Jānis Ošlejs: Raksts ilgtspējīgai Latvijas attīstībai  (3)

Šī raksta mērķis ir parādīt, kāpēc inflācija nav galvenais, par ko būtu jālauza galvas avīžu virsrakstos un kāpēc daudz lielāka uzmanība jāpievērš ilgtspējīgas uzņēmējdarbības vides un infrastruktūras radīšanai, īpaši mainot sabiedrības nostāju pret nodokļu politiku.

Inflācija vienmēr ir naudas daudzuma pieauguma sekas

Ekonomikas teorijas klasiķis Miltons Frīdmans ir teicis: "Ilgtermiņā inflācija vienmēr un visur ir monetārs fenomens", citiem vārdiem, cenas tautsaimniecībā nevar pieaugt bez naudas daudzuma pieauguma. Latvijā naudas daudzumu ekonomikā palielina lielākoties straujš kredītu pieaugums. Latvijas iedzīvotāji aizņemas naudu eiro par aptuveni 6 procentiem un tūlīt tos pārvērš latos, kuru inflācija ir 10 procenti., tā faktiski bankas piemaksā 4 procentus gadā par aizņemšanos. Nav brīnums, ka kredītu apjoms strauji pieaug. Pieaug arī ārvalstu investīcijas un Īrijas latviešu pārvedumi, tāpēc Latvijā ļoti strauji pieaug apgrozībā esošās naudas daudzums – 2006. gadā vien par 1,5 miljardiem latu. Iedomāties, ka pie šāda naudas apjoma pieauguma strauji nepieaugs cenas, ir neiespējami.

Latvijā diezgan plaši izplatīts ir ekonomistu viedoklis: "lēnāk brauksi, tālāk tiksi". Viņi brīdina, ka kreditēšanas apjoms Latvijā pieaug pārāk strauji un mūsu straujā ekonomikas attīstība var novest pie krīzes. Tā kā krīzes ir sliktas, mums esot jāsamazina izaugsmes tempi.

Latvieši nav pirmie, kas atklājuši fiksēta valūtas kursa radītos kredīta arbitrāžas priekus. Latvieši arī nav pirmie, kas par to uztraucas. Pasaulē ir daudz valstu, kuras lai novērstu brīvi pieplūstošas naudas radīto kredītu ekspansiju un tās rādīto eventuālo burbuļa plīšanu, jau izsenis ir ieviesušas kapitāla kontroles mehānismus, piemēram, neļaujot atvērt ārvalstu banku filiāles, brīvi ievest vai izvest kapitālu vai pat brīvi konvertēt valūtu.

Nesen publicētā pētījumā Romēns Ransērs, no Pompeu Fabra Universitātes Barcelonā, Ārons Tornels no Kalifornijas Universitātes Losandželosā un Franks Vestermans no Minhenes Universitātes ("Crises and Growth: A Re-evaluation". NBER Working Paper No. 10073: pieejams www.nber.org/papers/w10073) salīdzināja 52 pasaules valstu pieredzi 20 gadu garumā, meklējot atbildi uz jautājumu, vai ātrāk attīstās finansiāli liberalizētas valstis, jeb valstis, kas kontrolē naudas apjomu ekonomikā. Viņu izvēlētais finansiālās liberalizācijas rādītājs bija kredītu apjoma pieauguma vienmērīgums. Gluži kā šodienas Latvijā, finansiāli liberalizētajās valstīs nevienmērīgi un strauji pieauga izsniegto kredītu apjoms, radot naudas apjoma pieaugumu ekonomikā, kas noveda pie inflācijas, tekošā konta deficīta un bieži vien – valūtas un ekonomikas krīzes, piemēram, Taizemē. Valstīs, kuru centrālās bankas cieši kontrolēja izsniegto kredītu apjoma pārmaiņas, piemēram, Indijā, krīzes nebija.

Laikā no 1980. līdz 2001. gadam Indijas kopprodukts pieauga par 100 procentiem, valsts ne reizi nepiedzīvoja ekonomisko krīzi, attīstība bija vienmērīga un droša. Labs sniegums – bet ne salīdzinot ar, piemēram, pilnībā liberalizēto Taizemi, kura laikā no 1980. līdz 2001. gadam palielināja kopproduktu par 150 procentiem, neraugoties uz ļoti dziļu valūtas krīzi 1997. gadā. Pētījuma secinājums – pieaugošs naudas apjoms rada straujāku ekonomisko izaugsmi, pat ja tas tiek saņemts pārāk strauji un pat ja jāpiedzīvo krīze – ilgtermiņā atmaksājas "gāzēt". Otrs secinājums – ļoti daudzas valstis ar liberalizētu finansu tirgu ir piedzīvojušas krīzes, bet parasti laika posmā no 1980. līdz 2001. gadam tikai vienu reizi. Trešais secinājums man šķiet visinteresantākais: krīzes nepiedzīvoja valstis ar labu, kvalitatīvu juridisko vidi, valstis, kuru Kaufmaņa un Krāla indekss, kas ir korupcijas un valsts pārvaldes kvalitātes subjektīvās uztveres vērtējums, līdzīgs Latvijā populārajam Transparency International lietotajam, bija virs 1,4.

Ja vairāk naudas (kam neizbēgami seko inflācija) ir labāk, nekā mazāk naudas ekonomikā, tad valdības prioritātei numur viens būtu jābūt nevis inflācijas apkarošanai, bet tiesiskuma stiprināšanai un korupcijas izskaušanai. Šāds secinājums ir viegli intuitīvi izprotams. Valstīs, kas saņem daudz ārvalstu finansējuma, krīze bieži sākas pārtrūkstot ienākošo kredītu straumei. Acīmredzot labi organizētās, drošās valstīs, kur var paļauties uz likuma varu, nevienam ārvalstu kreditoram nerodas šaubas par kredītu atmaksu nākotnē, tāpēc nenotiek pēkšņi pārrāvumi, līdz ar to nenotiek krīzes. Valstis ar vidi bez korupcijas saņem arī nesalīdzināmi vairāk tiešo ārvalstu investīciju rūpnīcu un citu kvalitatīvu uzņēmumu veidā, līdz ar to izveidojas drošs pamats ekonomikas pieaugumam.

Un tomēr, varbūt Latvija var iztikt bez tik sarežģītām un ilgtermiņa lietām kā korupcijas izskaušana un vienkārši, valdībai izmantojot kādus veiklus makroekonomiskus trikus, precīzi ievadīt ekonomiku ilgtermiņa līdzsvarā, panākot drošu un ilgtspējīgu attīstību?

Ekonomikas teorija, ko pazīst kā "neiespējamās trīsvienības" likumu, saka, noteikti nē. Fiksēts valūtas maiņas kurss, brīva kapitāla kustība un neatkarīga monetārā politika vienā valstī visi reizē nav īstenojami.

Lai nodrošinātu neapgāžamu valūtas maiņas kursu, LB ir stingra politika – tā izlaiž apgrozībā latus tikai tad, kad bankas kasē ir ienākusi ārzemju nauda, t.i. tās politika ir ļoti tuva t.s. valūtas padomei. Tas arī nozīmē, ka ikreiz ieplūstot ārvalstu kapitālam (piemēram, ieguldot zviedru naudu Hansabankā, vai jaunā austriešu investoru būvētā rūpnīcā), tiek izlaisti arvien jauni lati un pieaug apgrozībā esošais naudas apjoms. LB cer nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, kontrolējot inflāciju. Inflāciju nosaka naudas daudzums apgrozībā, kuru nosaka ieplūstošā ārvalstu kapitāla apjoms, jo Latvijas Banka, sekojot valūtas padomes stratēģijai, izlaiž 1 latu ikreiz, kad Latvijā ienāk 1,42 eiro vai 1,81 dolārs. Ieplūstošā kapitāla apjomu LB kontrolēt nevar – sekojoši tā nevar kontrolēt naudas apjomu, sekojoši tā nevar kontrolēt cenas.

Atšķirībā no Igaunijas centrālās bankas, kuras vienīgais pasludinātais mērķis nav vis inflācijas kontrole, bet valūtas kursa stabilitāte, un kura tāpēc pat nemēģina mainīt naudas masas apjomu, mūsu LB cenšas pārkāpt "neiespējamās trīsvienības" likumu, izdarot mēģinājumus regulēt latu apjomu - par šādas neapdomīgas rīcības negatīvajām sekām – Latvijas iedzīvotājiem uzspiestām augstām procentu likmēm latu kredītiem un potenciālu valūtas nestabilitātei skatīt Gata Kokina blogu Lietišķajā Dienā.

Bez Latvijas Bankas, kura faktiski ir bezspēcīga naudas apjoma kontrolē, otra mūsu valsts institūcija, kas varētu ierobežot monetāro ekspansiju, ir valdība.

Valdībai, atšķirībā no centrālās bankas, ir iespēja tieši regulēt naudas apjomu – tā var izņemt no apgrozības daļu naudas, izveidojot budžeta pārpalikumu. Latvijā apgrozībā ir aptuveni 5,7 miljardi latu, budžeta pārpalikums 1,4 procentu apmērā būtu 177 miljoni latu. No 2006. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim ekonomikā kopējais naudas (M2X) apjoms pieauga par 1,5 miljardiem un vēl par 249 miljoniem no janvāra līdz martam. Skaidrs, ka salīdzinot ar kopējām izmaiņām naudas masā, budžeta pārpalikums ir relatīvi sīks un nevar būt efektīvs instruments cīņai ar inflāciju.

Budžeta pārpalikumam ir tikai psiholoģiska nozīme. Tas gan nav maz, tāpēc Igaunijas valdība to izprot, un tai ir budžeta pārpalikums, kas sūta skaidru signālu investoriem - valsts dara visu tās spēkos esošo, lai kontrolētu makroekonomisko situāciju valstī un izveidotu rezervi nebaltām dienām . Investoriem patīk šāda drošību radoša naudas rezerve, tāpēc tie droši turpina investēt Igaunijā, turpinot palielināt naudas apjomu. Tāpēc Igaunijā apgrozībā ir būtiski vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju, kā Latvijā un arī cenu līmenis ir augstāks.

Parastā ekonomikas teorija saka, ka valūtas kursa kāpums samazina konkurētspēju, jo tirgojamo preču pašizmaksa pieaug. Izprotot, ka Latvijas inflācija ir lata reālā kursa pieaugums, daži Latvijas ekonomisti aicina devalvēt latu, lai atgrieztu sākotnējo līdzsvaru. Patiesi, Latvijā ir uzņēmumi, kas cieš no naudas masas pieauguma. Vispirmām kārtām tie ir uzņēmumi, kas ražo eksportu radošas vai importu aizvietojošas preces ar zemu pievienoto vērtību un augstu darbietilpību. Mērot eiro, netirgojamā sektora izaugsmes dzītas, mūsu darba algas aug īpaši strauji, apgrūtinot vienkāršu fabriku darbu un paaugstinot to izdevumus. Un tomēr, devalvācija ir nepareiza atbilde.

Latvijas inflāciju izsauc pārliekas investīcijas iekšzemes sektorā. Rancēra un citu pētījums parādīja, ka investīcijas netirgojamo preču sektorā uzlabo darba ražīgumu tirgojamo preču sektorā. Jā, pārliecīgas investīcijas nestabilā vidē var izsaukt krīzi. Tomēr ātrums, ar kādu visas pētījumā apskatītās valstis atguvās pēc krīzes skaidri parāda, ka arī iekšzemes ekonomikā veiktās investīcijas ir radījušas drošu pamatu tālākai izaugsmei.

Ir grūti iedomāties augsto tehnoloģiju ražotni, ja nepastāv to apkalpojošas bankas, ja tās labi izglītotajiem un apmaksātajiem darbiniekiem nav tirdzniecības centru, dzīvokļu vai pat smalku restorānu, kur paēst biznesa pusdienas, vai operas pilnvērtīgai kultūras dzīvei – ja vien mēs nerunājam par investoru, kas gūst milzīgu virspeļņu ekspluatējot montāžas cehā Ķīnas strādniekus par ārkārtīgi zemu samaksu.

Daži pētnieki uzskata, ka drošs attīstības ātrums Latvijai būtu 7-8 procenti. Tomēr Rancērs un kolēģi secina, ka drošs līdzsvars, neveicot ieguldījumus iekšzemes sektorā ir daudz zemāks, varbūt 3 procenti gadā, jo drīz vien eksporta izaugsmi sāk kavēt iekšzemes servisu trūkums - bez efektīva iekšzemes servisa nav iespējama efektīva ražošana.

Vienkāršām fabrikām nevajag smalkus pakalpojumus un tāpēc tās negūst labumu no apkārtējās izaugsmes. Labumu no apkārtējās vides uzlabojumiem gūst sarežģītākas ražotnes. Tā uzņēmumus nozarēs ar augstu kapitālieguldījumu līmeni darbaspēka un citu pakalpojumu izmaksu pieaugums skar maz, jo darbaspēka izmaksas kopējā izmaksu struktūrā ir niecīgas. Vienlaikus šādiem uzņēmumiem paveras plašākas iespējas iepirkt vai izgudrot tehnoloģijas, varbūt pat nopirkt ārvalstu uzņēmumus. Tāpēc labiem uzņēmumiem patīk inflācija, jo tā nozīmē, ka valstī ir vairāk naudas, ko aizņemties un ieguldīt attīstībā.

Inflācija arī nozīmē, ka uzņēmumiem, kas ražo vienkāršas preces ar zemu pievienoto vērtību, naudas masas pieaugums rada iespējas aizņemties, lai modernizētu ražošanu un sāktu izlaist preces vai pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Strauji mainoties darba algām, tiek slēgtas vienkāršas šūšanas ražotnes. Tomēr mašīnbūves un metālapstrādes, elektroniskas eksports aug, jo šo nozaru uzņēmumi ir mazāk jūtīgi pret algu izmaiņām, tie gūst labumu no labākas apkārtējās ekonomikas. Tāpēc pētījumā apskatītās valstis, kas daudz aizņēmās, piedzīvoja ātrāku izaugsmi, pat ja ieguldīja tajā skaitā šķietami "nepareizajā" iekšzemes ekonomikas attīstībā.

Latvijas problēma nav pārlieku augstas cenas, vai pārmērīgs naudas daudzums. Abos šajos rādītājos absolūtā izteiksmē mēs vēl arvien atpaliekam no Eiropas un tāpēc, protams, izlīdzināsimies. Mums pat vajag vairāk naudas investīcijām.

Latvijas problēma ir jautājums par to, kā mēs atgriezīsim mūsu parādu ārvalstīm. Ik dienas Latvija importē vairāk preču kā eksportē, un starpību naudā sedz mūsu kreditori – laipnās zviedru bankas.

Tomēr arī šī parādība nav ļoti vienkārša: kā uzņēmējs es jautāju – kā man iespējams iegādāties iekārtas un modernizēt ražošanu, neizraisot tekošā konta deficītu? Kā iespējamas lielas ārvalstu investīcijas bez tekošā konta deficīta? Inflācijai un pat tekošā konta deficītam nebūtu nekādas vainas, ja vien mēs zinātu, ka nākotnē mūsu eksports strauji pieaugs, nosedzot šodienas tēriņus investīcijās.

Tekošā konta deficīts ir slikts tad, ja valstij pielīp "holandiešu slimība" – no ārpuses saņemtā nauda nerada Latvijā produktivitātes pieaugumu, bet tiek izkleķerēta BMW un Bentlijos. Valsts brīvā sabiedrībā nevar pavēlēt indivīdiem: "Tev būs būt patriotiski pieticīgam". Kā panākt vajadzīgo rīcību no brīviem indivīdiem? Kā panākt to, ka nauda tiek iztērēta nevis jaunākās paaudzes mersedesos dažiem, bet rada ilgtspējīgu labklājību visiem?

Holandiešu slimība ir ekonomisks termins valstij, kas pēkšņi saņem ļoti daudz naudas un nespēj ar to tikt galā. Holande 70-tajos atklāja lielas dabasgāzes krātuves, tomēr iegūtie milzu līdzekļi nevis stiprināja, bet iztukšoja Holandes ekonomiku, īpaši cieta rūpniecība, kas nespēja konkurēt ar brīvās naudas uzpūstajām algām pakalpojumu sektorā. Tāpēc visa dabasgāzes peļņa tika iztērēta importa precēs, neatstājot paliekošu labumu Holandei.

Arī Latvijā patlaban ieplūst - relatīvi pret iepriekšējo nabadzību - daudz naudas kredītresursu veidā. Latviešu jautājums ir, kā to efektīvi apsaimniekot, nesaslimstot ar holandiešu slimību.

Latvijas ekonomikas patiesās problēmas

Mazā, atvērtā tautsaimniecībā, ar brīvu kapitāla kustību un fiksētu valūtas kursu tieši samazināt naudas apjomu nevar neiespējamās trīsvienības likuma dēļ. Turklāt nauda mums ir nepieciešama tālākai attīstībai.

Tas nozīmē, ka Latvijai drīzāk ir nepieciešams tehnoloģiskā izrāviena un eksporta veicināšanas plāns, nevis inflācijas apkarošanas plāns. Lai arī valdības inflācijas apkarošanas plānā ir sadaļa par konkurētspējas paaugstināšanu, tomēr tā ir atbīdīta otrajā plānā un, piemēram, Ekonomikas ministrijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanai piešķirtie līdzekļi ir vienkārši smieklīgi mazi. Tiek uzskatīts, ka Igaunija daudz vieglāk absorbē būtiski lielāko naudas masu, jo tajā ir labāka uzņēmējdarbības vide, sekojoši raitāk strādājoši vietējie uzņēmumi un vairāk tiešo ārvalstu investīciju.

Kad Latvijas laikraksti uztraukti ziņoja par ietekmīgā izdevuma The Economist publicēto iespējamās nākotnes krīzes situācijas aprakstu Latvijā, Baltijā un faktiski visā Austrumeiropā, tie dīvainā kārtā palaida garām, manuprāt, svarīgāko šī raksta teikumu: "Un vājās koalīcijas valdības izdzēš cerības, ka tiks panākta cieša fiskālā politika, vai ka tiks īstenotas ekonomiskās reformas, kas palīdzētu saglabāt konkurētspēju pieaugot izmaksām" Citi risinājumi iespējamās krīzes novēršanai šajā rakstā netiek piedāvāti. Citu risinājumu arī nav. Nav nepieciešams malt un malt par inflācijas apkarošanas plānu. Mums paliekot bagātākiem cenas pakalpojumiem pieaugs – nav nevienas valsts pasaulē, kuras cenu līmenis nebūtu atbilstošs tās labklājības līmenim – jo bagātāka valsts, jo augstākas cenas. Ir nepieciešama rīcība divās citās sfērās:

Latvija var augt ar ātrumu 12 procenti gadā, kāpēc gan ne. Tomēr tas ir viens no lielākajiem ātrumiem pasaulē. Ja mēs gribam augt ātrāk par citiem, mums jābūt labākiem par citiem. Mūsu uzņēmējdarbības videi, mūsu infrastruktūrai, mūsu izglītībai, mūsu pārvaldībai, mūsu likumdošanai jābūt labākajai pasaulē. Ja mēs būsim atzīti, līdzīgi Igaunijai, kā labi noorganizēta valsts, tad neviens neuztrauksies par mūsu kredītspēju, sekojoši mēs varēsim brīvi aizņemties un ieguldīt.

Es nesaprotu, kāpēc masu mediji uztraucas par inflāciju, bet daudz retāk diskutē par to, ko tieši mums vajadzētu darīt, lai mūsu valsts dažādos uzņēmējdarbības vides izvērtējuma reitingos neatrastos zemās pozīcijās. Ja Latvijas valdība ķertos pie steidzama reformu plāna, mēs varētu atļauties gan izaugsmi, gan inflāciju, neuztraucoties par valūtas stabilitāti.

Igauņu risinājums

Labs piemērs ir Igaunija: Uzņēmēji maksā vairāk kā 30 procentus ienākuma nodokļa, ja vēlas izņemt dividendes un iztērēt naudu. Tomēr, ja uzņēmējs izdara sabiedrības un savai nākotnei vajadzīgo un reinvestē peļņu uzņēmumā, nodokļu likme ir 0 procentu. Tādejādi Igaunija ar nodokļu politikas palīdzību veicina sabiedrībai vēlamu rīcību un stiprina uzņēmumu bilances. Tiesa, Igaunijai patlaban ir problēmas ar ES, kura vēlas, lai tiktu veiktas izmaiņas šajā peļņas nodokļa formulā, tomēr arī jaunā, topošā peļņas nodokļa formula būs līdzīga un Latvija tai varēs sekot.

Latvijai ir steidzami jāpaceļ nodokļu likmes, īpaši patēriņam, vispirmām kārtām bagātākajai sabiedrības daļai. Tad uzņēmēji tiks papildus stimulēti ieguldīt, ne tērēt, šādi samazinot tekošā konta deficīta bezjēdzīgā patēriņa daļu un radot pamatu ilgtspējīgai nākotnei. Labs sākums būtu pārņemt Igaunijas peļņas nodokļa sistēmu. Tālāk nepieciešamas diskusijas par to, kādi vēl patēriņa nodokļi sociālās vienotības un importa samazināšanas vārdā jāvērš pret bagātāko sabiedrības daļu, cilvēkiem, kas var atļauties pirkt dārgus nekustamos īpašumus un ekscentriskus auto. No šādu nodokļu palielināšanas gūtos ieņēmumus jānovirza budžeta pārpalikumam un attīstībai.

Diemžēl Latvijā, atšķirībā no lielākas daļas Eiropas valstu, ekonomiskā un sabiedriskā doma ir kvēli nostājusies mazu nodokļu piekritēju nometnē, tāpēc valdība līdz šim aprobežojās ar pieticīgām izmaiņām nodevās par nekustamā īpašuma un dārgu auto reģistrāciju. Ir nepieciešama tālāka diskusija par to kādus nodokļus un cik lielā apjomā nepieciešams palielināt. Var iebilst, ka bagātāko sabiedrības daļu nedrīkst mēģināt aplikt ar nodokļiem, jo tai pieejami resursi, kā izvairīties no to maksāšanas. Tad jāpalielina VID finansējums.

Man daudzi iebildīs, ka zemi nodokļi veicina izaugsmi. Tirdzniecībā, noteikti jā. Augstas pievienotas vērtības pakalpojumos – neesmu pārliecināts. Ja mēs noteiktu Angolā 0 procentu peļņas nodokļu likmi, cik biotehnoloģiju kompāniju tur atvērtu ražotnes? Cik augsto tehnoloģiju kompāniju ir Zviedrijā, kuras nodokļi ir ļoti augsti? Tehnoloģijas ir kā ziedi, tie aug tur, kur tiem ir piemērota augsne. Bez nodokļu naudas nav iespējama infrastruktūra, līdz ar to nav iespējama kvalitatīvas rūpniecības attīstība.

Hārvarda biznesa skolas pasniedzējs Kristiāns Ketels savā lieliskajā rakstā "Latvija: gatava nākamajam izaugsmes posmam?" (Diena, 13.06.07) saka, ka mums, lai nodrošinātu izaugsmi arī nākotnē, ir jau tūlīt jārada jauna, augstākas kvalitātes uzņēmējdarbības vide. Šo vidi ir jārada valstij, palielinot finansējumu zinātnei, izglītībai un attīstībai, ieguldot infrastruktūrā. Ir bērnišķīgi runāt, ka tas iespējams nepaaugstinot nodokļus. Kam tad samazināsim izdevumus – ārstiem?

Ārvalstu investoru padome runā par to, ka izaugsmi Rīgā kavē satiksmes sastrēgumi. Es domāju, ka satiksmes sastrēgumi kavē ekonomiku vairāk, kā nepieciešamais nodokļu paaugstinājums. Zemi nodokļi, protams, ir labi. Tomēr kāds prieks no pateicoties zemiem nodokļiem nopelnīta porša, ja tas stāv sastrēgumā? Kāds guvums investoram no ar zemiem nodokļiem ietaupītas naudas, ja tūlīt tā tiek iztērēta piegādes auto neefektīvi "strādājot" sastrēgumā?

Ketels savā rakstā saka, ka inflācija Latvijā ir dabisks augstas izaugsmes rezultāts. Neraugoties uz mūsu inflāciju, Latvijas cenas ir vēl arvien vienas no zemākajām Eiropā. Iedomāties, ka mūsu cenas būs un mūžos paliks zemākas, pat ja mūsu labklājība tuvosies Eiropai, ir neiespējami. Cīņa ar inflāciju augstas izaugsmes apstākļos ir tikpat jēgpilna, kā cīņa ar lietu vai vēju. Nevajag mēģināt samazināt lietus nākotnes gaidas, vajag nopirkt lietussargu. Tāpēc, ka ar inflāciju cīnīties nevar, Igaunija ar to necīnās. Tāpēc Igaunijas Bankas mērķis ir tikai un vienīgi valūtas stabilitāte un tā, atšķirībā no LB, nemēģina riskēt ar kronu, veicot uz cenu stabilizāciju vērstas intervences. Tāpēc Igaunija neplāno palielināt birokrātiju nekustamo īpašumu sfērā.

Tā kā cenas pieaugs un konkurēt kļūs arvien grūtāk, Igaunija jau izsenis ir pievērsusi lielu uzmanību uzņēmējdarbības vides uzlabojumiem. Igaunijas nodokļu politika ir vērsta uz investīcijām ekonomikā, uzliekot būtiski lielāku nodokli izņemtajām dividendēm, bet neapliekot ar nodokli reinvestēto peļņu. Mans ikdienas darbs ir vadīt SIA Primekss – augsto tehnoloģiju kompāniju celtniecībā, kas specializējusies īpaši sīksta betona izveidē. Pārvaldot meitas uzņēmumus Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Lietuvā man rodas iespēja ikdienā strādāt dažādās ekonomiskajās vidēs un salīdzināt tās ar notiekošo Latvijā. Mana pieredze ir, ka Skandināvijā notiek ļoti strauja ekonomiskā un celtniecības sektora izaugsme, neraugoties uz, bet drīzāk pateicoties ekonomiskajam modelim, kas ietver lielus nodokļus, bet arī perfektu infrastruktūru. Zemi nodokļi nozīmē, neapšaubāmi, zemas izmaksas. Tomēr saņemot Latvijas eksporta gada balvu pagājušajā gadā es domāju – vai Primekss to saņēma tāpēc, ka mēs esam radījuši inovatīvu produktu, vai pateicoties zemiem nodokļiem? Jautājums nav viegls, tomēr mana atbilde sakrīt Stokholmas Ekonomikas Augstskolas Rīgā EMBA kursa zviedru pasniedzēju teikto – tikai jauninājumi ir ilgtspējīgas saimniekošanas pamats.

Latvijā ir nepieciešama izpratne, ka arī pie mums īstā un vienīgā iespējamā cīņa ir par konkurētspēju. Inflācijas sekas nav atrisināmas ar vienu slepenu un veiklu makroekonomisku gājienu, tās dziedēt var tikai rūpīgs darbs pie daudziem, atsevišķi skatoties, sīkiem uzlabojumiem, kas kopsummā padarītu Latviju par uzņēmējdarbībai labvēlīgāko valsti pasaulē. Vienlaikus nepieciešams palielināt nodokļus patēriņam, ieviest budžeta pārpalikumu un palielināt mūsu konkurētspēju, iegūto naudu iztērējot izglītības, zinātnes un infrastruktūras uzlabošanai. Tad mēs spēsim ražot preces ar augstu pievienoto vērtību un, atbalstot eksportētājus, segt tekošā konta deficītu. Tad mēs kļūsim par Īriju, ne Portugāli.

Un tad mēs varēsim patiesi atļauties dzīvot tā, kā klājas eiropiešiem.

Latvijas inflācijas apkarošanas plāns Ja Latvijas galvenās problēmas ir pārlieku liels patēriņš, nepietiekams atbalsts eksportam un nepietiekama rūpniecības infrastruktūra, tad viegli ir izvērtēt valdības inflācijas apkarošanas plānu:

Naudas masas samazinājumam, pēc iespējas neapgrūtinot ražošanu un eksportu:

1.Prasība izsniegt kredītus tikai, ja nomaksāti nodokļi – ļoti labi, jo palielina nodokļus;

2.Aplikt ar nodokļiem peļņu no nekustamo īpašumu darījumiem – pareizi, un jādara nekavējoties un peļņas nodoklim jābūt vēl lielākam. Juristu vaimanas, ka viņu klienti esot tiesiski paļāvušies, ka viņiem nekad nebūs jāmaksā nodokļi ir absurdas, tad jau slēdzot ikvienu nodokļu apiešanas shēmu, valstij būtu jākompensē zaudējumi blēžiem;

3.Uzlikt lielu kadastrālo nodokli visiem – neprecīzi, jo cietīs arī ražotāji, kuru īpašumi būs dārgās vietās, mazinot rūpniecības konkurētspēju jau tā kritiskā brīdī un trūcīgie iedzīvotāji, kas dzīvo starp jaunbagātnieku mājām. Tāpēc jāuzliek kadastrālais nodoklis dzīvojamajām mājām, bet jāatceļ ražotnēm un sabiedriskajām ēkām;

4.Uzlikt patēriņa nodokli dārgiem auto ar lieliem dzinējiem – pareizi, un nevajag klausīties uz auto tirgotāju vaimanām, ka neviens vairs nevarēs atļauties Mercedes. Dānijā nodoklis visiem auto ir tikpat liels kā paša auto vērtība un neviens tur nebrauc ar vācu numura zīmēm (vairāk gan kā Latvijā redz veselīgus riteņbraucējus). Ja cilvēks grib sporta auto - lūdzu, bet, lai iegulda Latvijas ilgtspējīgā attīstībā un spējā atdot aizņemtos līdzekļus caur paaugstinātu akcīzes nodokli, nevis nodrošina luksus dzīvi tikai īstermiņā sev un ilgtermiņā Bavāriešiem;

5.Palielināt akcīzes nodokli tabakai, degvielai un spirtam, precēm, kuru iespaids uz labklājību mazinošo inflācijas komponenti ir minimāls, bet ar kuru aplikšanu ar nodokli varētu izņemot naudu no apgrozības. Turklāt pīpmaņi beidzot varētu sajusties kā derīgi sabiedrības locekļi, tā teikt, nevis stūra berzētāji, bet lata stutētāji;

6.Budžeta pārpalikumu pie izaugsmes tempa virs 11 procentiem gadā vajadzētu turēt virs 2 procentiem, pie budžeta deficīta pāriet izaugsmei nokrītot zem 3 procentiem gadā.

Ārējās konkurētspējas zuduma novēršanai un ilglaicīgas attīstības pamatu ielikšanai:

1.Iesaldēt algas – neprecīzi. Vajag piesaistīt algu kāpumu darba ražīgumam. Indeksācijai jālieto vienības darba izmaksa (ULC), mērvienība, kas salīdzina izmaiņas algā ar saražoto produktu. Pirms izvēlēties atbilstošu ULC absolūto līmeni, gan nepieciešama sabiedriska diskusija. Pie līdzšinējā darba ražīguma kāpuma mēs būtu varējuši atļauties 2006. gadā vairāk kā 25% algu pieaugumu, bez ietekmes uz konkurētspēju ;

2.Risināt darbaspēka efektivitātes problēmu, ieguldot papildus līdzekļus mūžizglītībā, reformējot un uzlabojot arodizglītību;

3.Risināt darbaspēka trūkuma problēmu, cīnoties ar viltus bezdarbiniekiem, nosakot, ka tiem noteikti jāpieņem darba devēja piedāvājums maksimums pēc mēneša bezdarbnieka statusā, jeb jāatsakās no bezdarbnieka pabalsta;

4.Atvieglot darbaspēka atlaišanas procedūru – kopā ar cīņu ar viltus bezdarbniekiem būs iespējams precīzāk sekot Dānijas Flexicurity modelim;

5.Izmainīt uzņēmumu peļņas nodokļa likmi – 0 procenti reinvestējot peļņu, 30 procenti – izņemot dividendes;

6.Uzņēmējdarbības vides uzlabošana – ļoti pareizi, tikai tas jādara daudz ātrāk un pamatīgāk, atvēlot tai centrālo vietu un resursus. Akcīzes nodokļa palielināšana dažiem automobiļiem par dažiem simtiem latu mūs neglābs. Pētījumi rāda, ka krīzes nenotiek tikai kārtīgās un drošās valstīs, ar labi izglītotu un konkurētspējīgu darbaspēku;

7.Uzbūvēt bibliotēku - pareizi, jo tas ir tieši tāds ieguldījums ilglaicīgas konkurētspējas attīstībā, kāds nepieciešams Latvijai, ja vēlamies pāriet pie dārgāku preču ražošanas;

8.Atlikt ES fondu izmantošanu – nepareizi. Ne visa nauda Latvijā ir bīstama, tikai tā, par kuru jāmaksā procenti un kura jāatdod ārzemniekiem – citiem vārdiem – banku aizdotie līdzekļi. ES fondu līdzekļi, kas ienāk kā vienvirziena subsīdija ir laba un droša nauda;

9.Palielināt naudu zinātnei – ļoti pareizi;

10.Koncentrēšanās uz eksporta atbalstu – nepieciešams.

Pirms dažiem gadiem mūsu premjers Kalvīša kungs emocionālā Jaungada uzrunā runāja par septiņiem treknajiem gadiem, kas gaida Latviju. Viņam bija taisnība, Latvija attīstās ar nebijušu ātrumu.

Tomēr vienmēr der atcerēties Bībeles sižetu par Jāzepu un viņa brāļiem, nu kura ņemts citāts par septiņiem treknajiem gadiem.

Jāzeps kļuva par Ēģiptes valdnieku pēc tam, kad iztulkoja faraona sapni. Septiņas treknas govis izkāpj no Nīlas, sapņoja faraons, kam seko septiņas liesas govis. Un tad tās liesās apēd tās treknās. Jāzeps paskaidroja faraonam, ka ekonomika vienmēr ir cikliska, un pēc septiņiem treknajiem gadiem nāk septiņi bada gadi, tāpēc, teica Jāzeps, norīko nodokļu ievācēju, kas daļu bagāto gadu graudu noglabās valdības apcirkņos un iztērē tos bada gados.

Faraons paklausīja un paaugstināja nodokļu slogu ekonomiskā cikla augšupejas laikā, lai varētu atļauties graudu budžeta deficītu lejupslīdes laikā, vienmērīgas pārticības nodrošināšanai. Mūsdienu graudi ir zinības un infrastruktūra plašā nozīmē, tie arī būtu graudi, kas mums jāiesēj tagad, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību ilgstoši.