"Es vēlētos redzēt finansistus mazāk lepnus un rūpniekus apmierinātākus" Vinstons Čērčils.

Pagājušā gada rudenī, izdzirdot par lielo naudas aizņēmumu no SVF un ES, es biju pārliecināts, ka mūsu priekšā ir reāla iespēja ekonomikas atdzīvināšanai. Pirmās šaubu ēnas gan sāka mest neparastā slepenība ap aizdevuma noteikumiem. Tagad, kad ir paziņots, kā plānots tērēt šo mūsu pēdējo iespēju ir skaidrs, ka plānotā Godmaņa valdības rīcība rada lielus riskus Latvijas ekonomikai. Ja SVF un ES aizdevums tiks iztērēts pieteiktajā veidā, Latviju gaida ļoti bēdīgas ekonomiskās sekas.

Godmaņa (un kā viņš saka - SVF) plāna pamatideja ir, ka ar nodokļu maksātāju naudu samaksājot iepriekšējiem Pareksa kreditoriem mēs tiksim atzīti kā uzticams partneris un ārvalstu bankas mums atkal piešķirs jaunu naudu. Otrs plāna pieņēmums ir, ka novirzot atlikušo naudu bankām, tās tālāk sāks kreditēt uzņēmumus, un tas atsāks tautsaimniecības izaugsmi. Diemžēl banku sektora problēmas pasaulē ir daudz lielākas, kā šķita līdz šim. Amerikāņu ekonomists Nuriēls Rubini (Nouriel Roubini), kurš kļuva slavens paredzot šo vispasaules krīzi, tikko nāca klajā ar nākošo šokējošo aprēķinu: turpinoties esošajām tendencēm ASV banku sektors kopumā būs ar negatīvu pašu kapitālu, respektīvi, bankrotējis, jau šīs vasaras laikā. Lielākajai daļai Apvienotās Karalistes banku, iespējams, būs nepieciešama nacionalizācija. Pazīstamais Financial Times komentētājs Martins Volfs(Martin Wolf) un konservatīvās partijas vadītājs Deivids Kamerons (David Cameron) domā, ka, iespējams, Lielbritānijas valsts to nemaz nevarēs atļauties un ja atļausies, tad, iespējams, parādu slogs būs pārlieku liels un tā bankrotēs, gluži kā 70-tajos gados. Ir skaidrs, ka Anglijas un ASV bankām pieprasīs samazināt pašu kapitāla attiecību pret aktīviem, kura brīžiem sasniedza pilnīgi trako 1:30 (bankas varēja izsniegt 30 mārciņu kredītu un finanšu instrumentu uz katru mārciņu pašu kapitāla).Tas samazinās kredītu apjomu visā pasaulē, iespējams, par 5,5 triljoniem. Rubini ir plaši pazīstams mūžīgais pesimists un Kamerons ir opozīcijā, tāpēc, iespējams, situācija ar angļu un amerikāņu bankām nebūs tik slikta. Tomēr ir skaidrs, ka teicama tā arī nebūs. Lai arī Latvijas banku mātes firmas atrodas daudz stabilākajā Skandināvijā, tomēr cerēt, ka tām, apstākļos kad abi galvenie pasaules banku centri atrodas brīvajā kritienā, būs pieejami plaši resursi Latvijas tautsaimniecības kreditēšanai, vairs nevar.

Prezidenta Buša administrācija pagājušajā gadā t.s. TARP programmas ietvaros ieguldīja simtus un simtus miljardu dolāru banku kapitāla atjaunošanā, bet rezultātu nav, nauda no bankām jaunu kredītu veidā neizplūst. Ekonomikas klasiķis Keinss (John Maynard Keynes) skaidri parādīja, ka banku finansēta izaugsme ir iespējama tikai tad, ja gan banka, gan aizņēmējs tic veiksmīgai nākotnei. Ne Amerikā, ne vēl jo vairāk Latvijā šīs ticības nav, tāpēc Godmaņa valdības centieni papildināt banku portfeļus arī neradīs kredītu dzītu izaugsmi. Latvijas Bankas vadītājs Rimšēviča kungs sūrojās, ka komercbankas jau ir izvietojušas 0,5 miljardus latu pie Latvijas Bankas un neizsniedz tos jaunos kredītos.

Bankas pamatoti uztraucas, ka Latvijas ekonomika ir nestabila un nevēlas riskēt vēl vairāk, izsniedzot jaunus kredītus, vēl jo vairāk tāpēc, ka esošās ķīlas nekustamo īpašumu veidā ir kļuvušas bezvērtīgas. Pagaidām Latvijas skandināvu bankas atbalsta Latviju, tomēr drīzāk tikai izdzīvošanas līmenī iepludinot minimālus resursus. Šādos apstākļos attīstīties un izaugt var palīdzēt var tikai tieša keinsiāniska valdības iejaukšanās patēriņā.

Tāpēc prezidents Obama rīkojas pretēji Bušam un Godmanim. Obamas plāns ir devalvēt dolāru nodrukājot daudz jaunas naudas, ieguldīt šo naudu tieši uzņēmumos, veicot valsts pasūtījumus ēku siltināšanā un ceļu būvē, šādi gan cīnoties ar klimata pārmaiņām, gan samazinot Amerikas enerģijas importu, gan iespiežot naudu tieši ekonomikā. To pašu dara Norvēģijas un Zviedrijas valdības.

Protams, Latvijā tiešus valsts ieguldījumus ekonomikā apdraud korumpētība un iedzīvotāju neticība valsts konkursiem. Ja mūsu valdība spētu, līdzīgi Obamam, paziņot, ka nauda tiks iztērēta kristāltīrā veidā, un ikviens internetā redzēs katra santīma izlietojumu, iespējams, mēs varētu ātri veikt investīcijas un atsākt izaugsmi. Diemžēl šādu cerību ir maz.

Ja šis ekonomikas atveseļošanas plāns neatvēlēs pietiekamus resursus eksporta nekavējošai divkāršošanai, tad nekļūst skaidrs, kā mēs segsim tekošā konta deficītu 2010.gadā, respektīvi, kā izdzīvosim, ja nebūs importa. Likmes ir augstas. Neveiksmes gadījumā mūs gaida lata devalvācija un krahs.

Argentīnas rēgs

Šī gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Pols Krugmens (Paul Krugman) savā blogā salīdzina Latviju ar Argentīnu (skat. ierakstu Krugmena blogā).

Latvijas pašreizējā stāvokļa līdzība ar Argentīnas pieredzēto krahu nudien uzdzen tirpas pār kauliem. Latvijā apbrīnojamā kārtā neviens šo šausminošo līdzību neapspriež, tāpat kā netiek apspriesta šodienas monetārās politikas līdzība ar rūpniecībai katastrofālajiem Latvijas atjaunotās brīvvalsts pirmajiem gadiem.

Lasiet, aizvietojot vārdu Argentīna ar Latvija

Argentīna 90. gadu sākumā Starptautiskā Valūtas Fonda vadībā veica plašas reformas, privatizējot uzņēmumus un liberalizējot ārējo tirdzniecību un finanšu sektoru. Cerot, ka stabila ekonomikas vide un cieta valūta padarīs Argentīnu pievilcīgu investīcijām, kā arī nolūkā apturēt inflāciju un valūtas nestabilitāti, tā noteica fiksētu peso kursu pret ASV dolāru. Līdzīgi Latvijai Argentīna izveidoja valūtas padomi, proti, nosedza katru izlaisto peso ar dolāru rezervēm. Sekoja straujas izaugsmes gadi, kuru nodrošināja ārvalstu banku dolāros izsniegti kredīti.

Līdzīgi Latvijai, Argentīnas valdība neparūpējās par rūpniecības vai eksporta pakalpojumu atbalstu, izmantojot viegli pieejamo ārvalstu finansējumu. Tāpēc straujais kapitāla pieplūdums nepārvērtās ilgtspējīgā rūpniecības attīstībā vai augsto tehnoloģiju ražošanā. Gluži otrādi, viegli pieejamās ārvalstu preces izspieda Argentīnas vietējos ražojumus, samazinot tās rūpniecību, palielinot pakalpojumu sektoru un strauji attīstot vien importa preču patēriņu. Augošā ekonomika finansēja arī augošu valsts pārvaldes aparātu un pastāvīgu, kaut nelielu valsts budžeta deficītu.

Pēc Krievijas maksājumu krīzes 1998. gadā strauji aprāvās ārvalstu banku finansējums, jo pēkšņi visiem šķita, ka Latīņameriku finansēt nav droši. Argentīnā bija vērojams prāvs importa pārsvars pār eksportu. Importu finansēja banku aizdevumi privātpersonām. Kredītiem negaidīti apsīkstot un vienlaikus naudai aizplūstot importa nomaksai, Argentīnā samazinājās apritē esošā naudas masa, uzņēmumiem sākās naudas grūtības, ekonomikas temps palēninājās, līdz ar to kritās nodokļu ieņēmumi un Argentīnas valdība bija spiesta lūgt steidzamu SVF aizdevumu, lai segtu budžeta deficītu. Tā kā peso bija cieši un droši piesaistīts dolāram, SVF un Argentīnas valdība izlēma to nedevalvēt, cerot, ka redzot stabilo valūtas politiku, ārvalstu bankas drīz atsāks Argentīnas kreditēšanu. Šis bija liktenīgs un kļūdains lēmums, kura sekas - pilnīga Argentīnas ekonomikas iznīcināšana, kā rezultātā valsts kļuva divas reizes nabagāka - nu jau bija tikai laika jautājums.

Liktenīgie notikumi tālāk risinājās šādi. Valdība, redzot, ka nauda arvien plūst projām no valsts ārvalstu preču apmaksai, SVF mudināta, izlēma samazināt budžetu. Cerēja, ka, ierobežojot valsts patēriņu, mazināsies kopējais patēriņš un līdz ar to arī imports. Argentīnieši uzņēma šo valdības soli ar gavilēm. "Beidzot kāds samazina valsts izdevumus, sen jau vajadzēja," cilvēki priecīgi runāja.

Taču samazinātie valdības izdevumi nozīmēja mazāku apgrozījumu un peļņu firmām, kas apkalpo valsti un ierēdņus. Tāpēc valsts budžeta samazināšana izraisīja mazākus nodokļu ieņēmumus, kā rezultātā vēlreiz vajadzēja samazināt budžetu. Tas, nu jau paredzami, noveda pie vēl mazākiem nodokļu ieņēmumiem un nepieciešamības lūgt vēl vienu SVF aizdevumu. Ekonomika bija sarukusi, parādu nasta SVF pieaugusi, toties uzlabojumu nekādu.

Vienlaikus liktenīgā kārtā ASV dolārs, pie kura bija piesaistīts peso, kļuva arvien dārgāks attiecībā pret visu Argentīnas galveno tirdzniecības partneru valūtām. Tas papildus apgrūtināja eksportu.

Trīs gadus pēc pirmā aizņēmuma no SVF Argentīna bija iekļuvusi milzīgos parādos, drastiski samazinājusi valsts pakalpojumus un ne par gramu nebija tuvāk stabilitātei. Labi domātie eksporta glābšanas plāni lielākoties izgāzās. Tad uzbruka valūtas spekulanti, un valdība pēc īsas un brutālas cīņas bija spiesta atkāpties no stingrā kursa. Sekoja ekonomikas krahs, jo iespējas aizņemties bija izsmeltas, bet sava nauda izsīkusi cīņā ar spekulantiem.

Rezultātā Argentīnas ekonomika bija samazinājusies par 50%, tai bija milzu parāds SVF un vairs nebija naudas. Atkopšanās ilga desmitgadi. Pie slēgtajām ārvalstu banku filiālēm saniknotie un izputinātie argentīnieši dauzīja tukšus kastroļus.

Argentīna un bijušās PSRS reformas ir SVF sāpju bērni. Vēl viens Nobela prēmijas ekonomikā laureāts, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Stiglics (Joseph Stiglitz) SVF aizdevuma Argentīnai noteikumus apraksta netaupot epitetus. (Stiglica viedokli lasiet šeit) .Plašāku apskatu, tostarp SVF viedokli, ieinteresēts lasītājs var gūt šeit.)

Argentīna nebija vienīgā šāda SVF kļūda. Stiglics par SVF plāniem Taizemes, Indonēzijas un Korejas krīžu risinājumos saka: "SVF piešķīra milzu kredītus, lai valstis varētu atbalstīt maiņas kursu. Tas domāja, ka ja tirgus ticēs, ka naudas koferos ir gana, nenotiks uzbrukumi valūtām, un līdz ar to tiks atgriezta "uzticamība". Nauda gan kalpoja citam mērķim: tā atļāva valstīm piešķirt aizdevumus firmām, kas līdz šim bija aizņēmušās no Rietumu bankām, lai atgrieztu parādus. Līdz ar to, daļēji, glābiņš no grūtībām bija tikpat starptautiskajām bankām, kā valstij; aizdevējiem nebija jāpieredz pilnas slikti plānotu aizdevumu sekas". Lai Latvija nekļūtu par vēl vienu skumju dusmu pilnu stāstu ekonomikas mācību grāmatās, mums ir jārīkojas prātīgāk.


Latvijas stāvoklis

2008. gadā Latvijas preču un pakalpojumu imports par aptuveni 2,7 miljardiem latu pārsniedza eksportu. Naudu šim iepirkumam aizņēmās no ārvalstīm ar ārvalstu banku filiāļu izsniegtu kredītu un, mazākā mērā, ārvalstu investīciju palīdzību. Valdība neveica ekonomikas ciklu līdzsvarojošus pasākumus.

Iesākoties vispasaules finanšu krīzei un vienlaikus Latvijas ārējam parādam sasniedzot gandrīz 21 miljardu latu, privātie ārvalstu kreditori vairs nevēlējās turpināt kreditēt Latvijas iedzīvotāju dzīvi pāri saviem līdzekļiem. (Jocīgi, ka Latvijas iedzīvotāji tā uztraucas par SVF aizdevumu, bet pašu nu jau 5 reizes lielākās saistības ārvalstu kreditoriem, kas katru gadu pieauga par apmēram SVF aizdevumam līdzīgu apmēru, ij nepamana.) Tā kā jauna nauda vairs neieplūda(bet importa preču apmaksai aizplūda), sāka kristies apgrozībā esošās naudas apjoms un līdz ar to saruka uzņēmumu peļņa un maksātspēja, kā arī nodokļu ieņēmumi un sākās ekonomikas grūtības.

Izvēlētā valdības pieeja un paredzamās sekas

Domājot, ka stabils lats nodrošinās ekonomikas stabilitāti, Latvijas valdība 2009.gadā aizņemsies no SVF un ES 1,8 miljardus latu, 2010. gadā - 1,43 miljardus latu un 2011. gadā - 280 miljonus latu.

Plaši apspriestais Latvijas 2009. gada aizņēmums no SVF un ES ir mazāks par 2008. gada preču un pakalpojumu bilances saldo iztrūkumu jeb līdzšinējo ikgadējo Latvijas iedzīvotāju privāto aizņēmumu no privātiem ārvalstu kreditoriem, ko 2008. gadā lēš 2,7 miljardu latu apmērā.2009.gada importu mēs daļēji finansēsim ar SVF un ES naudu. Ir skaidrs, ka šajos vispasaules krīzes apstākļos Latvijas bankām arī vēlāk nebūs viegli piesaistīt naudu no ārvalstīm. Ko mēs darīsim 2010. un 2011. gadā? Kā finansēsim importu? Vai ņemsim vēl vienu SVF aizņēmumu? Vai mums kāds dos, ņemot vērā augsto privātā ārvalstu parāda līmeni?

Būtu ļoti lietderīgi, ja līdz tam laikam eksportējošie uzņēmumi spētu palielināt ienākumus par aptuveni 2,7 miljardiem latu. Tad mums 2011. gadā nevajadzētu papildus aizņēmumu. Valdības plāns, šķiet, ir atvēlēt no SVF aizdevuma tikai aptuveni 600 miljonus latu uzņēmumu atbalstam un cerēt, ka tas radīs minēto eksporta kāpumu.

Ja valdība būtu atvēlējusi vismaz 1,2 miljardus latu tiešai ekonomikas un eksporta stimulēšanai, mums būtu cerība. Diemžēl valdības plāns ir iepludināt naudu Latvijas banku sistēmā, kā arī atdot parādus priecīgajiem ārvalstu kreditoriem, piemēram, Pareksa sindikāta devējiem, kuri spēja gan labi nopelnīt, aizdodot mums naudu uz augstiem procentiem, gan tagad sveikā izkulsies. Bankas arī cer, ka valsts atbalstīs to izsniegtos hipotekāros kredītus un šādi tās subsidēs.

No Argentīnas pieredzes var secināt, ka, fiksētam valūtas kursam apvienojoties ar neticību valsts izaugsmei, jebkādu ārvalstu finanšu ieplūdumi ātri izplēn no valsts vai tiek noglabāti "zeķēs", neradot paliekošu izaugsmi. ASV pašreizējā pieredze rāda: ja neskaidrība par banku sektora nākotni samilzt, visi neskaitāmie simti miljardu jaunās naudas, kas tiek iesūknēta bankās, netiek izsniegti kā jauni kredīti.

Skaidrs, ka arī Latvijas bankas tāpat vien neuzsāks ekonomikas izaugsmes veicināšanu. Dzird, ka daudziem uzņēmumiem ir grūtības saņemt kredītus. Vai tā panāksim izaugsmi?

Vai Latvijas valdībai ir redzējums 2010. gadam? Polam Krugmenam ir! Viņš norāda, ka Latvija būs nākošā Argentīna, proti, iztērējuši SVF un ES aizņēmumu 2009. gada tekošā konta finansēšanai un banku sistēmas stabilizācijai, mēs būsim spiesti 2010. gadā krasi samazināt importa apjomu. Tas nozīmē, ka dzīves līmenis un iespējas modernizēt ražošanu, izsniedzot kredītus rūpniecībai, Latvijā strauji kritīsies. Iztērējuši SVF naudu tūlītējam patēriņam, 2010-11. gadā mēs varam attapties bez naudas un iespējām. Novārdzinātiem mums uzbruks valūtas spekulanti, kas novedīs pie lata devalvācijas.

Jāatceras, ka 2,7 miljardi latu ikgadējā ārējās tirdzniecības un pakalpojumu bilances deficīta ir arī 2,7 miljardi latu iekšlatvijas apgrozījuma. Ja mēs pārtraucam aizņemties no ārvalstīm un tā vietā neliekam eksportu (vai aizņemamies un uzreiz atdodam iepriekšējiem kreditoriem), tad mums būs jāsamazina Latvijas ekonomika par 2,7 miljardiem (!) latu gadā. To nevarēs paveikt tikai ļoti drastiski samazinot valsts pārvaldi, būs jāsamazina arī pārējā ekonomika. Tas radīs bankrotus un ekonomikas katastrofu.

Šī ir valdības plāna likme un atslēga: Latvijas ekonomikā jaunu naudu turpmākajos gados var ienest vienīgi mūsu pašu roku sastrādāts eksports un mūsu valsts pasūtījumi privātajam sektoram. Banku kredītu laiks ir beidzies. Ja valdības plāns neradīs eksporta dubultošanos, mūs gaida krīze.

Pēc ilgstošās inflācijas un algu kāpuma mūsu uzņēmēju konkurētspēja ārējos tirgos jau tā ir novājināta. Financial Times rēķina, ka darba algas izmaksas, ņemot vērā darba ražīgumu, Latvijā ir praktiski tikpat augstas kā Vācijā. Tagad to papildina Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas, ASV, Apvienotās Karalistes, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Ungārijas, Polijas valūtu devalvācija. Vai tiešām šādos apstākļos 600 miljonu latu piešķiršana radīs pietiekamu eksporta pieaugumu? Laikā, kad esošajiem reālajiem eksporta uzņēmumiem ir grūtības saņemt elementārus apgrozāmos līdzekļus? Kad mašīnbūvētāji nevar dabūt kredītu, lai izražotu Vācijā jau pasūtītas iekārtas? Kad tekstilniekiem nedod naudu auduma iepirkumam, kad tiek slēgtas esošas eksportējošas rūpnīcas?

Latvijas ekonomikā ir jāatgriež uzticība izaugsmei. Tā vietā valdība samazina izdevumus, un, kā jūs domājat, kas krīt pirmais? Ne jau ierēdņu darba vietas, ko jūs. No sākuma tiek samazināts valsts iepirkums, šādi rīkojoties diametrāli pretēji vajadzīgajam, pretēji Obamas rīcībai, pretēji Zviedrijas un Norvēģijas, un daudzu citu prātīgu valstu plāniem.

Tāpēc mums ir jāuzsāk nekavējoša diskusija par tālāko Latvijas rīcību, izskatot visas iespējas.

Iekšējā un ārējā devalvācija

Visbiežāk dzirdētais arguments pret devalvāciju ir, ka tas apgrūtinās 200 tūkstošu mājsaimniecību ar kredītiem eiro kredītspēju, līdz ar to novedot banku sektoru bankrota priekšā. Apgalvojums, ka lata devalvācija apgrūtinās kredītu nomaksu bankām nav pilnībā pamatots. Arī tad, ja latu nedevalvēsim, Latvijas privātpersonu kredītu nomaksa būs apgrūtināta vienalga. Spēcīgs lats nozīmēs mazāk naudas apgrozībā (jo valsts jaunu naudu nedrukās, bankas jaunu naudu nedos, bet imports un bijušie kreditori visu laiku izsūks to no valsts). Mazāk naudas nozīmē mazāku peļņu, mazākas algas un, pat kredīta maksājumiem paliekot nomināli nemainīgiem , lielāka ienākumu daļa būs jānovirza kredīta maksājumiem. Citiem vārdiem, notiks iekšējā devalvācija - lats saglabās nemainīgu kursu pret eiro, bet iedzīvotāju maksātspēja kritīsies, jo, samazinoties algai, bet nesamazinoties kredīta maksājumiem, samazināsies patēriņam atlikusī algas daļa. Kredītu nomaksas nespējas jeb privātpersonu bankroti ir neizbēgami abos gadījumos. Kā savā blogā trāpīgi pajautāja ekonomists Edvards Hjū (Edward Hugh) : "Pa kurām maksātnespējas durtiņām vēlaties doties, ser?"

Iekšējā devalvācija ir sliktāka par ārējo devalvāciju

Parasti darba algas nekrītas pietiekami strauji, lai pielāgotos jaunajam, mazākajam naudas daudzumam ekonomikā. Kam gan patīk algas samazinājums? Cilvēki cenšas novilcināt algas samazināšanas brīdi. Viņi spriež: algas taču nosakot brīvais tirgus, ja jau man līdz šim maksāja šādu summu un uzņēmums vēl turas pie dzīvības, kāpēc to samazināt?

Arī cenas daudzām precēm nekrīt pietiekami strauji un nepielāgojas jaunajam, zemākajam patēriņam. Īpaši tas ir raksturīgi monopolistiskām un pusmonopolistiskām precēm. Tā Latvijas piensaimnieki, kuru piens nav ar zīmola vai tirgus vietas palīdzību padarāms par daļēji monopolistisku preci, piedzīvo naudas kritumu ekonomikā tieši, pieredzot piena iepirkumu cenu kritumu. Vienlaikus zīmolotajos veikalu tīklos tirgotā zīmolotā piena pārstrādātāju produkcija cenas nemaina. Naudas cilvēkiem mazāk, bet cenas tās pašas, tāpēc rezultāts ir mazāks piena patēriņš, gluži kā to paredzēja Keinsa ekonomikas teorija. Ekonomika sāk buksēt, pienu lej sētmalēs un piensaimnieku un pārstrādātāju bankroti ilgi nebūs jāgaida.

Ja algas vai cenas ir "lipīgas", tad uzņēmumu peļņa ir viegli maināma. Līdz ar to bieži iekšējā devalvācija noved pie uzņēmumu bankrotiem. Tā notika Latvijā 90. gadu sākumā. Teorētiski algām un cenām bija jākrītas tik zemu, līdz ekonomikā iestātos līdzsvars un uzņēmumi sāktu pelnīt un tirgoties. Praktiski algas pietiekami strauji nesamazināja, tāpēc uzņēmumi cieta zaudējumus un bankrotēja. Tādējādi reālā devalvācija rada bezdarbu. Prezidents Obama savā inaugurācijas runā atzinīgi izteicās par tādu strādnieku pašaizliedzību, kuri labāk strādā mazāk stundu, nekā redz biedru zaudējam darbu. Bezdarbs ir šausmīgs.

Oksfordas universitātes sociologs Stuklers (Stuckler) vadīja pētnieku grupu, kas nesen publicēja pētījumu autoritatīvajā britu medicīnas žurnālā "Lancet". Tajā pierādīts, ka ekstrēmās 90. gadu sākuma reformas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Kazahstānā un Krievijā strauji palielināja bezdarbnieku skaitu. Bezdarba radītais šoks palielināja vīriešu nāves gadījumu skaitu par 42%. Kopējais bezdarba sagrauto un pāragri mirušo vīriešu skaits bijušajā padomju blokā tiek lēsts ap 10 miljoniem. Citās valstīs, kur privatizācija un pāreja uz tirgus ekonomiku notika lēnāk un pārdomātāk, nāves gadījumu pieauguma skaits bija daudz zemāks. Čehijā, Polijā, Slovēnijā bezdarbs praktiski nepieauga un vīriešu mirstība pat samazinājās. Mēs vienkārši nedrīkstam vēlreiz pieļaut masu bezdarbu Latvijā.

Turpinājums šeit

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form