīgi ir arī ar Viļa Krištopana un Andreja Ēķa firmu iezīmēšanu vienotā shēmā. Žurnālistiskai izmeklēšanai tas ir pietiekami, bet juridiski tas vēl neko nenozīmē. Tiesa gan, Krongorna arestēšanas motīvs, ko arī varētu apšaubīt, pēc kuluārskaidrojumiem izklausās diezgan loģisks arī juridiski – lai nepieļautu iespēju veikt finanšu operācijas elektroniski, pat neizbraucot no valsts, vai pilnvarot to darīt citas personas.
Visbeidzot, līdz ar to, ka publiski nejuridiski interpretē šos un vēl citus lietas pavērsienus, tiem, kuri nodarbojas ar lietas juridisko pusi, nāk klāt atbildība arī par publisko atspoguļojumu. Tomēr izmeklētāji tikpat kā nekomentē pat to, kas jau kļuvis publiski zināms. Visbiežākā atbilde ir - tāpēc, ka notiek izmeklēšana. Protams, daudz ko var būt pamats nepubliskot, lai neteiktu priekšā potenciālajiem vaininiekiem. Tomēr kopumā šis nu gan ir pagalam vājš arguments gan sabiedriski, gan arī juridiski – likums skaidri nosaka, ka izmeklēšanas datus izpauž tādā apjomā, kādā to izziņas iestādes priekšnieks vai prokurors atzīst par iespējamu. Tātad, slepenība nav akmenī iecirsta, un informācijas apjoms ir atkarīgs no tā, vai izmeklētāji grib un prot par to runāt. Diez vai šajā, valstij un sabiedrībai tik svarīgajā lietā kaut nedaudz vairāk publisku komentāru traucētu – tas tikai radītu uzticību izmeklētājiem. Ja tāda būs pelnīta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
