Jānis Lasmanis: 16. marta vēsturiskais konteksts
Foto: DELFI

Kopš 20.gs. 90.gadu nogales katru gadu Latvijā ažiotāžu un dažādu sabiedrības grupu konfrontāciju veicina 16. martā notiekošie latviešu leģiona atceres pasākumi. Šī datuma politizāciju nosaka gan Latvijas sabiedrības sašķeltā vēsturiskā atmiņa, gan arī Krievijas centieni izmantot šo datumu Latvijas starptautiskai diskreditācijai, cenšoties attēlot šo datumu kā nacisma atdzimšanas izpausmi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šajā kontekstā Krievijas propagandā 16. marta atceres pasākumi tikuši attēloti gan kā latviešu leģiona izveides atzīmēšanas gadadiena, gan arī kā nacistiskās Vācijas atzīmējamās dienas – Kritušo varoņu piemiņas dienas – svinības. Neviens no šiem apgalvojumiem neatbilst patiesībai, jo nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers pavēlēja izveidot latviešu leģionu 1943. gada 10. februārī, bet Kritušo varoņu piemiņas diena tika atzīmēta marta otrajā svētdienā, līdz ar to tās norises laiks katru gadu bija atšķirīgs.

Lēmumu par 16. martu kā Latviešu leģiona atceres dienu pēc Otrā pasaules kara savā 1952. gada sēdē pieņēma Beļģijā izveidotās organizācijas "Daugavas Vanagi" Centrālā valde. Šī datuma izvēli noteica tas, ka 1944. gada 16.–18.marta kaujās pie Veļikajas upes Krievijā leģiona 15. un 19. divīzijas vienības pirmo un arī vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā pret Sarkano armiju. Kopš šī brīža trimdā, bet līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu arī Latvijā, 16. marts kļuva par datumu, kad bijušie leģionāri, viņu draugi un tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos un ievainotos karavīrus.

Latvijas vēsturnieku vidū diskusijas ir izraisījis termina "latviešu leģions" apzīmējums. Piemēram, pazīstamais Otrā pasaules kara pētnieks Uldis Neiburgs uzskata, ka leģiona jēdziens visprecīzāk izteikts SS reihsfīrera Heinriha Himlera 1943. gada 26. maija rīkojumā, saskaņā ar kuru "vārds "latviešu leģions" ir kopjēdziens visām latviešu vienībām, kas izveidotas SS ieroču un policijas ietvaros, – 1) latviešu SS brigāde, 2) latviešu SS brīvprātīgo divīzija, 3) latviešu policijas bataljoni".

Savukārt Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis ir pārliecināts, ka latviešu leģionu ir jāskata tā šaurākajā kontekstā, proti, tas ietvēra tikai divas ieroču SS latviešu divīzijas – 1943. gadā saformēja 15. un 19. divīziju (pavēles par to veidošanu tika izdotas attiecīgi 1943. gada 15. februārī un 1944. gada 7. janvārī). 1944. gada martā abas šīs divīzijas nonāca ieroču SS 6.korpusa pakļautībā. Frontē leģiona vienības bija pakļautas Vērmahta augstākajai pavēlniecībai, to piederība SS karaspēkam bija tīri formāla, izpaliekot gandrīz jebkurai saistībai ar SS organizāciju. Nirnbergas tiesas procesā (1945. gada 20. oktobris–1946. gada 1. oktobris) SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju. Iepriekšminētais tika attiecināts arī uz personām, kuras "piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem SS tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos".

Sākotnēji SS vienībās atbilstoši nacistu izvirzītajām nostādnēm varēja iestāties tikai vācieši, bet, sākot ar 1940. gadu, to rindās rekrutēja arī okupēto Eiropas zemju karavīrus. Otrā pasaules kara laikā ieroču SS rindās cīnījās 35 tautu pārstāvji, kopā 910 000 karavīru, no kuriem aptuveni 57% nebija valsts vācieši (Reichsdeutsche). No 38 divīzijām, kuras kara beigās veidoja ieroču SS karaspēku, neviena nebija sakomplektēta tikai no vāciešiem, bet 19 sastāvēja lielākoties no ārzemniekiem. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piespieda SS vadību atteikties no "rasistiskiem priekšstatiem un kritērijiem" SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī "neģermāņu" tautas.

Latviešu SS divīzijas tika uzskatītas par atšķirīgām no vācu un ģermāņu tautu SS divīzijām, to piederīgie nevarēja pretendēt ne uz Vācijas pavalstniecību, ne uz iekļūšanu SS organizācijā. Ja vācu SS vienību karavīri zvērēja uzticību un paklausību līdz nāvei Ā.Hitleram, tad latviešu leģionāri solīja paklausību Vācijas Bruņoto spēku virspavēlniekam un tikai cīņā pret boļševismu.

Latviešu leģiona divīziju komandieri bija vācieši, arī divīziju štābu virsnieki bija vācieši. Latviešiem piešķīra divīzijas kājnieku priekšnieka amatu, kas vienlaikus bija arī latviešu sakaru virsnieks divīzijas štābā. Latviešu virsniekiem uzticēja tikai kaujas vienību – rotas, bataljona vai pulka – vadību. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija tā ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, kuru šajā amatā iecēla 1943. gada 10. aprīlī. Viņa pilnvaras bija samērā ierobežotas, un viņš nevarēja ietekmēt leģiona vienību darbību frontē.

Atšķirībā no Rietumeiropas, kur vairākums ieroču SS karaspēkā iestājās brīvprātīgi, Latvijā situācija bija citāda. Kaut arī Vācija leģionāra apzīmēšanai lietoja terminu "brīvprātīgais", realitātē, kā liecina 20.gs. 90.gadu sākumā veiktie socioloģiskie pētījumi, leģionā brīvprātīgi iestājās tikai 15%–20%, bet pārējie tika mobilizēti piespiedu kārtā. Šai Vācijas rīcībai bija divi mērķi. Pirmkārt, centieni slēpt Latvijas teritorijā notiekošo mobilizāciju, kas bija pretrunā ar Hāgas konvenciju; tā aizliedza okupēto teritoriju civiliedzīvotāju mobilizāciju. Otrkārt, vēlme izmantot leģiona faktoru propagandā, cenšoties iztēlot SS karaspēku kā Eiropas armiju, kas cīnās, lai aizsargātu Rietumu kultūru no "aziātiskā boļševisma" uzbrukuma.

Komplektējot divīziju personālsastāvu, Vācijas okupācijas varasiestādes tajās integrēja arī atsevišķas citas līdz tam pastāvošas latviešu militārās vienības, tostarp aizsardzības dienesta, vēlāk policijas bataljonus. Kopumā SS karaspēka latviešu vienībās tika iekļauti 11 šādi bataljoni. Viena bataljona pilns skaitliskais sastāvs bija 501 vīrs. Mūsdienās bieži vien tiek izteikti pārmetumi, ka tieši bijušie policijas bataljonu dalībnieki veidojuši leģiona kodolu, tādējādi viņu līdzdalība vācu organizētajās soda ekspedīcijās metot nelāgu ēnu uz leģionu.

Pēc jaunākajiem Latvijas vēsturnieku pētījumiem, latviešu policijas bataljonu iesaistīšana vācu represīvajās akcijās ir droši apstiprināta, runājot par 20.bataljona līdzdalību Rīgas geto apsardzē 1941.–1942.gadā, 22. un 272.bataljona veikto Varšavas geto ārējo apsardzi un 22. bataljona vienas rotas līdzdalību ebreju konvojēšanā uz Treblinkas koncentrācijas nometni 1942. gada augustā un septembrī, vairāku latviešu policijas bataljonu piedalīšanos lielajās partizānu apkarošanas akcijās "Purva drudzis" ("Sumpffieber") un "Ziemas burvība" ("Winterzauber") Baltkrievijā 1942.–1943. gadā.

Vēl joprojām atklāts ir jautājums par 1961. un 1972.–1973. gada padomju paraugprāvu pret latviešu 18. un 21.bataljona dalībniekiem patiesumu, apsūdzot tos ebreju iznīcināšanā 1942. gada augustā Slonimā (Baltkrievija) un 1941. gada decembrī Šķēdes kāpās pie Liepājas. Tomēr atsevišķu kara noziedznieku iesaiste leģionā nepadara visu organizāciju par noziedzīgu, jo kopš iesaistes latviešu leģionā nevienas šīs personas darbībai leģiona kontekstā no šī brīža vairāk nebija krimināla rakstura. Latviešu leģionāri Otrā pasaules kara laikā ir cīnījušies galvenokārt tikai Austrumu frontē pret Sarkano armiju un nav veikuši represijas pret civiliedzīvotājiem vai citus kara noziegumus. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības akcijas Latvijā. Turklāt neviens leģionārs Rietumos nekad nav tiesāts par piederību leģionam.

Galvenā Latviešu leģiona formēšanas metode un veids bija tiešās mobilizācijas akcijas. Šo faktu vēl kara laikā vēstulē Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas sekretāram Jānim Kalnbērziņam atzina pat PSRS valsts drošības komisārs Vsevolods Merkulovs. Pēc Otrā pasaules kara pie līdzīga secinājuma nonāca arī ASV speciāli izveidotā Pārvietoto personu (bēgļu) komisija. Šīs komisijas ierēdņa Roberta Korkena memorandā, kas datēts ar 1950. gada 28. novembri, ir skaidri norādīts, ka komisija saņēmusi pierādījumus par to, ka "ieskaitīšana latviešu un igauņu ieroču SS vienībās notika saskaņā ar obligāto iesaukumu, kas bija Hitlera režīma metode, un baltiešu SS dalībnieki pa lielākai daļai bija iesaukti cīņām Austrumu frontē."

Neraugoties uz iepriekšminēto, daudzi Latvijas iedzīvotāji konkrētajos vēsturiskajos apstākļos mobilizāciju uzskatīja par pieņemamu, jo Latvijai draudēja otrreizēja padomju okupācija. Citi savukārt "gāja leģionā", cenšoties izvairīties no iespējamajām represijām. Sākotnēji par izvairīšanos no mobilizācijas varēja sodīt ar sešiem mēnešiem cietumā. 1943. gada 24. novembrī nodibināja Sevišķo kara tiesu, kas bija pilnvarota piespriest arī nāvessodu, bet 1944. gada jūnijā SS vadība nolēma, ka ikvienu personu, kas nepakļaujas mobilizācijai, var nošaut 48 stundu laikā.

Latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē zināmā mērā bija saistīta ar kolaborāciju. Tā ietvēra sadarbības momentu ar vācu okupācijas varu. Taču šo sadarbību nevar skatīt ārpus Maskavas 1940.–1941.gadā Latvijas teritorijā īstenotās agresīvās un represīvās politikas, kuras ietvaros bija vērojama strauja Latvijas iedzīvotāju attieksmes pret PSRS un Vāciju maiņa.

Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar Vāciju noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, centieni atgūt padomju okupācijas dēļ zaudēto Latvijas neatkarību. Otrkārt, cerība (īpaši leģiona dibināšanas sākumā), ka, sakaujot Sarkano armiju, dzimtenē varētu atgriezties viņu 1940.–1941.gadā deportētie ģimenes locekļi. Treškārt, militārajai situācijai frontē mainoties un PSRS panākumiem karā kļūstot arvien acīmredzamākiem, leģionārus motivēja centieni nepieļaut otrreizēju Latvijas okupāciju, ko daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskatīja par eksistenciālu draudu latviešu tautas pastāvēšanai. Šis secinājums izrietēja ne tikai no nacistiskās Vācijas propagandas, bet arī 1941.gada masu deportācijas vēsturiskās pieredzes, kuras iespaidā daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka nacistiskās Vācijas iebrukums PSRS ir novērsis daudz plašāku Latvijas iedzīvotāju deportāciju. Turklāt jāņem vērā, ka šajā laikā vairumam Latvijas iedzīvotāju nebija nojausma par 1941.gada 14.jūnija masveida deportāciju patieso apmēru (tika deportēti 15 424 Latvijas iedzīvotāji), kā rezultātā Latvijā bija izplatītas baumas par daudz plašāku deportēto skaitu. Tāpat daudzu leģionāru motivāciju noteica Latvijas Brīvības cīņu pieredze 1918.–1920.gadā, kuras iespaidā daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka Otrā pasaules kara rezultātā atkārtosies 20 gadus sena pieredze. Proti, Vācijas un PSRS militārā konfrontācija veicinās to savstarpējo novājināšanos, kā rezultātā Latvija ar Rietumu sabiedroto palīdzību atgūs neatkarību. Šajā situācijā daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka leģions varētu kļūt par latviešu bruņoto vienību kodolu.

Grūti iedomāties, ka varētu izveidot Latviešu leģionu, ja Latvija 1940. gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti šo norišu kontekstā spilgti atsedz ieroču SS sastāvā ietilpstošās 15. (1.latviešu) divīzijas karavīru noskaņojumu. 1945. gada 27. janvārī šīs divīzijas komandieris oberfīrers Ādolfs Aks savā ziņojumā rakstīja: "Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju [..], jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja [..] Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu."

Salīdzinošā aspektā veiktie pētījumi rāda, ka gan latviešu, gan arī citu Eiropas tautu motīvs sadarbībai ar Vāciju bija antikomunisms. Kā apliecina vācu vēsturnieka Hansa Vernera Noilena 20.gs. 80.gados veiktās aptaujas rezultāti, Eiropas tautu iesaistīšanās cīņā Vācijas pusē bija saistīta galvenokārt ar antikomunistisko noskaņojumu (iepriekšminēto atzina 67% aptaujāto flāmu un norvēģu, 70% somu, 83% valoņu, 92% spāņu un 100% trimdas latviešu).

16. marta politizācija

Kā jau iepriekš minēts, 16. marta atzīmēšana aizsākās 1952. gadā un kopš 1953. gada regulāri notika dažādās latviešu trimdas zemēs Rietumos. Šajā laikā 16. marts, kura ietvaros attīstījās mīts par leģionāriem kā varoņiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, lielā mērā kļuva par bēgļu kopienas simbolu, kalpojot par tai piederīgo identifikācijas simbolu.

Tajā pašā laikā pēc Otrā pasaules kara PSRS varā nonāca apmēram 50 000 leģionāru. Tika represēti 98% no padomju gūstā kritušajiem leģionāriem, 1,2% tika sodīti ar nāvi. Daudzus nogalināja jau aizturēšanas brīdī. Leģiona virsniekus parasti notiesāja uz 10–25 gadiem ieslodzījumā padomju stingrā vai vispārējā režīma nometnēs (Kolimā, Karagandā, Noriļskā, Vorkutā).

Daudzi neizdzīvoja, tika arestēti atkārtoti vai arī viņiem pēc piespriestā soda izciešanas bija liegta atgriešanās dzimtenē. Lielu daļu leģionā mobilizēto karavīru pēc 1,5–2 gadiem atbrīvoja no filtrācijas nometnēm, un viņi varēja atgriezties mājās, bet iesaukuma vecuma jauniešiem vairākus gadus nācās dienēt padomju armijas būvbataljonos. Kaut arī pāris gadus pēc Josifa Staļina nāves - 1955. gada 17. septembrī PSRS Augstākā padome pieņēma dekrētu "Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kuri 1941.–1945. gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem", bijušajiem leģionāriem visu padomju okupācijas laiku nācās izjust dažāda veida un pakāpes diskrimināciju. Tā ietvēra izglītības un profesionālās izaugsmes, medicīnas pakalpojumu (pat zāļu iegādes), sadzīves apstākļu un citus ierobežojumus, kā arī sociālās aprūpes liegumu. Turklāt diskriminācija dažkārt tika piemērota arī leģionāru ģimeņu locekļiem.

20.gs. 90. gadu sākumā, trimdas organizāciju pārstāvjiem nonākot kontaktā ar Latvijā palikušajiem bijušajiem leģionāriem un saprotot viņu sociālo neaizsargātību, 16. marts ieguva jaunu dimensiju, kā rezultātā sāka dominēt leģionāra kā upura diskurss. Šajā laikā latviešiem stāsti par represijām veidoja latviešu identitātes galveno iezīmi, tāpat kā ebrejiem – holokausta atcere.

Iepriekšminētais kopš 20.gs. 90. gadu sākuma sekmēja ziedošanas kustības jaunu uzplaukumu Rietumos, tika vākti līdzekļi daudziem un dažādiem projektiem. Īpaša loma bija padomju represiju upuru, viņu vidū arī latviešu leģionāru un nacionālo partizānu kapavietu atjaunošanai, sakārtošanai un jaunu ierīkošanai, kā arī dažādu leģiona tēmai veltītu materiālu veidošanai – grāmatām, filmām.

Kopš 1990.gada "Daugavas vanagi" 16. martā Rīgā un citās Latvijas pilsētās sāka rīkot tradicionālos leģiona piemiņas pasākumus, no kuriem vērienīgākie notika pie Brīvības pieminekļa. Kaut arī jau kopš 20. gs. 80. un 90.gadu mijas bija vērojama latviešu leģiona tēmas politizācija, ko noteica leģiona faktora izmantošana vairāku politisko spēku priekšvēlēšanu retorikā un programmās, tomēr kopumā šie pasākumi neraisīja plašu rezonansi. Taču 1997. gadā leģionāru piemiņas dienas atzīmētāju vidū pie Brīvības pieminekļa bija ne tikai Saeimas deputāti – bijušie leģionāri –, bet arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš, Rīgas mērs Māris Purgailis, Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns. Nākamajos gados Krievijas un Rietumvalstu spiediena rezultātā tika panākta nerakstīta vienošanās, ka Latvijas augstākā līmeņa amatpersonas (Valsts prezidents, parlamenta priekšsēdētājs, premjerministrs un ministri), kā arī Nacionālo bruņoto spēku komandējošais sastāvs nepiedalās 16.marta pasākumos pie Brīvības pieminekļa, bet godina kritušos leģionārus aizlūgumos dievnamos vai leģionāru atdusas vietās.

16. marts Krievijas centienos destabilizēt un diskreditēt Latviju

Plašu iekšpolitisku un starptautisku rezonansi 16. marta tematika ir izraisījusi kopš 1998. gada. To lielā mērā sekmēja Latvijas un Krievijas attiecību pasliktināšanās pēc tam, kad 3. martā policija, izmantojot spēku, izklīdināja pie Rīgas domes notiekošo pensionāru piketu. Reaģējot uz šo incidentu, Krievijā tika uzsākta pret Latviju vērsta diskreditācijas kampaņa, par kuras kulmināciju kļuva 16.marta piemiņas pasākumu norises atspoguļojums, attēlojot tos kā Latvijas varasiestāžu atbalstītu SS veterānu maršu.

Zīmīgi, ka 16. marta atceres diskreditēšana starptautiskā mērogā ieguva plašu vērienu laikā, kad Baltijas valstīm parādījās jau pavisam skaidras izredzes tikt uzņemtām NATO un ES. Kopš šī brīža vērojama arvien pieaugoša 16. marta politizācija, kuras pamatā ir plašais, nereti tendenciozais atspoguļojums Latvijas un Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Šī mākslīgi saceltā ažiotāža atbilst Krievijas ārpolitiskajām interesēm, jo ļauj ne tikai starptautiski izplatīt naratīvu par Latviju kā valsti, kur atdzimst nacisms, bet arī veicināt tālāku Latvijas sabiedrības sašķeltību.

16. marta politizāciju bez jau pieminētajām informācijas kampaņām veicina arī Rīgas domes gatavība pēdējos gados pieļaut pie Brīvības pieminekļa vairākus pasākumus vienlaikus un vienviet, radot pasākumos iesaistīto pušu konfrontāciju, kuras izraisīto publisko ažiotāžu dažādas organizācijas izmanto kā politiskās manifestācijas līdzekli. Tas ir veicinājis dažādu t.s. antifašistu organizāciju klātbūtni leģionāru atceres pasākumos pie Brīvības pieminekļa.

Jānorāda, ka atsevišķas no šīm organizācijām (piemēram, "Pasaule bez nacisma") Latvijas Drošības policija ir identificējusi kā Krievijas ietekmes organizācijas, kuru mērķis ir Latvijas iekšpolitiskajai un starptautiskajai auditorijai propagandēt mītu par "fašisma glorificēšanu". Šajā sakarā jāatzīmē, ka svarīgs Krievijas īstenotās Krimas okupācijas un Austrumukrainas destabilizācijas priekšnoteikums bija Krievijas telepropagandas vēsturiski ekspluatētais mīts par rietumukraiņiem kā nacisma atbalstītājiem ("banderoviešiem"). 2014.gadā Krievija aktīvi izmantoja šo daudzu Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu iedzīvotāju apziņā iesakņojušos mītu, lai pamatotu apgalvojumu, ka Kijevā pie varas ir nākusi "fašistu hunta", kas Krimā un Donbasā nodrošināja atbalstu Krievijas pret Ukrainu īstenotajai agresijai.

Krievija tradicionāli Otrā pasaules kara vēsturi izmanto ne tikai kā Krievijas sabiedrības, bet arī kā ārvalstīs dzīvojošo tautiešu konsolidācijas un mobilizācijas instrumentu, ar kura palīdzību tā cenšas nepieļaut ārvalstīs dzīvojošo krievvalodīgo integrāciju neatkarīgu valstu sabiedrībās. Tādējādi 16. marta faktors Krievijai vienlaikus rada gan izaicinājumu, gan arī iespēju izmantot šo datumu savās interesēs. No vienas puses, Latvijas iedzīvotāju plašā iesaiste pret PSRS vērstajos militārajos formējumos un 16. marta atceres dienu traktējums ir pretrunā ar mūsdienu Krievijas oficiālo diskursu, ka Latvija 1944./1945.gadā ir tikusi atbrīvota. No otras puses, Maskava izmanto šo datumu Latvijas starptautiskai diskreditācijai un iekšpolitiskās sašķeltības veicināšanai.

Latvijas politiķi par 16. martu

Neraugoties uz jau iepriekš prognozējamo reakciju Krievijas medijos, Latvijas valdošajā koalīcijā nav vienotas attieksmes par 16.marta piemiņas pasākumiem un to apmeklējuma potenciālo ietekmi uz Latvijas tēlu vai sabiedrības saliedētību. Attieksmes un viedokļu dažādību garantē demokrātiskā sistēma un vārda brīvība, kā arī politiskā platforma, kurā balstoties partijas uzrunā savu vēlētāju.

Nelokāmākā savā nostājā ir Nacionālā apvienība. Tās biedri un līderi regulāri ir 16.marta notikumu epicentrā – ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa gājienā – un nereti iesaistās asās vārdu pārmaiņās ar klātesošajiem "Latvijas Antinacistiskās komitejas" aktīvistiem. Nu jau hrestomātisks ir gadījums, kad 2014.gadā tā laika Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis apzināti neievēroja premjerministres Laimdotas Straujumas rekomendācijas un līdz ar citiem Nacionālās apvienības biedriem piedalījās ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa. Ministri bija brīdināti, ka, piedaloties šajā pasākumā, tie riskē zaudēt amatu, jo valdība nevēlējās saasināt jau tā Ukrainas notikumu nokaitētās starpvalstu attiecības, taču E. Cilinskim amata zaudēšana nebija arguments, lai nesekotu savai pārliecībai.

Prognozējams, ka arī šogad Nacionālās apvienības biedri piedalīsies leģionāru piemiņas pasākumos gan Lestenes Brāļu kapos, gan pie Brīvības pieminekļa.

Aleksandrs Kiršteins, kurš iepriekšējos gados pārsvarā piedalījies ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa, pagaidām vēl neesot izlēmis, kur leģionāru piemiņu godinās šogad. Taču viņš neredz pamatu, lai bailēs no nekorektas vēsturisko un 16.marta notikumu atspoguļošanas Krievijas medijos, kas turpinās "drupināt" Latvijas un Krievijas attiecības, atteiktos no piedalīšanās gājienā. Viņaprāt, politiķu dalība šajā pasākumā attiecības ar Krieviju nekādi neietekmē.

"Mēs atdevām Abreni, lai ar Krieviju uzlabotos attiecības, un cik daudz tās ir uzlabojušās? Vai mēs viņiem pārdosim kaut ko vairāk, ja politiķi neies pie Brīvības pieminekļa. Vai krievi, kuri šeit nodzīvojuši 50 gadus, iemācīsies latviešu valodu," retoriski jautā politiķis un piebilst, ka katram ir brīva izvēle, kur pieminēt kritušos leģionārus.

Nacionālās apvienības politiķu uzskatiem tradicionāli opozīcijā ir Vienotība. Ņemot vērā, ka tās pārziņā ilgstoši bijušas valsts ārlietas, šī politiskā spēka pārstāvji necenšas eksponēties pie uzmanības centrā esošā Brīvības pieminekļa, taču, sekojot saviem principiem vai paturot atmiņā savu vēlētāju attieksmi, piedalās piemiņas pasākumos Lestenē.

Droši var teikt, ka arī šis gads nebūs izņēmums, par ko liecina Vienotības priekšsēdētāja vietnieka Edvards Smiltēna teiktais. "Jautājums, kāds ir politiķa mērķis? Izrādīt godu un cieņu kritušajiem leģionāriem vai spodrināt savas spalvas. Ja ir mērķis izrādīt godu un cieņu, tad normāli ir braukt uz Lesteni un nolikt ziedus. Skaļāku sevis izrādīšanu var panākt nonākot apzinātā konfrontācijā pie Brīvības pieminekļa," saka politiķis.

Viņš pieļauj, ka konfrontāciju izvēlas tie politiķi, kuriem nepieciešams uzlabot attiecības ar savu elektorātu, jo, godprātīgi pildot Saeimas deputāta vai ministra pienākumus, laika sabiedrisko attiecību uzturēšanai var nepietikt.

Šobrīd valdošās Zaļo un zemnieku savienības attieksme pret 16.marta pasākumu apmeklējumu vienmēr bijusi bezkaislīga. Šīs partijas politiķi nelabprāt iesaistās diskusijās par leģionāru piemiņas pasākumu ietekmi uz sabiedrības saliedēšanu un atgādina, ka demokrātiskā valsts iekārtā katram pilsonim ir tiesības uz savu viedokli un izvēli, kur godināt kritušos leģionārus. "Tā ir mūsu iekšējā lieta. Katram ir izvēles brīvība un to nevajadzētu saistīt ar kaut ko citu," lakonisks ir ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.

Kategoriskāki ir lielās politikas jaunpienācēji no Latvijas Reģionu apvienības. Tās līderis Mārtiņš Bondars uzskata, ka Latvijai jau ir sava diena, kurā godināt visos karos un konfliktos kritušos latviešu karavīrus – 11.novembris, Lāčplēša diena –, un citi datumi nav īpaši atzīmējami. Vienlaikus viņš atzīst, ka kritušo leģionāru tuviniekiem ir tiesības atcerēties viņus tad, kad uzskata par pareizu.

"Mums oficiālie svētki karavīru piemiņai ir 11.novembris Taču Latvija piedzīvojusi dažādu karu traģēdijas, tāpēc šo cilvēku laikabiedriem un tuviniekiem ir tiesības šos datumus atzīmēt pēc viņu ieskatiem – 16.martā vai 9.maijā. Taču ir politiķi, kam neviens nav kritis šajos karos, bet viņi šos datumus izmanto politiskiem mērķiem. Politiķim vajadzētu varēt paskaidrot, kādēļ viņš rīkojas šādi vai tādi. Man pašam diena, kad godināt kritušos kareivjus un tos, kas stāv mūsu valsts sardzē šodien, ir 11.novembris," saka M. Bondars.

Saskaņa, kurai pārmet par sadarbības līguma esību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija un prokremlisku aktivitāšu atbalstīšanu, ikgadējā viedokļu cīņā cenšas neiesaistīties. Taču partijas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Urbanovičs uzskata, ka Brīvības piemineklis nav pareizā vieta, kur pieminēt leģionārus. "Tas ir ļoti politizēts pasākums, un katrs to var uztvert, izejot no savas dzīves pieredzes un uzskatu kopuma. Es to neuztveru kā leģionāru atceres pasākumu, jo Latvijai ir cita tradīcija – savus kritušos atcerēties baznīcā vai apbedījumu vietās. Šī ir jauna tradīcija – darīt to pie brīvības simbola. Tas nav labākais veids, kā atcerēties leģionārus," uzskata J. Urbanovičs.

Izmantotā literatūra.

Bleiere, Daina, Butulis, Ilgvars, Feldmanis, Inesis, Stranga, Aivars, Zunda, Antonijs. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). Rīga, 2008.

Dubins, Boriss. Kolektīvās kara atmiņas un nacionālā identitāte mūsdienu Krievijā. Grām.: Nollendorfs, V., Oberlenders, E. (red.). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 26. sēj.: Okupācija, kolaborācija, pretošanās: Vēsture un vēstures uztvere. Starptautiskās konferences materiāli 2009.gada 27.–28. oktobrī Rīgā. Rīga, 2010.

Lācis, Visvaldis. Latviešu leģions patiesības gaismā. Rīga, 2006.

Muižnieks, Nils. Zelče, Vita (red.). Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs. Rīga, 2011.

Silgailis, Arturs. Latviešu leģions: Dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā. Rīga, 2001.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form