Kamēr plašas publikas uzmanības centrā šovasar ir svētki un dažu kolorītu politisko aktieru aktivitātes, varas kabinetos top dažādi dokumentu projekti, kas būtu pelnījuši lielāku uzmanību. Viens no tiem ir likumprojekts par nulles jeb sākumdeklarācijām.
Kā zināms, pēc vairāku gadu ilgas daudzināšanas, politiķi deklarēja, ka viens no līdzekļiem daudz apcerētajā korucpijas apkarošanā būs šis likumprojekts. Tapis tas ilgi – kopš pagājušā gada rudens, kad ar premjera rīkojumu izveidota darba grupa Tieslietu ministrijas paspārnē, līdz šīs vasaras sākumam, kad projekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē, lai sāktu tā saskaņošanu starp ministrijām. Pašreizējais projekts uzskatāmi rāda ne tikai to, pret ko ar to cīnīties, bet arī to, pret ko tas neļauj cīnīties.

Galvenais – līdzšinējos projektos, kas tapa vēl kopš deviņdesmito gadu pirmās puses, vienmēr tika prezumēts, ka pēdējos gados strauji turību vairojušiem cilvēkiem būs jāpierāda viņu līdzekļu iegūšanas legalitāte. Šajā projektā tas netiek prasīts, piesaucot cilvēktiesības, kas liedzot prasīt par laiku pirms šī likuma stāšanās spēkā. Diskutabla tēze – piemēram, topošā Kriminālprocesa likuma izstrādē juristi jau norādījuši, ka līdzās daudzinātajām indivīda tiesībām Eiropas cilvēktiesību dokumentos ir runa arī par to sabalansētību ar sabiedrības interesēm. Nulles deklarāciju gadījumā būtu pamats jautāt – vai šāda prasība pret salīdzinoši nelielo turīgāko cilvēku slāni nebūtu parējās sabiedrības interesēs? Nemaz nerunājot par to, vai tas būtu kas pārmērīgs, ja viņiem kā nodokļu maksātājiem prasītu skaidrojumus par agrāko nodokļu nomaksu, ko reglamentē jau vecie likumi.

Otra līdzšinējā tēze, kas saistītājās ar nulles deklarāciju ideju, vismaz tās ekonomiski efektīvākajā versijā – tiem, kas nevar pierādīt īpašumu izcelmi, jāmaksā ienākuma nodoklis par nepierādīto daļu. Pret šo variantu šobrīd iebilst resors, kam it kā būtu jābūt ieinteresētam no budžeta ienākumu viedokļa – Finansu ministrija. Būtiski atzīmēt, ka šī raksta virsrakstā minētais amnestijas jēdziens nav tikai autora versija. Finansu ministrs jau jūnijā vienā no intervijām konkrēti pateica, ka viņš atbalsta amnestiju, bet jūlija beigās amnestijas jēdziens parādās Tieslietu ministrijas ziņojumā par sākumdeklarācijām, kas iesniegts valdībā. Nerunājot par maksimumvariantu, šeit varētu izvirzīt vismaz daļēju alternatīvu – lai stimulētu līdzšinējos nodokļu nemaksātājus, valsts varētu piedāvāt labprātīgi nokārtot saistības par nepierādāmo ienākumu daļu par samazinātu nodokļa likmi. Tas tomēr būtu vairāk nekā nekas. Pēc būtības tā ir daļēja amnestija, un cik zināms šī raksta autoram, tāds variants dažviet rietumvalstīs tiek praktizēts.

Visbeidzot, augšminētā amnestija automātiski veicina blēdīgāko deklarāciju iesniedzēju falsificējumus skaidras naudas deklarēšanā. Ja jau nav jāskaidro līdzekļu izcelsme, katrs var deklarēt kaut miljonu tugriku, kas glabājas zeķē pie draugiem Nauru salā, un, izmantojot šo deklarējumu, ilgus gadus varēs legalizēt nelikumīgus ienākumus. Tieslietu ministrijas kuratori pat atzīst šo likuma absurdu, taču pagaidām nekas nav darīts, lai to mainītu.

Jau tiek solīts septembrī likumprojektu izskatīt valdībā, lai nodotu izskatīšanai Saeimā. Ja tas notiks pašreizējā variantā, tas amnestēs veiksmīgākos līdzšinējā mežonīgā kapitālisma darboņus,mantrausīgākos politiķus ieskaitot, un faktiski arī neļaus novilkt to robežu, pēc kuras varētu pilnībā kontrolēt katra ienākumus. Ne likumsargi, ne politiķi par to visu nesaka ne vārda, lai gan kopš vasaras šis projekts ceļo pa visām ministrijām, tātad – visu partiju pārraudzītiem resoriem. Pārāk naiva, lai būtu ticama, ir versija, ka politiķi par visu augšminēto nav pat iedomājušies. Atliek otrs variants – aiz korucijas apkarošanas izkārtnes tiek gatavota indulgence pašiem sev un tiem naudasmaisiem, kas pasūta mūziku. Visnotaļ drūma versija Latvijas valstiskuma desmitgades atzīmēšanas dienās…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!