Jānis Gardovskis: Profesionālās izglītības konkurētspēja ir sistēmiskumā un integrētībā
Foto: F64

Izglītības sistēmas reformas kontekstā arvien biežāk tiek minēts profesionālās koledžu izglītības vārds. Vēl pagājušā gada nogalē publiski tika uzsvērta tās reformu nepieciešamība (skat., piemēram, Delfi: Ķīlis vienojas stiprināt koledžu nozīmi izglītībā, 14.12.2011.). Izskanēja aicinājums definēt koledžu atšķirīgo lomu salīdzinājumā ar augstskolām. Tika arī uzsvērta nepieciešamība pēc pastāvīgas sadarbības un regulāra dialoga, lai stiprinātu koledžu lomu un nozīmi izglītībā, kā arī, lai kopīgiem spēkiem izvērtētu un ieviestu nepieciešamās pārmaiņas izglītības kvalitātes, resursu efektivitātes un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pozitīvi vērtējot Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa viedokli, vēlos piedāvāt arī savu redzējumu medicīnas koledžu profesionālās izglītības attīstībai, galvenokārt, balstoties uz Rīgas Stradiņa universitātes pieredzi, pārņemot un integrējot RSU darbā divas koledžas - Liepājas Medicīnas koledžu un Sarkanā Krusta medicīnas koledžu Rīgā. Pieļauju, ka novērojumi un secinājumi par vienu no jomām varētu būt noderīgi arī citu nozaru profesionālās izglītības organizatoriem, ņemot vērā, ka problēmas visās nozarēs reizēm ir līdzīgas.

Izglītība ir sistēmiska un kalpo cilvēkam, nevis otrādi. Katrā jauna cilvēka izaugsmes un attīstības posmā viņam pieejamo izglītību realizē atšķirīga institūcija ar atšķirīgiem uzdevumiem un cilvēkresursu kapacitāti. Lai nerastos nevajadzīga un neefektīva apmācība un apmācību programmu dublēšanās, katrai no šīm institūcijām ir skaidri jādefinē sava pozīcija izglītības ķēdē. Kā to panākt?

Lai stiprinātu koledžu izglītību, tai ir jābūt integrētai kopējā dažādu līmeņu augstākās izglītības sistēmā. To var panākt sekojoši.

Jāievieš studiju programmu loģiska pēctecība starp koledžām un augstskolām. Augstskolām un koledžām nav savstarpēji jākonkurē ar studiju programmām, bet vienai otru jāpapildina, nepieciešamības gadījumā ļaujot studentam no viena izglītības posma racionāli iekļauties nākamajā. Viens vēlēsies iegūt tikai koledžas profesionālo izglītību un pēc iespējas ātrāk iekļauties darba tirgū, savukārt cits pēc koledžas turpināt studijas universitātē un iegūt tālāku akadēmisko vai profesionālo izglītību augstskolas līmenī. Lai pāreja no koledžas uz augstskolu notiktu efektīvi, studiju programmām ir jābūt saskaņotām - lai students divreiz neapgūtu vienu un to pašu, bet gan iegūtu jaunas zināšanas un profesionāli pilnveidotos nākamajos izglītības posmos.

Jāapvieno un jāoptimizē koledžu un augstskolu prasmju apguves centri. Piemēram, medicīnas izglītība ir salīdzinoši dārga, jo prasa ļoti plaša spektra specializētu aparatūru, piemēram, virtuālos un praktiskos apmācību trenažierus, mulāžas u. tml. Līdzīga situācija ir arī  inženierzinātnēs un dabaszinātnēs. Daudzviet augstskolu rīcībā jau tagad ir gan prasmju apmācības centri, gan zinātniskās institūcijas, ko veiksmīgi savu zināšanu un prasmju paaugstināšanai varētu kopīgi izmantot gan augstskolu, gan koledžu studenti. Līdz šim viņiem tādu iespēju nav bijis. Jaunu prasmju apguves iespēja koledžu studentiem ļautu kļūt konkurētspējīgākiem un ātrāk iekļauties darba tirgū.

Jāievieš labas pārvaldības prakse un efektīva finanšu resursu plānošana. Šis vārdu salikums tagad bieži tiek locīts publiskajā telpā, taču nereti to saturs netiek pilnībā saprasts. Koledžu un augstskolu integrācija ļautu stiprināt koledžu finansiālo un saimniecisko attīstību, ņemot vērā augstāk minēto -prasmju centru savstarpēja izmantošana ļautu lieki netērēt papildus tehnikas un tamlīdzīga aprīkojuma iegādei, arī īpašumus varētu pārraudzīt vienoti, nevis katrai institūcijai veidojot savu saimniecisko departamentu. Rezultātā tas ļautu ietaupīt naudu un novirzīt to, piemēram, labāku akadēmisko un profesionālo spēku piesaistei, infrastruktūras un ēku atjaunošanai, kā arī jaunu studiju materiālu iegādei.

Jāveicina akadēmiskā personāla savstarpēja integrācija studiju procesā. Nav noslēpums, ka daudzu koledžu pasniedzēji, gluži loģiski, apmācības procesā lielāku uzsvaru liek uz amata apgūšanu, t. i., profesionālo izglītību, mazāk laika atlicinot zinātniskas informācijas pasniegšanai studentiem. Lai koledžas studentu redzesloks paplašinātos, uzzinot par jaunākajiem atklājumiem un sasniegumiem izvēlētajā mācību jomā vai nozarē, būtu svarīga koledžu pasniedzēju vēl ciešāka savstarpēja sadarbība un pedagoģisko metožu pārņemšana no attiecīgajām katedrām augstskolām. Tas ietvertu arī augstskolu pasniedzēju biežākas lekcijas un vieslekcijas koledžās, ja augstskolas un koledžas par to savstarpēji vienojas.

Jāveic profesionālās izglītības pieprasījuma-piedāvājuma analīze. Piemēram, runājot par medicīnas izglītību, būtu jāatbild uz jautājumu, vai tiek sagatavotas tik medicīnas māsu un ārstu palīgu, cik reāli tie ir nepieciešami Latvijas darba tirgū, un kuros rajonos un pagastos tieši tie ir visvairāk nepieciešami? Jāanalizē, cik no koledžu un augstskolu absolventiem nestrādā savā specialitātē, un kas tam ir bijis par iemeslu? Ir skaidrs, ka daudzviet reģionos trūkst medicīnas personāls, to skaitā, medmāsas, taču Rīgā un citās lielākajās pilsētās nereti to ir vairāk nekā nepieciešams. Rezultātā jaunie absolventi nereti negrib palikt Latvijā un aizbrauc. Tādēļ būtu jāveicina pašvaldību lielāka ieinteresētība un atbildība jauno speciālistu piesaistē un jāstiprina reģionu attīstība valstiskā mērogā kopumā. Pajautājiet jaunajiem cilvēkiem, - kas viņus spētu ieinteresēt darbam reģionos? Ticiet man, - ne vienmēr būs runa par naudu. Ir jāstimulē ļoti motivēta pārcelšanās uz reģioniem, kā arī infrastruktūras izbūve - labi sakārtoti ceļi, ātrs sabiedriskais transports ļautu pilsētniekiem darbu veikt arī reģionos, būtu lielāka darbaspēka mobilitāte Latvijas ietvaros. Raugoties uz ES attīstītākajām valstīm, šāda iespēja ir vairāk nekā pašsaprotama.

Jāveicina dažādu līmeņu speciālistu integrācija konkrētās sistēmas ietvaros. Ja sagatavojam konkrētus medicīnas speciālistus, tad mums ir arī jājautā - kur un kā viņi strādās, un vai kopējā sistēma tam ir gatava un to atbalsta? Piemēram, medicīnas un veselības aprūpes jomā jaunais ģimenes ārsta modelis paredz, ka ģimenes ārsta praksē ir divas medicīnas māsas (šobrīd lielākoties ir tikai viena). Ģimenes ārsti nebūt ne vienmēr izprot jauno modeli un tā priekšrocības viņu pašu darbā, jo papildus būtu jāmaksā vēl vienam darbiniekam. Tas ģimenes ārstam it kā radītu zaudējumus, taču, ja šo modeli ieviestu, tad medmāsām būtu papildus darbs, bet - un tas ir galvenais šī modeļa ieviešanas mērķis - atvieglotos paša ģimenes ārsta darbs: palielinātos viņa pieejamība, būtu iespēja vairāk uzmanības veltīt tiešajai pacientu ārstniecībai, uzlabotos savstarpējā attieksme, rezultātā uzlabotos primārās veselības aprūpes kvalitāte kopumā, kas rezultātā arī pašam ģimenes ārstam dotu pozitīvu materiālo atgriezenisko saiti.

Katra augstskola un koledža viena pati nevar atrisināt visas ar nozares sistēmu saistītās problēmas, taču to var panākt, savstarpēji sadarbojoties un veidojot vienotu izpratni par attīstības plāniem. Ja koledža sniedz amata prasmes, tad augstskola ļauj sevi pilnveidot un attīstīt akadēmiski visa mūža garumā, atklājot un ieviešot jaunas pētnieciskās un praktiskā darba metodes, un ar laiku ļaujot pašam kļūt par jauno profesionāļu sagatavotāju. Līdz ar to skaidrība par katru izglītības ķēdes posma funkciju un piedāvājumu sniegtu gan iespēju papildināt un celt kvalifikāciju atbilstoši ekonomiskajām izmaiņām, gan piedāvātu kompleksus efektīvākos risinājumus sarežģītākajām sabiedrības problēmām ilgtermiņā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form